Niks piedāvāja tiem labākos no saviem apšaubāmajiem krēsliem. Zafiridis, atvirzījis savējo no galda, pārlika vienu kāju pār otru. Virs īsās smilškrāsas zeķes liels bija balts, tikko jaušami klāts maziem, melniem matiņiem; starp tiem līkumoja mezglaina vēna, piepampusi un iekaisusi.
Vējš norausa pelnu plēnes no Nika cigaretes. Tās nosēdās Zafiridim uz ceļiem kā blaugznu birums.
— Kas bija tā skaistā, jaunā dāma, kurai mēs pagājām garām, nākdami šurp, Niko? — pajautāja policijas priekšnieks, aizslaucīdams prom pelnus.
Pavadonis zem galda piegrūda viņa kājai savējo.
— Jūs laikam domājat manu māsasmeitu Irīni, — Niks bezrūpīgi attrauca. — Viņa ir jauka — vai ne? Un precējusies ar manu draugu — zvejnieku Andreasu Asimakopulu. Viņi dzīvo tur tālāk — pa ceļu uz priekšu. — Viņš ar īkšķi norādīja virzienu. — Un kā iet jūsu ģimenei, šef? Pēdējā reizē, kad tikāmies, jūs teicāt, ka jūsu sieva drīz atbraukšot. Vai viņa joprojām nav ieradusies?
Vecais nopētīja šefa labo roku un pārliecinājās, ka Zafiridis uz trešā pirksta tiešām nenēsā zelta riņķi.
— Sievai nepatīk doties šurp tik nelāgā laikā, — Zafiridis atbildēja.
— Jums noteikti viņas pietrūkst, — Niks aizrādīja. — Sakiet, vai esat jau nomēģinājis kādu no mūsu vietējiem našķiem?
Viņa balss skanēja blēdīgi. Policists salti pavērās.
— Jums katrā ziņā ies pie sirds mūsu austeres, — Niks turpināja. — Pateikšu Andreasam, lai jums tās aiznes, kad viņš atgriezīsies.
— Viņam tāds darbs, ka viņš vēl labu brīdi būs projām, tas jūsu draugs, — Zafiridis novilka. — Jūsu radiniece droši vien jūtas ļoti vientuļa.
— Viņai esmu es. Mēs viens otru izklaidējam.
— Piedod, Nik, bet tēvocis nav tas pats, kas vīrs.
— Jūsu rūpes par manas māsasmeitas sadzīvi ir aizkustinošas, šef. Vai jums ir bail, ka viņai mājupceļā kāds varētu piesieties? Vai arī jūsu interese ir… personiskāka?
Lizardis skaļi noklepojās. Priekšnieka plānā mute izliecās — gluži kā makšķere, — un šajā smaidā nebija siltuma.
— Es tikai daru savu darbu, Niko, — viņš noteica. — Tas ir mans pienākums — aizsargāt cilvēkus.
— Labi, labi, — atcirta Niks, savukārt atsegdams zobus saltā smaidā, — neplānojiet piedāvāt savu aizsardzību manai māsasmeitai.
Jo tā jūs apvainotu mani. Katrā ziņā ņemiet vērā, ka viņa ir kārtīga meitene un nav paredzēta jums samaitāšanai.
Policijas priekšnieks iesmējās. — Cik sliktās domās jūs esat par mani, Niko! Un cik augstās par sievietēm! Jūs un es — mēs abi zinām, ka šite, — viņš ar pirkstu piesita tur, kur vajadzēja atrasties viņa sirdij, — visas ir padauzas! Un pieejamas īstajam piedāvājumam! Kā būtu, ja jūs pagatavotu mums kafiju?
* * *
Mājās Irīni bija viena pati. Diena, pamazām sadildama, lēni dzisa. Cīrulis, kuru Andreass turēja skaisto dziesmu dēļ, likās sanīcis savā mazajā bambusa būrītī. Irīni piepildīja ar sēklām putna ēdamtrauku un iebāza pirkstus starp stienīšiem, lai pabužinātu spārnaini, rosinot to ēst, bet tas pagrieza galviņu projām un palika nekustīgi sēžam uz laktas.
Sieviete apsēdās pie loga un noraudzījās, kā zirneklis zem palodzes auž tīklu, bet pēc tam — kā cīnās tajā iemaldījies taurenītis. Viņa notrauca sūnu no nojumes jumta un aizslaucīja no sētas kāpnēm nobirušās ģerāniju lapas. Tad noplūca un sasēja salviju pušķi un no dažām lapiņām uzvārīja karstu tēju, taču slapjās lapas līda mutē, tāpēc viņa tās izzvejoja un aizmeta. Viņa domāja par Andreasu — vai vīra drānas ir sausas, un par Niku — vai tēvocim ir silti.
