Baznīcas pulkstenis nozvanīja desmit. Sieviete aizvēra acis un, ielocīdama sala sastindzinātās pirkstu locītavas, pagrieza seju pret debesīm, it kā blāvā saule varētu to sasildīt. Pie kroga divi vīri tērzēja ar tā saimnieci. Un, kamēr tie valodoja, viņa turpināja slaucīt, viņas rokas vēzēja slotu turp un atpakaļ, kā bija paradušas. Kad garākais atmeta galvu, vējš atnesa viņa smieklus līdz galdiņam, un likās, ka tie nekādi nav saistīti ar šo cilvēku. Un, tā kā sieviete joprojām prātoja par tēvoča dīvaino aizstāvības runu, apspriežot sen atmirušās dievības, Irīni likās, ka aiz viņas krēsla nostājies un smejas kāds cits, nevis tas vīrs, kuru viņa varēja redzēt.
Viņa nodrebinājās. Abi svešinieki jau bija uz celiņa, tie tuvojās.
— Mums būs sabiedrība, — večuks teica, samiedzis plakstiņus, lai skaidrāk saskatītu. — Mūsu cienījamā priekšniecība, kurai pagalam nepatīk strādāt.
— Man jāiet, — viņa pieceldamās paziņoja.
— Irīni. — Viņš satvēra sievietes roku un paturēja to savās. Vecā vīra āda bija bāla, pārvilkta pār kauliem, un vēnas izspiedušās. — Es lūdzu kādu pretimnākšanu, mana dārgā. Aizej manā vietā uz kapsētu un aiznes savai krustmāmiņai dažus ziedus. Es pats nevaru. Manas vecās kājas tik tālu gājienu neizturēs. — Vecais palaida vaļā viņas plaukstu un pagrābājās bikšu kabatā.
— Dzeltenas. Tā bija viņas mīļākā krāsa.
— Pagājušajā reizē tu teici, ka sārtas.
— Vai tiešām? Labi. Kā mēdz sacīt, mums visiem patīk pārmaiņas. — Niks pasniedza viņai sīku naudaszīmi.
— Kaut kad tev vajadzētu aiziet arī pašam, — sieviete atbildēja. Un nopētīja mazvērtīgo banknoti. Māte bija stāstījusi, ka vecais esot paslēpis veselu bagātību skurstenī. — Tu varētu izsaukt taksometru.
— Tfū! — Vecais ar pirkstiem paknibināja mēli, it kā noņemdams no tās mutē iekļuvušu matu, tad pagriezās krēslā un nospļāvās. — Tā ir grūti pelnītas naudas izniekošana. Pastaiga tev nāks par labu. Un piezvani mātei. Neaizmirsti! Pasveicini viņu no manis.
— Kāpēc tu pats viņai nepiegriez? — Viņa piestūma savu krēslu pie galda. — Mātei noteikti patiktu patriekties ari ar tevi.
— Es to izdarītu, ja varētu, — vecais sacīja. — Tu taču zini, ka tā ir, bet es jau mēnesi gaidu, kad šie atnāks un salabos to telefonu.
Panajotis Zafiridis — pašreizējais policijas priekšnieks — ticēja pirmā iespaida nozīmīgumam. Viņam patika ietekmēt dāmas, dižojoties jaunā ādas jakā, ar asi iegludinātām bikšu vīlēm, īsi apgrieztiem un gludiem matiem — tā visi apgalvoja. Konstebls Stellioss Lizardis ticēja izrādīšanās varai. Viņš savilka jostu augstu jo augstu, lai dzimumorgāni izteiksmīgi izspiestos. Kad abi viri uz ceļa gāja garām Irlni, viņi goddevīgi pasveicināja, bet, kad bija paspēruši dažus soļus tālāk, policijas priekšnieks apstājās un pagriezās, lai sievieti pamatīgāk nopētītu.
Ķemme, kas saturēja viņas matus, bija izslīdējusi, un spoži melns vilnis koķeti slēpa vienu tumšo aci. Vīrietis novērtēja viņas plato gurnu līganos apaļumus un pārvilka mēli pār plānajām lūpām.
— Palūk vien, — viņš ieteicās, — vai nevarētu…
Lizardis saķēra viņa roku.
— Šeit tā nerunā! Tā ir večuka māsasmeita. — Viņš pielieca galvu, norādot uz Nika mājas pusi, kur saimnieks varēja sadzirdēt viņu vārdus, ja tos turp pāri ūdenim aiznestu vējš.
Viņi bija sasnieguši laivu novietni. Darbnīcā valdīja klusums.
— Viņš būtu varējis mūs iepazīstināt, — policijas priekšnieks sacīja.
— Viņa ir precējusies.
— Man patīk tieši tādas. Tas prasa mazāk laika.
Lizardis bija godkārīgs. Un, lai atstātu iespaidu, gatavs iztapīgi iepazīstināt jauno šefu ar savām zināšanām par vietējiem.
