Andreass atstūma tukšo šķīvi un izvilka no kabatas naudaszīmju rullīti. Un pārskaitīja tās turpat uz galda. Gluži laba peļņa.
— Padod man kārbu, siev! — viņš sacīja.
Viņa noņēma no plaukta biskvītu bundžu. Vīrs pasniedza viņai desmittūkstoš drahmu un iebāza rullīti pie pārējiem jau pilnajā krātuvē.
— Vai tu neesi ņēmusi nevienu, kamēr biju projām? — viņš noprasīja.
— Nē, — viņa meloja.
— Āreče, — vīrs turpināja, — mēs jau drīz varēsim nopirkt zemi. Un tad jau būsim pusceļā.
Sievai viņš nebija iedevis pietiekami. Tā notika vienmēr. Viņš nezināja, cik maksā gaļa, piens un apelsīni. Tādiem sīkumiem nebija nozīmes. Ja kaut ko vajadzēja, kārba allaž bija tur.
Andreass nolupināja garozu no maizes gabaliņa un, nokabinājis putna būrīti no āķa, iznesa to ārā. Viņš pakāra to pie vīnstīgām, kur saule bija vissiltākā. Un, saņēmis drusciņu starp īkšķi un rādītājpirkstu, cauri restītēm piedāvāja to klusējošajam cīrulim.
— Āre, Milo! — viņš labinājās. — Tev cienasts, bet man — dziesmiņa!
Putns piesardzīgi pavērās viņā, tad tuvojās, lēkādams pa laktu, un paknibināja maizi no saimnieka rokas.
— Lāga zellis, — vīrietis sacīja. — Tas atkal ir mans puisītis.
Cīrulis ieknābāja vēl, pēc tam vēl mazliet. Kad Andreass iegāja
atpakaļ mājā, putns pacēla galvu un sāka dziedāt.
Tas nebija ne prieks, ne pretīgums, drīzāk nevēlēšanās. Viņa juta nepatiku, izģērbjoties šajā diennakts laikā; tā bija nelādzība — kailai likties mitrajos, saltajos guļamistabas palagos. Taču tāds bija viņas pienākums — tāpat kā ēdiena gatavošana un drēbju gludināšana. Tā bija diezgan parasta vienošanās — sievietes padevība pret vīra naudu.
Viņš darīja, ko varēja, — centās būt vilinošs, šķietami nevērīgi atlaidies gultā ar smieklīgi uzslietu locekli zem viduklim aptītā dvieļa. Vannas istabā viņš bija savedis sevi kārtībā — nodzinis bārdu, iztīrījis nagus, viņa izmazgātie mati gludi pieglaudās galvai, visapkārt vēdīja salda ziepju un odekolona smarža.
Viņa uzplāja sev uz sejas smaidu — tas palika tur tik ilgi, kamēr turpinājās izģērbšanās. Vīrs izpleta rokas, sieva piebiedrojās viņam — piekļāvās pie lipīgās ādas. Viņš uzvilka abiem virsū segas un uzspieda savu muti viņējai, iespiezdams mēli starp sievas zobiem.
— Siev… — viņš izdvesa, palaizdams savu otro pusi vaļā, pateicīgi un laipnīgi. Vīra smaids bija tāds pats kā pirms stundas, kad laulātā draudzene pasniedza viņam makaronus. Nometis dvieli, pagrābājās pats ap sevi un iestūmās viņā. Irīni saviebās. Vīrietis sagrāba viņas krūtis, rokas bija aukstas… un sāka stumdīties. Kamēr šī norise vēl bija lēna, sieviete vērās sienā; kad tā kļuva ātrāka, viņa pievienojās ar gurnu kustībām, to pasteidzinot. Vīrs izbaudīja šo brīdi, bet Irīni izlēmīgi kāpināja tempu, un, vēl nepaguvis attapties, viņš jau bija saverkšķījis seju ķēmīgā vieplī — viss bija galā.
Kad viņš atvēra acis, sieva smaidīja — siltāk nekā pirmīt. Viņš aplika roku sievai ap pleciem un pievilka sev klāt.
— Siev, — viņš novilka, — manu sieviņ… — Un pārvilka plaukstu — tā bija raupja kā haizivs āda — pār viņas kailo vēderu. — Es šodien jūtos tik laimīgs… It kā šī būtu mūsu abu lielā diena. Šajā braucienā uzgāju austeru perētavu — kādu pusduci jaunuļu — un paturēju tās sev. Tās vīrietim nāk par labu — nav nekā cita tik spēcinoša. Un nodomāju…
Viņa vārdus pārmāca žāvas.
— Tev jāpaguļ, — Irīni atteica. Un mierinoši noglaudīja vīram galvu.
— Es spēju gulēt tikai tad, kad esmu kopā ar tevi, — viņš sacīja. Pagāja minūte — un viņš jau bija projām — iegrimis miegā, klusi krākdams.
Kādu mirkli viņa turēja vīru, piespiedusi sev klāt; mīlējoties gulta bija sasilusi, viņai tajā likās patīkami. Pleca iedobē ādu klāja sviedri, viņa roka bija atmesta atpakaļ — tā dusēja uz spilvena, bet no paduses, gluži kā vilks no meža — zagšus, par spīti ziepēm un odekolonam, lavījās ārā viņa īstā smarža — vīrišķīga, ar muskusa piedevu. Tā sievu pievilka, viņa to ostīja kā suns. Taču bez tās bija vēl kāds allaž klātesošs smārds, ko nevarēja sajaukt ne ar vienu citu, — zivju smaka.
