Andreass kārtīgi novietoja laivu krastā un pārnesa mājās senatnīgos eļļas gaismekļus no kajītes. Lai būtu siltāk, viņš savāca nodeguļus no laivu mājas un pielika tiem pēdējās ogles. Tad viņš likās gultā. Zvilnēja ar visām drēbēm, novilcis tikai zābakus, ietinies segās kā kūniņa, snauda un krāca netīkamajā istabā.
Viņš tā atpūtās un atpūtās. Ceļmalā eikaliptu koki pārcieta vēju krakšķēdami un brakšķēdami, noplēstā miza lobījās nost baltām plēksnēm kā saules apdedzināta āda. Irīni sēdēja pie loga, reizumis ieklausīdamās Svētā Tanasija baznīcas zvanos, kas skaitīja dienišķās stundas, kamēr niknais vējš sēca un elsa, un gaidīdama, līdz vētra pāries.
PIEKTĀ NODAĻA
Resnais vīrs devās projām no kafenion viesnīcas "Kaija" virzienā.
Vēlais rīta cēliens pamazām pārtapa tādā kā ziemas siestas laikā, augļu un sakņu tirgotājs aizvēra nepārdoto preču kastes, kraudams apelsīnu un vēl nepiesārtušo tomātu iepakojumus noliktavā ar akmens grīdu, kur jau karājās tīkliņi ar apspurušiem sīpoliem un stāvēja stīvi papīra maisi ar kartupeļiem. Zili krāsotie sīkpreču veikala slēģi bija ciet, aptiekas durvis, jau tāpat pamatīgi nostiprinātas, rotāja vēl arī sarūsējusi priekškaramā atslēga.
Vīrs pagāja garām savai viesnīcai un, apmetis loku pa ostmalas ceļu, nonāca bruģētā laukumiņā, kuru no trim pusēm norobežoja augstas, šauras celtnes. To durvis bija paredzētas ķerrām un vagonetēm, šīs ēkas agrāk bija izmantotas par noliktavām, to sūtība bija skaidra, taču tagad jumtu sijas trunēja vietās, kur trūka dakstiņu, bet spraugas sienās rēgojās tik platas, ka tajās varēja iebāzt vīrieša roku. Pie netīrā loga, ko gandrīz pavisam bija aizauduši ciet smagi zirnekļa tīkli, rēgojās izkārtne ar uzrakstu "Pārdod" — tā bija nobrukusi un nosvērusies, zaudējusi krāsu un gadu gaitā pārklājusies mitruma plankumiem.
Laukuma stūrī atradās kiosks — maza būdiņa, aplīmēta ar košiem cigarešu un atspirdzinošu dzērienu reklāmas sludinājumiem, tās durvis bija nokarinātas ar plastmasas šķiltavu iepakojumiem, tūristu kartēm, bet plauktos pie sienām bija šokolādes tāfelītes, filmiņas, košļājamā gumija, un smalkjūtīgi novietoti aiz tilla aizkariņa, arī itāliešu kondomi. Priekšpusē bija ierīkots koplietošanas telefons, un aiz šaurās letes uz augsta ķeblīša sēdēja pusauga meitene — skaista, bet izlēmīgi nesmaidlga, iespiedusi klausuli starp plecu un ausi.
Kad tuklais virs pienāca klāt, viņa izteica klausulē tikai vienu vārdu:
— Pagaidi!
Resnis uzsmaidīja pārdevējai un palūdza savu iecienīto cigarešu paciņu.
Meitene kādu bridi vērās viņā, it kā apsvērtu, vai neatteikt. Tad nopūtās, nolika telefona klausuli uz letes, tad atkal pacēla un ierunāja tajā:
— Vienu mirklīti!
— Tās markas mums nav, — meitene sacīja.
— Jūs būtu pārsteigta, — virs attrauca, — ja zinātu, cik daudzi tabakas tirgotāji tā saka! Un tomēr atrod kādu kārbiņu, ja kārtlgāk apskatās. Tāpēc es būtu jums pateicīgs, mīļā jaunā dāma, ja jūs būtu tik laipna un pameklētu.
