Un tur, resnais vīrs nolēma, sākt varētu tikpat labi kā jebkur citur.
Autobuss jau gaidīja pieturā — tas bija mazs, skārds virs riteņiem rūsas saēsts, bet riepas nodilušas. Šoferis — virs ar sāpīgi saviebtu, izdilušu seju — bija izliecies pa vaļējo logu. Neskūtos vaigus klāja priekšlaikus nosirmojuši bārdas rugāji. Viņš vēroja svešinieka tuvošanos, taču asinīm pieplūdušajās acīs, zem kurām rēgojās sašļukuši maisiņi, nemanīja nekādu interesi.
Aizmugures sēdekļos divas sievietes sazvērnieciski sačukstējās, apķērušas somas ar siltiem maizes klaipiem un spiezdamas tās pie krūtīm.
Vīrs nostājās pie šofera loga. Tā elpā joprojām bija stingri jūtams vakar iebaudītā viskija smārds…
— Labdien, draugs, — resnis sacīja. — Vai šis autobuss iet uz Svētā Savas piestātni?
Braucējs palocīja galvu. Tā gan.
— Cikos dosimies ceļā?
— No ostas ik apaļā stundā, tikko sitīs pulkstenis. No Svētā Savas miesta tāpat, kad zvana pusstundu. No diviem līdz četriem autobusu nav. — Šo sarakstu vīrs noskaitīja kā nodziedādams.
Resnis iekāpa un ar pūlēm iespiedās sēdeklī aiz šofera. Viņš gluži viegli aizpildīja divas trešdaļas sola, kas bija paredzēts diviem cilvēkiem. Atlikušajā trešdaļā viņš novietoja savu ceļasomu.
Un uzsita šoferim uz pleca.
— Cik maksā biļete līdz galapunktam?
— Simt drahmu.
Resnis izvilka monētu no sīknaudas saujas, kas bija viņam kabatā, un pasniedza to šoferim.
Kāds večuks ar avīzē ietītu mazu zivteļu saini elsodams ierausās sēdeklī ejas otrā pusē — tieši pretī resnim. Paciņu viņš turēja klēpī, un šķidrums ar zvīņām, spurām, iekšām un asakām jau sūcās cauri papīram, atstājot uz viņa biksēm tumšus traipus.
— Labdien, labdien visiem! — viņš uzsauca, pagriezdamies un aplūkodams pārējos braucējus, kas atradās autobusā. — Āreče, Džordž, — viņš uzrunāja šoferi, — es gandrīz nositos, skriedams pakaļ, lai tevi noķertu, bet mēs te vienā mierā stāvam, it kā laika būtu gana. Iedarbini motoru, puis, un aiziet!
— Man pēc pulksteņa vēl atlikušas divas minūtes, — attrauca Džordžs, un gan viņš, gan abas sievietes, gan svešais visi reizē pagrieza galvu pret baznīcas torni ostas viņā galā.
— Viņam ir taisnība, Vasili, — piebilda viena kundzīte. — Vēl pāris minūšu.
— Āreče, sasodīts, — vecais nomurmināja, — tad man nebija vajadzības skriet pa galvu, pa kaklu.
— Tā te iet, — šoferis naidīgi nomurmināja, neatraudams skatienu no pulksteņa. — Tie, kuri ir laikā, mēdz pieprasīt, lai atstāju pārējos. Tie, kas nepagūst laikā, grib mani piedabūt, lai pagaidu! Visiem pa prātam nekad neizdarīsi.
Resnis pasmaidīja — pieklājīgi un līdzjūtīgi, tomēr, neticis skaidrībā, vai šofera runa domāta viņam, neko neatbildēja. Un tā trīs viri kādu mirkli sēdēja klusēdami, bet aiz viņiem sievietes sačukstējās par noslēpumiem, kurus drīz zinās visi.
Pāri ūdenim atlidoja vientulīga, dobja skaņa — zvans vēstīja pirmo pēcpusdienas stundu.
Autobusa vadītājs iedarbināja motoru, un mašīna sāka lēni ripot gar kuģu stacijas priekšpusi un tālāk pa kraujo, līkumaino ceļu cauri visai salai uz Svētā Savas līci.
Kad braucamais atradās augstu virs ostas, resnis pa logu aplūkoja lietaini duļķainos, zilos ūdeņus. Otrpus ceļam klinšainās grēdas virsotnē slējās cilindrisku vējdzirnava rinda, gluži kā sekstes robojums uz ķirzakas galvas, bet vēju ārdētās sienas kā hameleoni bija piemērojušās grubuļainajām kalnu nogāzēm. Taču, gadu desmitiem nelietotas, dzirnas drupa kopā, spārnu režģi jau sen bija zaudējuši audeklus, reiz konusveida jumti atvērti vērās debesīs.