Irīni izkāpa no gultas un aiznesa savas drēbes uz vannasistabu. Tur viņa nomazgāja no sevis lipīgās sulas un apģērbās. Klusītēm nocēla no plaukta virs televizora sudrabaino Svētās Elizabetes attēlu — tajā Elizabete bija padzīvojusi un grūta. Ieklausīdamās Andreasa krākšanā, viņa atlocīja klipšus, kas turēja kopā ģīmetni un rāmīti, un izņēma starp tiem aiz kartona paslēpto tablešu iepakojumu. Tas bija pustukšs. Mazās, baltās pilulas folijas padziļinājumos nodevīgi grabēja. Viņa izspieda no iedobes vienu.
Irīni domāja par Andreasu, kurš viens pats zvejoja tur ārā, klinšainajā līcī, rīdams austeres, lai stiprinātu savu dzimumspēju, un nosprieda, ka šie gliemji tomēr nespēj mēroties spēkā ar to, kas piemīt sīkajai tabletītei viņas rokā. Viņa šaubījās, tāpat kā katru dienu, apsvērdama tēvoča vārdus, un apšaubīja večuka apgalvojumu, ka bērns esot dvēseles miera atslēga.
Viņai nepatika mānīt Andreasu. Tāda rīcība bija neglīta, tā padarīja viņu par krāpnieci, un viņa negribēja tāda būt. Pie visa vainīga bija viņas sirds, likdama tā darīt un cieši tverdamās pie sapņiem par iespējām, kas nekad nekļūs par dzīves īstenību, ja viņa zaudēs brīvību.
Irīni norija tableti un zagšus nolika vietā svētbildi kopā ar tās noslēpumiem. Ēnas istabā kustējās šurpu turpu — saulei pāri slīdēja mākoņi, un Svētās Elizabetes seja bija mainījusies, taču, vai attēls smaidīja vai bēdājās, Irīni nevarēja pasacīt.
Ap pulksten četriem saule jau laidās rietā, aizvilkdama prom gaismu no ielejas un no istabas. Sieviete kādu brīdi sēdēja pakrēslī, cenzdamās atgainīt uzmācīgu nemieru, — viņai uzmācās vēlme kaut ko pasākt, taču pulksteņa rādītāji bija itin kā apstājušies uz vietas, un viņai nenāca prātā nekāds laika kavēklis, ar ko noņemties līdz gulētiešanai. Viņa uzvārīja vēl tēju, paņēma tasi un kūkoja pie loga, vērdamās ārā, kur vilkās projām pēcpusdiena, kļūdama par pievakari, un nespēja izdomāt neko, lai pasteidzinātu tās beigas un šī nīkšana reiz būtu galā.
Andreass palika mājās aptuveni nedēļu. Loms bija labs, visas zivis bija pārdotas. Viņam kabatā bija nauda. Un nekādas vajadzības doties jūrā. Divas dienas viņš gulēja, atstādams gultu tikai tad, kad bija jāsēžas pie galda un jāpaēd, līdz sārtums izzuda no viņa acīm, bet miega trūkuma izraisītais apdullums no galvas.
Tad viņi katru rītu apmeklēja vīramātes māju, kur tērzēja par laika apstākļiem, zivju cenām un pārtikas krājumiem. Abi uzvilka sporta kurpes un kāpa klinšainajā kalnā, kur mita Profitis Iliass, lai sagādātu apelsīnus marmelādei. Viņi iegriezās pie ostas sīkpreču tirgotāja, iedzēra kafiju kafenion, kur veči trina mēles. Aizgāja līdz Nika mājai un pasēdēja kopā ar viņu stundiņu vai divas, kamēr viņš izstāstīja visas tenkas, ko bija saklausījies.
Bet pēc septiņām dienām Andreasu jau grauza tā pati garlaicība un nemiers, kas viņa prombūtnē urdīja Irīni. Viņam bija laiks doties jūrā.
Vīrs sāka gatavošanās darbus. Viņš aizsūtīja Irīni nopirkt gaļas un zivju konservus, augļus un kafiju, bet pats iekārtojās piestātnē, šūdams ciet caurumus, ko tīklos bija izrāvušas klinšu radzes.
Taču viņš nepaspēja izbraukt — sākās nelāga laiks.
Tās bija ziemas pēdējās dienas; mandeļkoki jau briedēja sārtus pumpurus. Viesuļvētra bija negaidīti spēcīga. Jūras ūdeņi izsprāga pāri ostas sienām, pārplūdināja veikalus un namus ar netīru sālsūdeni. Gaudojošie vēji nogāza elektrolīniju stabus un sapostīja vadus, bet strādnieki atteicās tos labot. Strāva pienāca ar pārtraukumiem, beigās tās nebija gandrīz nemaz. Telefoni nedarbojās, un neviens no meistariem negāja ārā no mājām tos pārbaudīt. Visiem kuģiem bija aizliegts atstāt ostu, laivām tāpat, tās nekustējās ne iekšā, ne ārā, un likās, ka drīz vairs nebūs nekādu svaigu ēdmaņu. Tirgotavās sievietes izvāca no jau tāpat patukšajiem plauktiem iebiezināto pienu un makaronus, pēcāk vārīja tos uz gāzes plīts un cēla galdā ar margarīnu un sacietējuša siera sakašņiem. Vējš purināja ēkas, putekļi nosēdās uz visām virsmām, bira pārtikā, kas tika gatavota vai stāvēja uz galda, un pēcāk čirkstēja zobos. Gulēt bija grūti — vecie nami čīkstēja un vaidēja, to durvis un logi virinoties rībēja un dārdēja, cilvēki gulēja nomodā un klausījās, kā krita un plīsa dakstiņi un krakstēdami lūza koki.