Vīri korī iesmējās.
— Tas vecais muļķis!
— Kā tad! Viņa mute bija pagalam! Čulgās un sāpīga uz daudzām dienām! Bet šis bija par lepnu vai arī pārāk nobijies, lai dotos uz Kosu pie zobārsta, un viss palika, kā bijis. Zobi viņam smeldza vienmēr — tā taču bija? Šis pēdējos gadus pavadīja, ēdot mērcētu maizi un putriņas. Reizumis pievienoja kādu nieku no zivs. Kā viņš mēdza sacīt, Miki? "Tikai kāds nieks krustnagliņu eļļas — un būs līdzēts!" Vecais nesapraša!
Iestājās klusums. Virs bāra iedziedājās būrī ieslodzītais kanārijputniņš. Mihaēlis paņēma pudeli un ielēja visiem glāzēs viskiju.
— Iedzersim par viņu! Par veco dumiķi, lai kur šis atrastos!
Un tā viņi dzēra visu vakaru, līdz atkal jutās priecīgi un omulīgi. Teo sāka sāpēt galva, un viņš vēlējās doties projām, taču uz mājām iet negribējās, un viņš palika. Pa atvērtajām durvīm viņš redzēja kādu sievieti, kas gāja pa ielu. Viņai bija gari un kupli mati, un viņš nolūkojās tai nopakaļ, līdz tā pagriezās ap stūri un nozuda skatienam. Vīri sēdēja un kūkoja, biedrodamies un dalīdamies atmiņās, līdz nodārdēja pērkons un uznāca lietus.
Joprojām lija, it kā no augšas kāds čurātu. Mēs sēdējām mājās. Tā turpinājās jau trīs dienas.
Nekas nemainās. Kā gadi sākas, tāpat arī beidzas. Un šī ziema bija tāda pati kā iepriekšējā. Un nākamā nebūs citāda. Šīs vecās mūra mājas ir saltas kā nāve. Aukstums iesūcas tevī — zem ādas un kaulos, līdz tie smeldz. Mēs ietinamies mēteļos, tērpjamies tajos katru dienu, iedami iekšā un ārā. Mēs nevaram nomainīt drānas, ir pārāk drēgns, lai izģērbtos, pat mūsu tīrās drēbes ir valgas, tās ož pēc pelējuma. Nekur nav tik sauss, lai tās izvēdinātu. Tur, kur guļamistabas sienai piekļaujas ūdens tvertne, to klāj pelēki, slapji plankumi. Mēs visi klepojam — plaušas necieš mitrumu. Lietus nemitējas — it kā būtu pārņēmis pilsētu savā varā. Ūdens tek iekšā pa durvju apakšu, spiežas garām logu rāmjiem. Paklāji sarullēti un salikti istabas vidū. Visur pievilguši dvieļi, kas uztver tērcītes un vēl pastiprina drēgnumu. Ik pēc stundas Elpīda iet pēc spaiņa un izgriež lupatas. Viņas rokas ir sarkanas no šīs darbošanās, asas un sasprēgājušas, starp pirkstiem ir plaisas. Grīdsegu nav, tāpēc vējš velk pa spraugām starp dēļiem, grabinot glāzes trauku skapī.
No rīta mēs pieradināmies pie aukstuma, es guļu uz dīvāna, man virsū sakrautas segas. Skatos televizoru, smēķēju. Elpīda gatavo krājumus ziemai. Vāra ziedkāpostus. Lēcas. Zirņus. Cep olas. Sautē kāpostus. Mizo apelsīnus. Es sapņoju par gaļu, biezu vēršgaļas sautējumu, varbūt ceptu jēru. Taču tad, kad līst, mēs nestrādājam. Un, ja to nedarām, mums nav naudas tādiem gardumiem. Kad Elpīda nenoņemas ar ēdienu, viņa saimnieko savā nodabā — tīra visu, ko vien iespējams iedomāties, — lampas, krēslu kājas. Ikreiz, kad starp diviem gāzieniem ārā pierimst lietus, viņa skrien pie maiznieka. Un es — pēc kā varētu aiztraukties es?
Pēcpusdienā, kad Panajica pārrodas no skolas, mēs ejam pie Elpīdas mātes. Televizors tur vienmēr ir ieslēgts, bet to nekad neviens neskatās, jo kāds allaž tērgā par neko — kā kaimiņiene laiž bērnus laukā smīlātājā, kā nekad nenotīra ietvi mājas priekšā, kā sievietes rīt dosies uz Svētās Katerīnas svētkiem, vai prāmis atvedīs svaigus augļus. Es daudz smēķēju un lielos daudzumos dzeru salvijas tēju. Dažkārt Elpīda ieslēdz elektrisko sildītāju (tikai vienu no diviem radiatoriem), mēs visi pievelkam tam klāt krēslus — es, Elpīda, sievasmāte un tēvs, Panajica un Elpīdas vecāmāte — nožēlojama, prātu izdzīvojusi veča. Sievasmāte no elektrības neko nejēdz, ja nu vienīgi to, ka tā ir dārga. Viņa naktīs atslēdz ledusskapi no strāvas, lai taupītu naudu. Kad lietus mitējas, tēvs iziet sētā, nokurina kādu stumbru, līdz paliek tikai nodeguļi, ienes iekšā karstos pelnus, un drīz vien dūmu ir tik daudz, ka mēs nevaram saskatīt cits citu. Ja mēs pacietīgi gaidām, vakars pienāk diezgan ātri. Mēs atgriežamies mājās, Elpīda un Panajica liekas gultā — lai būtu siltāk, abas kopā. Es zvilnu uz dīvāna zem segām, saldams tumsā, smēķēdams un gaidīdams.
