— Gaidu tevi, mīļais, — viņa vienkārši teica, pirmoreiz tā nosaukdama maķedonieti un ielikdama šajā vārdā tik daudz maiga nozīmīguma, ka Ptolemajs nepacietīgi nopūtās un, rokas izstiepis, virzījās tuvāk.
Taīda, pussoli atkāpusies, kaut kur aiz durvju izvirzījuma paņēma platu himatiju un ar tā vēzienu nodzēsa gaismekli. Ptolemajs apmulsis tumsā apstājās, bet jaunā sieviete slīdēja uz izeju. Viņas roka atrada maķedonieša roku, cieši to paspieda un vilka sev līdzi.
— Iesim.
Viņi pa sānu vārtiņiem izgāja krūmos un pa taciņu devās lejup uz Ilisas upīti, kas no Likeja un Hērakla tempļa tecēja cauri Dārziem, līdz ieplūda Kēfisā. Ceļu apgaismoja zems pusmēness.
Taīda soļoja ātri, gandrīz skriešus, atpakaļ neskatīdamās, un arī Ptolemajam pielipa viņas nopietnība. Viņš sekoja klusēdams, tīksminādamies par viņas gaitu un taisno augumu ar brīvi izriestiem pleciem, kas viņas nelielajam stāvam piešķīra majestātiskumu. Staltais kakls lepni turēja galvu ar smago matu mezglu uz augstā pakauša. Viņa bija cieši ietinusies tumšajā himatijā, kas pie katra soļa dziļi ieplaka te vienā, te otrā pusē viduklim, izceļot auguma lokanību. Mazās kājas soļus spēra viegli un droši, un kāju sprādzes sudrabaini šķindēja ap viņas potītēm. Pāri ceļam krita milzīgu platānu ēnas. Aiz šīs tumsas sienas saltā gaišumā uzplaiksnīja balta marmora laukumiņš — gludu plākšņu pusaplis. Uz augstas pamatnes stāvēja bronzā veidots dievietes tēls. Lejā tikko dzirdami čaloja Ilisa.
Mazliet pieliekusi galvu, dieviete meta nost no pleciem plānu sedzeni, uzmanību piesaistīja no zaļi zaigojošiem akmeņiem veidoto acu skatiens. īpašā — dievības atveidojumos reti sastopamā līdzjūtības un atklātības izteiksme apbrīnojami saskanēja ar viszinošā skatiena noslēpumaino dziļumu. Likās, dieviete noliecas pie mirstīgajiem, lai zvaigžņotās nakts klusumā un vientulība atklatu tiem noslēpumu — katram savu. Kreisajā rokā dieviete visa grieķu pasaulē izslavētā «Afrodīte Urānija, tā, kas Dārzos», — stiepa pretim krāšņu rozi — sievietes būtības simbolu, Afrodītes un mīlas ziedu. Spēcīgais, pepla kroku ieskautais augums bija sastindzis rimtā spraigumā. Tērps, kas pēc sena Āzijas vai Krētas paraduma atstaja neapsegtu vienu plecu, atkailināja krūtis — augstas, sakļautas un platas kā vīna trauki —, to jutekliskais spēks bija krasā pretstatā sejas apgarotajai noslēpumainībai un Debesu Afrodītes svinīgajai pozai.
No visiem Grieķijas māksliniekiem Alkamenam pirmajam bija izdevies apvienot jutekliskā skaistuma mūžveco spēku ar garīgo cildenumu, radot neatvairāmi pievilcīgu reliģisku tēlu un liekot tam paust kvēlas laimes solījumu. Dieviete — Māte un Urānija reizē.
Taīda godbijīgi piegāja pie dievietes un, kaut ko čukstēdama, apskāva Alkamena slavenā mākslas darba kājas. Viņa sastinga pie statujas pakājes un pēkšņi atlēca atpakaļ pie nekustīgi stāvošā Ptolemaja. Balstīdamās uz viņa varenās rokas, jaunā sieviete klusēdama vērīgi ielūkojās maķedonietim sejā, mēģinādama tur saskatīt gaidīto atsaucību. Ptolemajs juta, ka Taīda viņa kaut ko meklē, tomēr stāvēja vien — tāpat klusēdams un neziņa smaidīdams. Bet viņa tikpat pēkšņi ar vienu lēcienu atradās marmora laukumiņa vidū. Trīsreiz sasitusi plaukstas, Taīda sāka dziedāt himnu Afrodītei, ritmu uzsvērdama, kā šīs dievietes tempļos dzied pirms svēto dejotāju iznākšanas.
— «…Nenozūd smaids dieves jaukajā sejā, un brīnumskaists ir zieds viņas rokā.»— Ritmiskā dejas kustība viņa atkal tuvojās Ptolemajam.
— «Dziesmu, dievišķā, pieņem un iekveldē Taīdu kaisles ugunīs!» — Ptolemajs piepeši nodārdināja un satvēra meiteni.
