Vispārējas sajūsmas dvesma sveica Hēgesihoru, kas lēni riņķoja, apzinādamās savu skaistumu.
— Dzejniekam bijusi taisnība! — Hēfaistions atvirzījās nost no Nannijas. — Cik daudz te kopīga ar tlrasiņu zirga skaistumu un spēku!
— Andrapodisti — brīvo cilvēku ķērāji — reiz gribēja notvert Hēgesihoru. Viņi bija divi — dūšīgi viri… Taču spartietes ir mācītas cīnīties, bet šie domāja, ka sastapušies ar maigu Atikas meitu, kas audzināta dzīvei mājas sieviešu galā,— Taīda stāstīja.
Hēgesihora, pat nesasarkusi no dejas, piesēdās viņai blakus, apskaudama draudzeni un nepavisam nekautrēdamās no Nearha, kurš alkatīgi vēroja viņas kājas.
Aleksandrs negribīgi piecēlās.
— Haire, krētiete! Es gribētu tevi mīlēt, tērzēt ar tevi, tu esi neparasti gudra, taču man jādodas uz Hērakla templi Kinosargās, tēvs man pavēlēja ierasties Korintā, kur notiks liela sanāksme. Viņu taisās ievēlēt par galveno karavadoni Grieķijā, jaunajā polišu savienībā, kurā, protams, nebūs ietiepīgās Spartas.
— Atkal viņi atšķiras nost! — Taīda izsaucās.
— Ko tu saproti ar vārdu «atkal»? Tas noticis daudzas reizes…
— Es domāju par Haironeju. Ja spartieši būtu apvienojušies ar Atēnām, tad tavs tēvs…
— Būtu zaudējis kauju un aizgājis Maķedonijas kalnos. Un es nebūtu saticies ar tevi, — Aleksandrs iesmējās.
— Ko tad tev šī tikšanās devusi? — Taīda painteresējās.
— Atmiņas par skaistumu!
— Tu gribi to, kā tev jau ir atliku likām! Vai tad Pellā mazums sieviešu?
— Tu neesi sapratusi. Es runāju par tādu skaistumu, kādam tam jābūt! Tādu, kas sniedz samierināšanos ar dzīvi, mierinājumu un skaidrību. Jūs, grieķi, to saucat par «astrofaēs» — zvaigžņu gaismu.
Taīda vienā mirklī noslīdēja no atzveltņa un nolaidās uz spilvena pie Aleksandra kājām.
— Tu vēl esi pavisam jauns, bet pateici man to, kas paliks prātā visu mūžu. — Un, pacēlusi valdnieka dēla lielo roku, viņa piespieda to sev pie vaiga.
Aleksandrs palieca atpakaļ viņas melnmataino galvu un ar skumju pieskaņu sacīja:
— Es aicinātu tevi uz Pellu, bet kam tev tas? Te tevi pazīst visa Atika, kaut ari tu neesi ierakstītā Ehoiias — Sieviešu sarakstā, bet es esmu tikai valdnieka šķirtās sievas dēls.
— Tu kļūsi par varoni, es nojaušu!
— Nu, tad tu būsi mana viešņa, kad vien vēlēsies…
— Pateicos — un neaizmirsīšu. Neaizmirsti arī tu — Ergon un Logos (Darbība un Vārds) ir vienoti, ka saka prātnieki.
Hēfaistions ar nožēlu atvirzījās no Nannijas, paguvis tomēr sarunāt tikšanos vakarā. Nearhs un Hēgesihora kaut kur nozuda. Ptolemajs nevarēja un arī negribēja atlikt Kinosargu apmeklēšanu. Viņš aiz rokas piecēla Taīdu no spilvena, pievilkdams sev klāt.
Tu un vienīgi tu esi paņēmusi mani savā varā. Vai tu esi brīva un gribi, lai atnāku pie tevis atkal?
Tādus jautājumus neizšķir uz sliekšņa. Atnāc vēl, tad redzēsim. Varbūt ari tu dodies uz Korintu?
Man tur nav ko darīt! Brauks Aleksandrs un Hēfaistions.
Bet Korintas Afrodītes tempļa tūkstoš hetēru? Viņas kalpo dievietei un neņem maksu.
— Es jau teicu un varu atkartot — vienīgi tu!
Taīda valšķīgi piemiedza acis, parādīdama mēles galiņu starp apbrīnojami stingra un vienlaikus bērnišķīga apveida lūpām.
Trīs maķedonieši izgāja laukā sausajā vējā un žilbinoši baltajās ielās.
Palikušas divas vien, Taīda un Nannija nopūtās, katra par kaut ko citu.
— Kādi cilvēki, — Nannija sacīja, — jauni un jau tik nobrieduši. Milzīgajam Hēfaistionam ir tikai divdesmit viens gads, bet valdnieka dēlam deviņpadsmit. Bet cik daudz cilvēku abi jau nokāvuši!
— Aleksandrs ir skaists. Mācīts un gudrs kā atēnietis, norūdīts kā spartietis, tikai… — Taīda iegrima domās.
— Viņš nav tāds kā visi, pavisam citāds, bet es to neprotu pateikt, — Nannija piebalsoja.