Viņa atkal nopūtās un, pagriezusi muguru, sāka rakņāties cigarešu grēdās. Augstākā plaukta galā, paslēptas aiz vairāk pirktajām, bija arī šis — ar nepierasto nosaukumu, varakrāsas iepakojumā, zem izbalējuša ietinamā papīra. Meitene nopūta putekļus un atplēsa to, pēc tam nomezdama uz letes paciņu, uz kuras nepiespiesti, tomēr bikli rādīja zobus platlnblonda daiļava.
— Un divas sērkociņu kastītes! — iespaidīgais klients smaidīdams piebilda.
Meitene uzlika tās uz cigaretēm.
— Šķiet, man vajadzētu arī vienu karti. Ja jūs būtu tik laipna.
Viņa pasniedzās un izņēma no skatloga vienu no tām. Nolikusi
to līdzās cigaretēm un sērkociņiem, skuķe uzlūkoja vīru, acis samiegusi.
Iebāzis roku žaketes iekškabatā, resnis izvilka mīkstas teļādas maku un izvēlējās vērtīgu naudaszīmi. Viņš pasniedza to pārdevējai.
— Es ļoti atvainojos, — viņš sacīja, — bet mazākas man nav.
Meitene nospieda četras pogas un, kad atvilktne atlēca vaļā, pacēla monētu kastīti un paslēpa banknoti zem tās. Atlaidusi atsperi, viņa atbrīvoja kaudzīti ar tūkstoš drahmu zīmēm un noskaitīja vairākas, pēc tam pagrabināja monētas un uzbēra uz papīrnaudas sīku bronzas kaudzīti.
Viņa paņēma klausuli.
— Es prātoju, — resnis smaidīdams ierunājās, — vai jums būtu šokolāde ar mandelēm? Labāk ar veselām, nevis sakapātām.
Meitene šķībi paskatījās un nolika klausuli. Viņa uzmeklēja plāksnīti sārtā iesaiņojumā, ko rotāja mandeles zieds, un nolika to uz letes. Vīrs sniedza viņai atpakaļ vienu no izdotajām banknotēm.
— Vai jūs, lūdzu, to izmainītu? — viņš pajautāja. — Man vajadzēs lielu lērumu sīcenes. Dzeramnaudām.
Meitene nospieda divas pogas, un atvilktne pavērās. Viņa ielika naudaszīmi pie pārējām, atkal sākdama šķindināt bronzu, lai sarūpētu lielāku kaudzīti.
Resnulis sagrāba to un iešķūrēja sev kabatā.
— Liels paldies, — viņš sacīja.
Meitene pacēla klausuli.
— Te es esmu, — viņa iesaucās. — Kalē? Vai tu tur esi?
Bija skaidrs, ka viņa dzird tikai vienmuļus pīkstienus. Ducīgais vīrs smaidīdams novēlēja viņai jauku dienu.
Pie kioska atradās atkritumu urna. Resnis atvēra vispirms vienu sērkociņu kastīti, pēc tam otru un izpurināja to saturu. Pēc tam viņš iebāza tukšās kārbiņas žaketes kabatā.
Atvēris karti, viņš atklāja, ka būtu varējis pataupīt naudu. Tā bija tik vienkāršota kā pirātu norāde par apraktu mantu — zeme ūdens ielokā un viens pats ceļš, kas vijās augšup no ostas, — uz tā viņš patlaban stāvēja, pagriezies pret kalna nogāzi, kuras galā bija ciems. Šajā vietā iela sadalījās — pirmais atzars veda lejup uz Svētā Savas miestu, nākamais — uz Svētā Vasiļa klosteri salas tālākajā galā. Aiz šiem māju puduriem bija augstāki kalni un lauzītām līnijām iezīmētas dubļainas takas — tikai pa tām varēja piekļūt mazajiem zemes gabaliņiem un attālākām kapelām. Kartes apakšmalā bija dažas rindiņas — izziņai. Par salas izmēriem, tās augstāko virsotni. Un saraksts — visas baznīcas, katedrāles un klosteri, kas atradās šajā apkaimē. Simt trīsdesmit divi, resnis norūca, un gandrīz vai katrs piemineklis veltīts kādam moceklim vai svētajam. Un zem lūgšanu vietām pa rindkopai vai teicienam — ar norādi "turp var tikt pa to ceļu".
"No galvenās ostas uz mazo Svētā Savas piestātni ir regulāra autobusu satiksme," viņš lasīja.