Ja es dotos ārā — kurp gan lai es ietu? Garlaicība ir nāvējoša, tā mani sagrauž no iekšas — nav nekā, ko darīt — nekā, ko iesākt — it nekā.
Vakar iegriezās mans draugs Druknais Džordžs, mēs kādu brītiņu pakulstījām mēles. Viņš kopā ar Garo Džordžu braukšot uz Kosu, lai pavadītu tur dažas dienas — tāpat pārmaiņas pēc. Kad nebiju precējies, es devos viņiem līdzi. Mēs lieliski nositām laiku — naktsklubā, dzerot bāros, braukājot pa salu ar motocikliem. Gājām uz kino, uz veikaliem, lai nopirktu jaunas drēbes. Reizumis atradām pa kādai meitenei.
Tagad esmu pielaulāts vīrs — nopietns cilvēks, man ir ģimene. Tā dzīve man vairs nav pieejama. Ko es tur varu mainīt?
Es tikai novēlēju viņam laimīgu ceļu.
CETURTĀ NODAĻA
Tāpēc, ka māju nebija ne šur, ne tur — pat klusajā ostas apkaimē ne, kur mazākās laivas slīdēja šurpu turpu, ne arī pašā ciema sirdī, kur ielās čumēja un mudžēja sievišķi un kašķīgi bērni, — šo dēvēja par pusceļnamu. Pa šo ielu tikai retumis kāds gāja: dažs vecs vīrs tripšināja uz ielejas dārziem, kas jau bija aplaistīti — mitri no nakts lietus, citkārt aizbrauca kāds auto, smagā kravas mašīna, taksometrs vai furgons. Darbdienās ap pulksten vienpadsmitiem parādījās pastnieks ar mopēdu. Un reizi stundā nodzīts, grabošs autobuss ar divpadsmit vietām.
Vasarā, kad valdīja neizturams karstums un no kalniem nepūta dzīvinošais vējiņš, līdz pašām vakarstundām, kad beidzās siesta, šī māja bija labu labā — to apēnoja lielais eikalipts, pārkāries tai pāri no ceļa malas. Sētas pusē māju aizsargāja olīvkoku birzs un sparīgi vīnstīgu vijumi, kuri nemēdza briedēt ogas. Bet ziemā te dzīvot bija gatavais pārbaudījums. Brāzmas trieca lietus ūdeni iekšā pa neaizdrīvētajām durvju un logu rāmju spraugām, tas plūda pa marmora grīdu un flīzēm. Viņa aizbāza šķirbas ar dvieļiem, kurus pēc tam vajadzēja izgriezt un kaut kā izžāvēt, un vairākkārt mazgāja arī grīdu, susinādama to ar sausām lupatām. Taču mitrums, ja reiz ticis iekšā, iesūcās dziļi sienās, kur tam nevarēja piekļūt un nosusināt ar dvieļiem, — to ievilka sevī apmetums un ģipsis, un tur tas palika, ik pa laikam parādīdamies melna, smirdīga pelējuma veidā. Šie traipi rāpās augšup pa sienām, izplatījās pa griestiem, to sporas kā lipīga sērga pieķērās drēbēm, izmazgātajai veļai, grīdsegām un paklājiem, ko viņa bija darinājusi ar rokām. Mitruma dēļ mājā allaž bija auksti un drēgni, saulainā laikā viņi parasti sēdēja ārā, jo tur bija siltāk. Tā droši vien jutās bezpajumtnieki. Bet īpašnieks dzīvoja Atēnās un nekad šeit nerādījās. Un — kas vēl svarīgāk — īres maksa bija ļoti zema. Pagaidām — viņš bija teicis — ar to pietiks. Un, protams, ja abi dzīvošot taupīgi, tad varēšot uzcelt paši savu sapņu māju.
Izkāpis uz sauszemes, Andreass nosmēla loma "krējumu" — pamatīgu kuprlasi, divus palielus ēdamos bruņurupučus, jaunu parasto lasi, slaiku un sudrabainu plaudi un neizskatīgos Džona Dorija krabjus — vietējās pasugas, bez spīlēm — tie bija ielīduši viņa murdā. Vēl jūras ežus un austeres, ko viņam bija izdevies savākt. Daļu peļņas vajadzēs izdot par visnepieciešamāko — jaunu ledus krājumu, svaigi ceptas maizes klaipiem. Viņš saveda kārtībā tīklus un pārējo aprīkojumu un uzvilka buru, lai dotos uz māju pusi.