— Raugoties uz viņu, jūt viņa spēku un arī to, ka viņš ir tālu prom no mums, domā par to, kas mums nevar ienākt ne prātā. Tādēļ viņš ir vientuļš pat savu uzticamo draugu vidū, kaut arī tie nav sīki un parasti cilvēki.
— Un Ptolemajs? Es manīju, ka viņš tev patīk.
— Jā. Viņš ir vecāks par valdnieka dēlu, bet tuvāks, caurcaurēm izprotams.
Takai apliecot Baratra pakalnu, aiz pagrieziena parādījās milzīgās cipreses. Ptolemaja sirdi bija pārņēmis agrāk nejusts prieks. Lūk, arī viņas māja, kas tagad — pēc desmit Atēnās pavadītām dienām — izskatījās nabadzīga un vienkārša. It kā vēja brāzma būtu nestin aiznesusi maķedonieti — tik ātri viņš tika augšā pretējā nogāzē. Pie rupjo akmeņu žoga viņš apstājās, lai atgūtu mieru, kāds piederas karavīram. Virs galvas sačukstējās olīvkoku sudrabaini zaļās lapas. Sajā stundā šķita, ka pilsētas nomalē ar dārzu vidū izkaisītām mājām nav neviena cilvēka. Visi, lieli un mazi, bija devušies uz svētkiem, uz agoras un Akropoles augstienēm un uz auglības dieves Dēmetras jeb Gajas Pandoras — Zemes Visadevējas — templi.
Tesmoforijiem, kā vienmēr, vajadzēja notikt pirmajā
pilnmēness naktī, kad bija klāt rudens sējas laiks. Šodien tika svinēts aršanas darbu noslēgums — vieni no visvecākajiem svētkiem, kādus bija svinējuši atēniešu senci zemkopji, kuru pēcteču lielākā daļa tagad bija atmetuši viscienījamāko darbu — Gajas vaiga apstrādāšanu.
No rīta Taīda ar Hēgesihoras un Nearha starpniecību bija devusi Ptolemajam ziņu, lai tas atnāk pie viņas, saulei rietot. Saprazdams, ko šāds aicinājums nozīme, Ptolemajs tā satraucās, ka pārsteidza Nearhu, kurš jau sen bija atzinis drauga pārākumu mīlestībā. Arī Nearhs pats bija mainījies pēc sastapšanās ar spartiešu skaistuli. Kopš bērnības raksturīgais drūmums bija pazudis, bet zem pašpaļāvīga miera maskas, ko viņš, bijušais ķīlnieks — kopš mazām dienām nonācis svešumā, bija pieradis valkāt, sāka parādīties šķelmīga draiskulība, kas raksturīga viņa tautai. Krētieši bija izdaudzināti par viltniekiem un meļiem, jo, pielūgdami Lielo Dievieti, viņi bija pārliecināti, ka vīrišķās dievības ir mirstīgas. Rādīdami grieķiem Zeva kapu, viņi šausmīgi zaimoja svētumu. Spriežot pēc Nearha, grieķi paši bija apmelojuši krētiešus — visā Pellā nebija otra tik patiesa un uzticama cilvēka kā Nearhs. Un viņa pavēstītais Taīdas aicinājums, bez šaubām, nebija joks.
Saule rietēja gausi. Ptolemajam šķila muļķīgi stāvēt pie Taīdas dārza vārtiem, taču viņam gribējās precīzi Izpildīt meitenes vēlēšanos. Viņš lēni noslīga uz vel siltas zemes, ar muguru atspiedās pret sienas akmeņiem un karavīra neizsīkstošajā pacietībā sāka gaidīt. Uz Aigaleja virsotnes nodzisa pēdējais vakarblāzmas atspīdums. Olīvkoku tumšie stumbri krēslā izplūda. Viņš pār plecu uzmeta acis aizvērtajām durvīm, kas tikko iezīmējās zem portika izvirzījuma, un nosprieda, ka ir īstais laiks. Vēl neizjustu pārdzīvojumu priekšnojauta lika viņam nodrebēt kā zēnam, zogoties uz pirmo tikšanos ar padevīgu verdzeni, kas iepatikusies. Ptolemajs uzdrāzās pa kāpnēm, pieklauvēja un, nesaņemdams atbildi, atvēra durvis, kas nebija aizslēgtas.
Ejā zem bronzas ķēdē iekarināta divliesmu gaismekļa stāvēja Taīda tumšā ģērbā, kas bija īss kā amazonei. Pat vārajā eļļas lampas gaismiņā Ptolemajs pamanīja, kā kvēloja jaunās sievietes vaigi, bet auduma krokas uz augstajām krūtīm cēlās un krita, strauji elpojot. Acis, aizēnotajā sejā šķizdamas gandrīz melnas, raudzījās tieši ltolemajā. Ielūkojies tajās, maķedonietis pamira. Malu stingrās cirtas bija sasietas uz pakauša ar lenti tādā pašā krāsā kā hitons. «Kā Lemnas salas Atēnai,» Ptolemajs nodomāja un tūliņ nosprieda, ka Taīda, nopietna un saspringta kā karavīrs pirms kaujas, ar vērīgu skatienu un gandrīz draudīgi pieliektu lepno galvu, patiesi atgādina bargo lemnieti.