Okeānā viņš jutās tikpat labi kā zivis. Vienā mierā vadīja laivu, kad tā šūpojās viļņos stiprāka pūtiena laikā, un tikpat nosvērti sagaidīja bangas, ko sacēla garām braucošie kuģi un prāmji. Visur, kur vien atradās zeme — saliņas, pussalas —, Andreass to pazina sīki un smalki — mēdza tai pietuvoties, lai izmantotu aizvēju. Tur, kur tās nebija, viņš stūrēja taisni uz priekšu, kompasā neskatīdamies, it kā viļņos redzētu ceļu. Kad bija jāpietauvojas, viņš atcerējās nostūrus, kur klints varēja noturēt laivas enkuru, un arī tos, kur tas vilkās pa smiltīm, ļaujot laivai slīdēt uz priekšu. Viņam bija palikušas prātā vietas, kur veicies zvejā, — mazi līcīši un attekas, kur zvejoti lielāki lomi — un tieši tur viņš centās izmest tīklus.
Andreass prata savu darbu. Viņš bija izpētījis zivju paradumus, ko un kad tās ēd, kāds laiks tām patīk, kādā dziļumā tās radušas peldēt. Viņš bija iegaumējis, kāda ēsma tām īpaši iet pie sirds, — cukurotas gliemja drumslas, spīdīgs pievilinātājs astoņkāja apveidā, maizes drupačas vai šķiņķa atliekas. Viņam šīs viltības šķita kā sacensības, kurās uzvar gudrākais. Kad zivis noknibināja ēsmu un aizpeldēja sveikas un veselas, viņš lādējās. Bet diezgan bieži tās kļuva par svaru, kas vilka lejup tīklu, tas drebēja un raustījās, tā bija zīme, ka uzvarētājs varētu būt viņš, ja vien rīkosies gana ātri, ieraudams neganti lēkājošās un lakstījošās zivis laivā, iekams tās paguvušas atbrīvoties.
Viņš ievilka tās iekšā un turēja, slidenās, elpojošās radības, vilkdams āķus ārā no to kaulainajām lūpām. Viņa tulznainās rokas kļuva glumas no taukiem; ja kāda lielāka zivs asiņoja, tā caur atplēstajām žaunām nošķieda zvejnieku ar savu dzīvības sulu. Dalīšanās tajā — uzskatīja Andreass — bija svarīga viņa amata sastāvdaļa. Un visu zvejas laiku viņš tās ēda — jēlus jūras ežus no čaulām, uz liesmas apceptas sardīnes, makreļu konservus no kārbas… un viņa kuņģa skābe sagremoja gan asakas, gan ādu. Tādējādi, viņš sacīja, notiekot savienošanās ar ūdens būtnēm, to noslēpumi pārejot viņā.
Andreasa dzīve bija šeit — pie jūras radībām. Saplūstot ar to garu un spējām klusēt. Kādā citā dzīvē viņš mīļuprāt būtu kļuvis par vāravu ķēniņu.
Sestdienā agri no rīta, kamēr sieva vēl gulēja siltajā migā, Andreass pārradās mājās. Durvīs nograbēja atslēga, tās atvērās un bez trokšņa aizkrita. Viņa izkāpa no gultas; istaba bija auksta, tāpēc sieviete tūlīt uzvilka īsās zeķes un kurpes. Uz virtuves grīdas noskrapstēja krēsla kājas, nosprakstēja šķiltavas, vīrs ieklepojās. Sieva sameklēja kleitu, pagrozījās pie spoguļa un pieglauda naktī izspūrušos matus. Kad vīra cigaretes dūmi jau bija sasnieguši griestus, viņa atradās tam blakus — turēja viņa roku un atbildēja uz viņa smaidu.
Vīrs viegli noskūpstīja sievu ar sāls izkaltētām lūpām. Garās, sen neapcirptās ūsas skrāpēja viņas vaigu. Vīrs izskatījās mežonīgs, vēju ārdēts, saules aprauts, netīrs. Viņa acis, no bezmiega pietūkušas un maisiņu apņemtas, atgādināja spraugas — tās bija sasarkušas un sūrstošas. Viss — vīra ķermenis, elpa, drēbes — smirdēja pēc sviedriem, eļļas, sīpoliem, mīzaliem. Un zivīm.
— Labdien, siev, — viņš sacīja, joprojām smaidīdams.
— Sveiks mājās. — Viņa pasmaidīja pretī. — Es priecājos, ka tu esi te.
Sieva pagatavoja viņam tēju un uzcepa olas. Kamēr vīrs ēda, viņš īsumā pastāstīja par braucienu — kur kuģojis, ko sazvejojis, ko nav noķēris… un šajā laikā smārds cēlās no viņa augšup kā garaiņi.
