Kopš vecvectēva izrakšanas bija aizritējuši daži gadi. Šajā dienā vectēvam vajadzēja ieņemt atbrīvotu vietu. Viņš auksts un stīvs gulēja priežkoka zārkā lielajā istabā uz galda. Parasta izmēra šķirsts viņam bija par garu. Tas sniedzās pāri galda galiem, sērotāji nāca un gāja, durvīm reizumis atduroties pret zārka malu. Krēsli no visas mājas bija sanesti šajā telpā — tie stāvēja pie sienām zem zeltītajām svētbildēm; sievietes sēdēja turpat, kur bija kluknējušas visu nakti, sarkani saraudātām acīm, kas iekaisušas arī no miega trūkuma. Dedzinot garas, brūnas sveces un ostot nodeguļus, šīs sievas sargāja vectēva dvēseli, lai to nenozog nelabais.
Redzot viņu tā guļam, Teo smeldza sirds.
Viņš pieliecās, lai noskūpstītu vecā vira pieri. Āda, kurai pieskārās viņa lūpas, bija sausa un sadzeltējusi kā cālim, kas barots ar kukurūzas graudiem. Krunkas vectēva sejā bija izlīdzinājušās, visas grumbiņas — dzīves laikā tik dziļas, ka spētu noturēt sērkociņu, — pazudušas. Seja bija kļuvusi jauna. Sievietes viņu bija padarījušas cienīgu daudz lielākā mērā, nekā viņš pats centās būt mūža pēdējos gados: noskuvušas, nomazgājušas, apgriezušas viņam nagus, uzģērbušas uzvalku — kāzu drānas (citu nebija, un vecums bija samazinājis viņa apmērus; piedurknes sedza viņa artrīta sakropļotās rokas gandrīz vai līdz pirkstgaliem). Viņam mugurā bija balts krekls, no rīta nopirkts tieši šai vajadzībai; sievietes bija izgludinājušas tam katru krociņu, un saldā stērķeles smarža jaucās ar sveču dūmiem. Cieši aizpogātā apkaklīte vaļīgi atkārās no kakla.
Ap viņa nāsīm ložņāja trekna muša.
Sievietes — viņa māte un krustmāmiņa Marija, Annas tante un nabaga radiniece Sofija — vāķēja viņu klusēdamas. Elplda — Teo sieva — žāvājās. Viņš būtu palūdzis, lai nevelk šos svārkus, jo tie nenosedza viņas ceļus. Teo paspraucās viņai garām — turp, kur sānu rindā sēdēja vecāmāte. Viņš saspieda večiņas rokas, viegli pieskardamies tās vaigam ar savējo — labajā un kreisajā pusē; uz mazdēla vaigiem palika viņas asaru vēsais miklums.
— Teo, — viņa nočukstēja. — Teo mou, agapi mou.* Viņam nebija skaidrs, kuru vecāmāte domājusi, — viņu vai vecotēvu. Jo mazdēls bija kristīts vectēva vārdā, un tagad kļuvis par pieminekli priekšteča laikam uz šīs zemes.
— Lai viņam mūžīga piemiņa! — Teo sacīja. — Nu viņš jau ir pie svētajiem, vecomāt.
No ielas varēja saklausīt balsis. Krustmāmiņa pacēla aizkaru — tas bija roku darbs, tamborēts — un pār plecu pavērās ārā.
— Garīdznieks ir klāt, — viņa noteica.
Sievietes sāka vaimanāt.
Virtuvē tēvs Filips sagatavoja savus amatrlkus. Tas bija garš, salicis virs ar kalsnu seju un blāvām acīm dziļos, ēnainos dobumos. Bērniem bija no viņa bail. Ja tēvs Filips tos pieķēra nedarbos, viņš knieba tiem ar saviem kaulainajiem pirkstiem. Viņš nekad neapprecējās, jo esot vilies mīlestībā. Vecojot šī vilšanās bija tēvu Filipu aptīklojusi kā efeja.
— Jūtu līdzi, Teo, — mācītājs sacīja. Viņa balss skanēja lēni un slimīgi. — Jūsu vectēvs bija labs cilvēks.
Viņš nolika grezno kvēpekli uz krāsns, tam līdzās sērkociņus, ogles stienīti un šķirstiņu ar vīraku. Teo atskrūvēja skotu viskija pudeles korķi un pasniedza blašķi garīdzniekam.
— Vai jūs dzersiet, tēvs?
— Tikai mazu glāzīti, Teo. Man netik alkohols, kad pildu savu pienākumu.
Uz nelielas paplātltes, kas bija pārsegta ar izšūtu audumu, sievietes bija salikušas rindas ar stikla glāzītēm, kuras nešķita pārāk līdzīgas, — sanestas no citām mājām, aizlienētas no kaimiņiem. Teo ielēja abiem pa pirksta tiesai. Tēvs Filips uzšķīla sērkociņu un pielika to pie ogles — turēja, līdz pašķīda spožas dzirkstis, pēc tam ielika stienīti kvēpekli. Izmeklēja kārbiņā blāvu vīraka gabaliņu ziloņkaula krāsā, piesardzīgi novietoja uz karstās ogles un aizvēra vāciņu. Smagie, pēc rozēm dvakojošie dūmi vilnījot plūda cauri sīkajiem filigrāna caurumiņiem.