— Es jums varu pastāstīt par viņu, — konstebls sacīja. — Kad šī dāmiņa vēl dzīvoja kontinentā, mana brāļa drauga brālis viņu labi pazina. Tāpat kā visu ģimeni.
Policijas priekšnieks satvēra Lizardi aiz rokas un parāva, ievelkot aiz kādas krastā izvilktas laivas sāna.
— Te neviens nedzirdēs, — viņš nomurmināja. — Cik tuvu tas zellis šai bija ticis?
Lizardis paraustīja plecus.
— Viņš dienēja bruņotajos spēkos netālu no tā ciema. Un, tā kā viņam bija kaut kāds sakars ar to ģimeni, viņš šad tad ieradās viesos. Reiz esot mēģinājis lakstoties. Taču necik tālu neesot ticis.
— Tātad šis nepārzināja smalkumus. — Tādai sievietei vajadzīga rūpīga pieeja.
Lizardis papurināja galvu.
— Vaina bija citur. Viņa jau bija ar kādu saderināta. Vismaz likusi noprast, ka tā. Vai šie jau bija apmainījušies gredzeniem vai ne, to es nezinu. Bet tuvinieki tādēļ neesot jutušies laimīgi — līgavainis no mātes puses mantojis čigānu asinis. Viņš devies uz Austrāliju, lai tur kļūtu bagāts. Dzirdēju, ka viņas ģimene samaksājusi par biļeti, lai dabūtu šo nost no ceļa. Šis bijis projām ilgi — gadiem, meiča sēdējusi mājās un gaidījusi, kad viņš sauks, lai brauc un pievienojas līgavainim. Taču piezvanījusi līgavaiņa māsa, lai pateiktu, ka brālis precoties ar citu. Radi, protams, neesot viņai to teikuši, tomēr priecājušies, visu šo laiku gribējuši viņu izdot pie kāda piemērotāka, uz kuru viņa nemaz nav skatījusies. Un, tikko padzirdējuši, ka čigāns ir gabalā, aizlaiduši ziņu tam otram. Bijuši gatavi tūlīt iet pie priestera un izziņot saderināšanos. Lai jaunais pāris dzīvotu ilgi un laimīgi.
— Pie tā otra? Vai tu runā par to pašu zelli, ar kuru viņa tagad ir precējusies?
Lizardis papurināja galvu.
— Nē, bija radušies sarežģījumi. Vai nu tā ir patiesība, vai ne, klīda baumas, ka viņa ar to čigānu pirms aizceļošanas bijusi vairāk nekā draudzīga.
— Vai tu gribi sacīt, ka šiem bija sakars?
— Tā ļaudis melsa. Un ģimenes ieceres izjuka. Bojāta manta. Meita bija gara un tieva, arī jaunāka nekļuva. Esot notikusi liela radu sanākšana, un šie nolēmuši izdot viņu pie Asimakopula. Viņš tobrīd meklējis sievu. Vecais Niks viņu iepazīstinājis ar šo ģimeni.
— Tad jau šīs laulības nav vis slēgtas debesīs, vai ne? — Policijas priekšnieka balss skanēja cerīgi.
— Tas ir kārtīgs cilvēks.
— Bet viņa taču bija draiskojusies apkārt, vai ne? Un, ja šai dāmiņai patīk čigāni, tad viņai var būt karstas asinis, kuras tikai gaida īsto, kaislīgo vīru…
Lizardis izskatījās šaubīgs.
— Tas nebija tīrasiņu čigāns, — viņš sacīja. — Sajaukšanās bija notikusi pirms vairākām paaudzēm. Un mana brāļa drauga brālis neko nedabūja, ja nu vienīgi pļauku sejā.
— Pat ja tā, — policijas priekšnieks norūca un uzsita Lizardim pa muguru. — Mums ar kaut ko jāsāk, vai ne?
Abi šķērsoja krastmalu un tuvojās kafejnīcai, kur pie galdiņa nogaidoši sēdēja Niks.
— Policijas priekšnieks! — Niks ierunājās. — Labrīt! Un kā iet tev, Stellios?
Niks plati smaidīja. Tādi viesi kafejnīcā vienmēr bija gaidīti. Šefs Niku interesēja, turklāt viņš bija pamanījis, ka Zafiridis ir tik saspringts un modrs, kāds parasti darbā nemēdza būt, tāpēc šāds uzbudinājums nebija viegli izskaidrojams. "Priekšnieks," Niks prātoja, "nav gluži tāds, kā liekas. Tas ir vīrs, kuram ir kas slēpjams, — viņš kaut ko negrib atklāt." Tas bija kāds izaicinājums, kuru varētu pieņemt, ja spēlētu uzmanīgi, — ja rūpīgi piestrādātu, šefs droši vien sevi atmaskotu. Dubultvīrs — tāds, kas melo, — allaž ir viegli ievainojams un pieļauj kļūdas. Ja tāds ieņem nopietnu amatu, tas ir cālis, kas prasās būt noplūcams.