Kad pienāca vakars, vairs bija dzirdamas tikai mājas soļa radītās skaņas — krūzītes un apakštasītes tinkšķi, kad viņa tās noņēma no galda, aplausi — rādīja televīzijas spēli — ūdens tecēšana izlietnē, un tad aizvien vairāk sabiezēja klusums. Tas ar katru dienu kļuva spalgāks, un bija gandrīz klāt laiks, kad sieviete apjēgs: tā patiesībā ir aizvien pieaugošā tukšuma kaukoņa.
TREŠĀ NODAĻA
Ikreiz, kad sieva iziet no mājas, viņa man uzsauc: "Es eju, Teo!", it kā es gribētu to zināt. Viņa nesteidzas, bet tik un tā aizmirst nopirkt man cigaretes vai ko citu, tāpēc vēlāk viņai jāiet atkal un viņa pukojas — pieprasa, lai vedu ar mašīnu. Bet es atbildu, ka pastaigas nāk par labu veselībai, un tad viņa vēlētos sacīt: "Lieliski, tad ej tu!", taču neuzdrīkstas. Vn es vēroju sievu pa logu, kamēr viņa kāpj lejup pa taciņu, un tad viņa liekulīgi savelk bēdīgu seju, lai parādītu, cik gauži cieš.
Sieva stāsta — viņai esot grūti te dzīvot. Es attraucu, ka tas nevienam nav viegli.
"Taču tu to nesaskati."
Gluži kā atmiņa, sārti ietonēta un bīstama, kad iztēle izkropļo patiesību, lai tu, ceļotāj, uzburtu to, ko gribētu redzēt. Tas ir tavs ciems — nobalsinātu nameļu puduris, pie visiem sakuplojušas krāšņas, žilbinošas ģerānijas — stalta kalna pakājē, ar skatu lejup uz zilo, mirdzīgo jūru.
Nē. Dzīvo te un mācies. Tāda patiesība un tādas sekas. Tas ir mans ciems — augstu paugurā, atklāts visiem vējiem, lai ko tie nestu. Šī vieta bija nevainojami izvēlēta, lai gadu simteņiem uzmanītu marodieru tuvošanos, taču laiks ritējis uz priekšu, un kraujais ceļš, joprojām tikpat grūti veicams, padara katru gājienu un nācienu par pārbaudījumu. Jauko, bruģēto ieliņu mežģi aizrauj un skubina pētīt — kurp ved šī taka? Un šī aleja — uz kurieni tā aizvijas? Uz šo pusi vai to? Tādas pastaigas nogurdina vecas kājas un sievas, kuras nes smagas iepirkumu somas. Un dīvainās, cieši kopā sabūvētās mājiņas, kur kaimiņi mīt tik tuvu, ka labāk turēt savu degunu tīru, veco sienu spraugās un plaisās slēpj visu veidu kaitēkļus. Naktī mēs iemiegam, vaboļu skraidelēšanas un žurku grabināšanās ieaijāti.
Todoris Hacistratis — Teo — bija dzimis uz šīs salas, un šķita, ka viņš tepat arī nomirs. Viņa tēvs un tēvatēvs, tāpat tēvatēva tēvs — visi lauksaimnieki — bija nākuši pasaulē tepat, apveltīti ar mazpilsētnieku garu — apprecējuši vietējās meitenes un saglabājuši asins tīrību, nejaukdamies ar svešiem. Un sagūluši visi pēc kārtas tajā pašā kapsētā, kurā paliks grieķu pareizticīgajiem noteikto laiku — septiņus vai desmit gadus, un tad viņu kauli, to radījumu apkrimsti, kuri nokopj mūsu trūdus, tiks izrakti un izvietoti kambarī, kur jau atradās priekšteču tibia un fibula — no tēviem un mātēm, māsām un sievām, tikpat tuvi nāvē kā dzīvē.
Jau kopš agras bērnības zināt savu nākamo kapavietu — tāda apjausma spēcīgi ietekmē cilvēku. Likt puķes vietā, kur kādudien atdusēsies arī viņš pats, — šāda rīcība dvēselei liek ticēt nenovēršamajam un dzīvi iekrāso tumšās krāsās. Godkāre un dzīvesprieks atvirzās malā. Jo kāda tam visam jēga? Uz šīs salas — te, augšā kalnā, — allaž bijusi skaidri saskatāma mūža beigu daļa. Atraujoties no smagajiem darbiem vai rotaļām, acis allaž ievēroja stāvās, baltās kapsētas žoga sienas, aiz kurām ikkatra līķi gaidīja ģimenes kaps. Visi zināja, kurp tieši esība viņus ved. Ēšana, dzeršana, miesaskāre, rūpes un raizes, darbs un alkas kaut ko mainīt, kāre pēc kaut kā vairāk ir tikai soļi uz šā šaurā ceļa. Jo visi kopā devās uz nekropoles vārtu pusi.