Tēvs Filips norija viskija malku un, saņēmis aiz ķēdītēm, iesvārstīja kvēpekli. Viņš uz mirkli aizmiedza acis, čukstēdams izmēģinot dažus vārdus:
— Augstais Dievs, Svētais Gars, Mūžīgais Kungs, esi mums žēlīgs… — Tad, atvēris istabas durvis, uzsāka sēru dziedājumu no mirušo izvadīšanas dievkalpojuma.
Vīri bija sapulcējušies ārpusē. Viņi smēķēja, sūca viskiju un nezināja, ko teikt. Teo tēvs — Mihaēlis kopā ar tēvoci Jani bija atspiedušies pret mājas sienu, apķēruši viens otram plecus, uz abu vaigiem jau parādījās sēru laika bārdas rugāji. Tēvocis Jānis raudāja, tēva acis bija .īsinīm pieplūdušas. Teo brālis Takis stāvēja līdzās brālēnam Lūkam. Tas godbijības dēļ bija nomazgājis rokas, taču uz delmiem joprojām bija kvēpi, tie veidoja tādas kā aproces. Takis bija atglaudis matus .itpakaļ un izskatījās kā savedējs. Viņš svārstīja rokā vācu alus kārbu un pamirkšķināja Teo. "Ak, visdvēseļu un visu mirstīgo Dievs, kas pievīli nāvi un satrieci nelabo, dodot dzīvību pasaulei, ak, Kungs, dod atdusu sava kalpa Teodora garam, kas iemidzis gaismas un zaļo ganību vietā, kas ir tik svaiga un kur nevajag maizes, rūpju un nopūtu."
Vējš pūta no ziemeļiem, tas bija spīvs, debesis lietus pierietējušus; viņpus aizvērtā loga ar aizvilktajiem aizkariem garīdznieka balss vēl aizvien dziedoši dūca.
Uz plastmasas krēsla zem ozola viens pats sēdēja vectēva tuvākais draugs Nikolass. Viņš turēja rokā dārzā saplūktu puķu pušķīti — baltas margrietiņas, savvaļas orhidejas, dzeltenās magones — to kāti bija ievīstīti saburnītā papīra maisiņā. Magones jau bija zaudējušas spirgtumu un apvītušas. Teo devās paspiest Nikolasam roku, bet vecais vīrs, iegrimis domās par zaudējumu, nelikās viņu pazīstam.
No sliekšņa māja krustmāmiņa Sofija, bāla savās melnajās atraitnes drānās, kas bija izbalējušas no daudzajām mazgāšanas reizēm. Gar pašas šūto svārku augšmalu spraucās ārā viņas bālzaļo neilona bikšu mežģīnes, koši izceldamās pret audumu, kas reiz bijis melns. Viņai rokā bija paplāte, uz kuras novietot degvīna glāzes, kas tiks savāktas no viesiem. Kad Teo tuvojās tantei, tā saķēra viņa elkoni.
— Teo, — viņa steigšus ierunājās, — viss jau gandrīz galā. Tikpat kā.
Kamēr viņa to teica, iekšā jau skanēja beigu vārdi: "Mūžīgā piemiņā, dārgais brāli." Tiem pievienojās vesels kāsētāju koris, kad sievietes, kas pazemīgi bija lūgušas Dievu noliektu galvu, izklepoja no rīkles sveču dūmus un vīraku.
— Tad savāciet glāzītes labi ātri, krustmāmiņ, — Teo sacīja. Viņš pagrieza tai muguru un, līkumodams starp vīriem, uzsita ar roku uz pleca tiem četriem, kuriem jānāk palīgā nest zārku.
— Ir laiks, — viņš nomurmināja, — ir laiks.
Smaidīdama, allaž smaidīdama, krustmāmiņa Sofija kustējās starp kungiem, pastiepjot pretī alvas paplāti, līdz tā bija pilna ar glāzītēm un smaga. Tad vecīgo, tievo roku šļauganie muskuļi sāka smelgt, un viņa, bīdamās nomest kaut ko zemē un sadauzīt, nolika to uz krēsla, uz kura neviens nesēdēja.
Sievietes izgāja uz ielas. Marijas tantes skatiens apstājās pie krustmāmiņas Sofijas — tās vaigi bija piesārtuši, un roku viņa bija piespiedusi pie sirds. Tantes trekni ļumīgie žokļi noplandīja — viņa metās turp, kur stāvēja Sofija, un paķēra paplāti. Viena glāze nokrita. Kad tā sašķīda, visi sērotāji pagriezās un uzlūkoja Mariju, bet pēc tam lauskas uz bruģa.
Krustmāmiņas Marijas seja pietvīka.
— Es baidījos, ka tā notiks, — bikli izdvesa Sofija. — Tā paplāte ir ļoti smaga — vai ne, Marij?