Aiz dzirnavām ceļš pavērsās lejup. Šoferis lielā ātrumā veica pagriezienu. Resnis aizmiedza plakstus, izjūtot stāvās kraujas līkumus tā, it kā viņa kuņģis ik pa brīdim paceltos uz augšu. Tad līmenis izlīdzinājās, šoferis nobremzēja un apstādināja autobusu.
Resnais vīrs atvēra acis.
Autobuss apstājās akmeņiem bruģētā skvērā, nami rindojās visapkārt. Tur bija neliels veikaliņš un maza viesnīca, kuras pagalmiņā bija sakritušas lapas. Tirgotavas īpašnieka sieva, kura tajā brīdī pie veikala pārlūkoja kasti ar baklažāniem, pārtrauca darboties un vērās, kā pasažieri izkāpj, — it kā gaidītu kādu.
Apķērušas savus maizes klaipus, sievietes samaksāja šoferim ar sīkām monētām un izrāpās ārā.
— Vai šī jau ir Svētā Savas piestātne? — resnis pajautāja šoferim.
— Nē, nē, vēl ne! — iejaucās vecais vīrs, grābādamies pa kabatu. — Šis ir miests. Palieciet, kur esat, kungs, nekustiet no turienes! Līdz galapunktam vēl kādu brītiņu jābrauc.
— Ei, — šoferis uzrunāja večuku, — tu turpināsi ceļu vai kāpsi
ārā?
— Es tikai meklēju naudu, — vecais atteica. Viņš ieskatījās saujā, nopētīdams to, ko bija izvilcis, un izvēlējās trīs divdesmit drahmu monētas. Pasniedzis tās šoferim, viņš piecēlās un pasita padusē mitro saini. Viņa bikšu priekša bija tumša no zivjūdens.
— Atlikumu paturiet! — viņš uzsauca, kad autobuss jau ripoja projām.
— Vecais muļķis! — šoferis nomurmināja.
Viņi līkumoja pa šaurajām ieliņām starp mājām, kas atradās tik tuvu, ka garāmbraucot varētu tām pieskarties ar pastieptu roku, traukdamies tālāk uz seklo ieleju, līdz iela atkal kļuva par lauku ceļu. Kamēr autobuss grabēja, zvāļodamies lejā no kalna, izmeklētājs vērās ārā, pētīdams to, kas bija palicis no lauksaimniecības: aitu ganības, sudrabotos olīvu kokus un to ražu, kas vēl nebija novākta, kviešu sējumus terasēs, kur spīdēja nenopļautas zāles stiebri un gušņas; robežkrāvumi bija nobrukuši, mazajos vlnadārzos vairs neredzēja vīnogulājus. Viņi pabrauca garām vējā drebošu eikaliptu rindai un pusceļmājai, drīz atkal nonākdami pie jūras, kur šoferis pagriezās pa labi un apstājās. Viņš izslēdza motoru un gurdi izliecās pa logu, it kā pasažiera tur nemaz nebūtu. Mašīna atdziestot krakšķēja un brakšķēja. Krastmalā pret asajiem, pelēkajiem zvirgzdiem pašā ceļa malā plakšķēja sīki vilnīši.
— Paldies, draugs! — sacīja pasažieris, izrāpies no autobusa un aizcirtis durvis.
Taču šoferis neatbildēja.
Vīrs devās uz priekšu pa līkumoto taku gar jūras malu. Piestātnē starp otrādi apsviestajām laivām un krāsu bundžām kašņājās cāļi. Kūpošajā ugunskura vietā vēl kvēloja nodeguļi. Vīrs apstājās, lai aplūkotu salabotās airu laivas ribas un, pieri raukdams, pabakstīja puspabeigtu lāpījumu divvietīgas motorlaivas korpusā. Virs galvas riņķoja balta kaija. Noņēmis no kreisās kurpes zoles sausu aļģu grīsti, viņš devās tālāk, līdz nonāca pie lielās mājas pašā novietnes galā. Uz durvju pārsedzes bija kāds gleznojums ar izbalējušu uzrakstu, no kura nobirusi sasprēgājusī krāsa, — tas vairs nebija izlasāms. Terase bija izveidota no jūras oļiem, tās otrā pusē stāvēja vientulīgs galdiņš un četri krēsli, tur sēdēja virs, ietinies siltā, smagā mētelī, seju paslēpis smailā aitādas cepurē.
— Labdien! — resnis pieklājīgi sacīja. — Es prātoju, vai esmu īstajā vietā, lai iedzertu tasi kafijas?
Niks pastūma mici nost no sejas un uzlūkoja pienācēju.
— Svešinieks paradīzē, — viņš novilka. — Šis nav apmeklētāju gadalaiks. Bet kafiju varam sarūpēt ziemā vai vasarā. Kādu jūs vēlaties?
— Grieķu, bez cukura, — ducīgais vīrs atbildēja. — Pateicos!
Niks izrausās no krēsla un iekliboja virtuvē. Zem krēsla, kuru