Kad vīrs bija paēdis, viņš izvilka no vīnājiem koka ķerru. Abi kopā viņi klusēdami un draudzīgi soļoja uz jūru, iedami garām sievas izliktajiem podiem ar mēļām vijolītēm un baltajām margrietiņām. Taču viņš nelikās zinis par puķēm. Šodien ne.
Piestātnē Andreass pievilka laivu tuvāk krastam un piekrāva ķerru. Plastmasas kastēs skalojās duļķains, zvīņains ūdens, tajās bija pārējais loms: snitkas, liesas sardīnes, zilganie nēģi — gari un tievi kā caurules, un pelēkās makreles (tās būs jāpārdod lēti, jo cilvēkiem nepatīk) — visas šīs radības ar nespodrām acīm gulēja uz ledus šķembām, zaudējušas spīdumu un tvirtumu, tuvu iznīcībai.
No mazās kajītes, kur zvejnieks gulēja, sieva izvilka no matrača plastikāta pārvalka segas un spilvenu, izklādama tos uz motora koka pārsega, lai izžāvētu. Laiva tikko manāmi šūpojās līdz ar jūras svārstībām; tās tilpnē skalojās netīrs ūdens kā vīna mieles kausā ar visu buķeti: degvielas atliekām un zivju iekšām. Sieva paņēma kuģotāja vienīgo šķīvi — uz tā malas vēl bija redzams melns īkšķa nospiedums, viņa glāzi un tasi, nazi, dakšiņu un karoti, tukšās ūdens pudeles un alus bundžas, konservu kārbas ar liellopu gaļu, kuras viņš nebija izēdis, saziedējušās maizes atliekas, ābola mizas.
Sieva reizēm bija lūgusi, lai Andreass ņem viņu līdzi, jo viņa saskatīja šo dzīvi romantiskā gaismā — gluži kā kādu pētniecības darbu.
Bet vīrs, kurš zināja patiesību, atteicās.
— Tas ir vīriešu amats, — viņš attrauca. — Tev tur būs pārāk maz ērtību. (Un sievietes jūrā nes nelaimi. Tās pārāk daudz tērgā un ir jutīgas pret aukstumu. Tās satraucas, kad jūra sāk viļņoties, un tām uzbrūk jūras slimība.)
Tagad viņa jau saprata, cik šis darbs ir netīrs, — viņa visu sakopa un vairs nekad neprasījās līdzi. Vīra dzīve tur, projām no viņas, bija cīņa par izdzīvošanu.
— Es būšu mājās uz pusdienām, — viņš sacīja un stūma ķerru projām gar krastmalu. Un, tā iedams, uzsauca saimniecēm: — Zivis! Svaigas zivis!
Irīni nolūkojās, kā viņš aiziet. Namamātes parādījās durvīs ar makiem rokās, flirtējot ar viņu, lai dabūtu labāku preci vai svaru ar uzviju. Viņa redzēja, kā virs smaida, — kautri un priecīgi. Viņš norāva savu vilnas cepuri un pārvilka roku pār pliko pakausi, bet, kad viena sieviete smiedamās pastiepa roku un pieskārās gludajai galvai, greizsirdība, ko viņa reizēm juta, bija kaut kur pazudusi.
Otrpus līcim kafejnīcas terasē pie Nika galdiņa joprojām stāvēja četri tukši krēsli.
Irlni devās mājup viena pati.
Viņa bija gandarīta, ka ir ar ko nodarboties. Viņa pagatavoja vīram pasticcio — treknus, dobus makaronus ar biezu gaļas mērci un sieru. Viņš stūma ēdienu mutē, it kā būtu cietis badu, tiesādams no klaipa nogrieztas maizes rikas un izslaucīdams ar maizi tīru šķīvi. Zem galda atradās viena no vira dāvanām viņai — astoņkājis, kam vajadzēja tikt satraikšķītam ziepēm līdzīgā masā. Otrā velte kā leopards plankumains zutis — gulēja uz paplātes ledusskapī, stingri notīts, tam augšlūpā joprojām rēgojās āķis ar koši zilu neilona auklu.
— Biju spiests pārgriezt auklu, — viņš teica, — negribēju, lai tas nokostu man pirkstu. — Andreasam bija bail no šim čūskveida zivīm — pirms gada, kad viens tāds bija iekodies viņam rokā, to neizdevās dabūt nost, līdz viņš sašķaidīja zutim galvu ar uzgriežņu atslēgu. Sāpīgais ievainojums iekaisa, tas neļāva Andreasam strādāt desmit dienas. Delnā bija palikusi rēta — mazu zobu pēdas žokļa apveidā — izliektā lokā.
Šīs dāvanas bija pasniegtas, lai sievu iepriecinātu, un viņa centās būt priecīga, taču priekšā bija ķidāšana, dīrāšana, izdauzīšana, galvas atdalīšana, vārīšana un cepšana, tikai pēc tam varēs tās nobaudīt. Viņa būtu noskūpstījusi vīru, ja saņemtu naudu jaunām kurpēm.