Šoreiz Taīda nevairījās. Apvijusi rokas viņam ap kaklu, cieši piekļāvās klāt. Himatijs nokrita zemē, un c auri hitona plānajam audumam Taīdas karstais, spēcīgais augums bija sajūtams pavisam tuvu.
— Tu, karavīrs būdams, zini himnas Afrodītei?! Tomēr nevajag lūgt dievietei uguni, pieraugi, ka pats taja nesadedz, — meitene nočukstēja.
— Tad… — Ptolemajs uzmeklēja Taīdas lūpas, un abi sastinga. Negaidot jaunā hetēra no visa spēka atspiedās pret Ptolemaja platajām krūtīm un izrāvās.
— Iesim tālāk, — viņa aizelsdamās sacīja, — es tīšuprāt gaidīju šo dienu. Šodien vēršus aizdzina kalnos.
— Un kas par to? — Ptolemajs nesaprata.
Taīda, pirkstgalos paslējusies, piespieda lūpas viņa ausij.
— Es gribu tev piederēt. Pēc Atēnu zemkopju sensena paraduma — tikko uzartā laukā.
— Laukā? Kāpēc tā?
— Naktī, trīskārt uzartā laukā, lai uzņemtu sevī Gajas auglības spēku, lai atmodinātu to.
Ptolemajs saspieda meitenes plecus, tā mēmi piekrizdams, un Taīda steidzās lejup gar upīti, tad pagriezās uz ziemeļiem, uz Eleisīnas svētā ceļa pusi.
Ilisas ielejā bija sagūlusi dziļa tumsa, mēness noslēpies aiz kalna kores, zvaigznes iemirdzējās aizvien spožāk
— Kā tu vari redzēt ceļu? — Ptolemajs ieprasījās — Vai tu to pazīsti?
— Pazīstu. Mēs ejam uz Skīrona lauku. Tur pilnmēness naktī sievietes svin Dēmetras Likumpaudējas svētkus.
— Vai tad hetērām ir atļauts piedalīties Tesmoforijos? Un kas īsti notiek Skīrona laukā? Es raudzīšu tur nonākt ja vien palikšu Atēnās līdz pilnmēness laikam.
— Netiksi! Tikai sievietēm, turklāt jaunām, ir atļauts tur uzturēties Tesmoforiju naktī pēc skrējiena ar lāpām Bet hetērām ne!
— Kā tad tu uzzināji ceļu?
— Kad vēl nebiju kļuvusi par hetēru. Pēc skrējiena ar lāpām Dēmetras priesterienes par vienu no divpadsmit meitenēm izraudzīja arī mani. Un, kad neiesvētītajiem svētki bija beigušies, mēs dziļā naktī kailasnoskrējām tos trīsdesmit stadijus, kas lauku šķir no tempļa.
— Un tālāk?
— To nedrīkst stāstīt. Tas ir sieviešu noslēpums un mēs visas esam saistītas ar briesmīgu zvērestu. Bet atmiņā tas paliek uz visu mūžu. Un skrējiens uz lauku arī ir neaizmirstams. Tu skrien, spožam mēnesim augstu spīdot, nakts klusumā, līdzās ātrām un skaistām draudzenēm. Mēs traucamies, tikko pieskardamās zemei, viss augums šķiet kā stīga, kas gaida dievietes pieskārienu. Uz mirkli tev pieskaras zari, viegls vējiņš apvedi sakai sušo augumu. Un kad ir garām briesmīgie krustceli ar Hekates sargiem… — Taīda apklusa.
— Runā tālāk, tu tik labi stāsti, — Ptolemajs nepacietīgi izsaucās.
— Pārņem sajūta, ka esi atbrīvota no itin visa. Tu apstājies, bet sirds tik ļoti sitas… izplet rokas un dziļi ievelc elpu, un liekas: vēl mirklis — un tu aiztrauksies tālumā, zāles, meža un jūras smaržās. Izzudīsi mēness gaismā kā ūdenī iemests sāls, izgaisīsi kā pavarda dūmu strūkliņa debesīs. Nekā nav starp tevi un māmuļu Zemi. Tu esi Viņa, un Viņa — tu!
Taīda pielika jau mazliet pagausināto soli un nogriezās pa kreisi. Priekšā iznira melna koku rinda, kas lauku iežogoja no ziemeļu puses.
Apkārt viss bija kluss, tikai viegli šalca vējš, iznēsādams timiāna smaržu. Ptolemajs skaidri saskatīja Taīdu, bet neko neredzēja tālumā. Abi pastāvēja, ieklausīdamies naktī, kas bija viņus ietinusi melnā autā, tad nogāja no lakas uz lauka. Daudzkārt artā zeme bija irdena, sandales dziļi iegrima tajā. Beidzot Taīda apstājās, nopūtās, nometa himatiju un deva Ptolemajam zīmi, lai viņš dara to pašu. Taīda izslējās un, pacēlusi rokas pie galvas, atraisīja lenti un izkliedēja matus. Viņa klusēja. Viņas roku pirksti saspringa un atkal atslāba, glāstīdami Ptolemaja matus, slīdēdami pār viņa pakausi un kaklu.