viņš bija atbrīvojis, rūsgans kaķis ar asarojošām, iekaisušām acīm laizīja plāni apspalvotu sānu. Laivu piestātnes galā autobuss pagriezās ap stūri un nozuda uz ostas ceļa. Vējš saņirbināja lietus peļķes bedrītēs starp terases akmeņiem, radot tajās apļus. Izmeklētājs nodrebinājās.
Niks atnesa kafiju, ūdeni un tīru pelnu trauku, ko nolika uz galdiņa, bet pats apsēdās blakus resnim. Un pastiepa roku.
— Niks Velianidis.
— Hermejs Diaktors. Tāpēc šīs spārnotās sandales. — Viņš norādīja uz savām teniskurpēm. Niks pasmaidīja, it kā būtu sapratis šo joku.
Resnis norādīja uz līci un kalniem, kuru virsotnes slēpās zemu peldošajās tūcēs.
— Te ir visnotaļ skaisti, — viņš sacīja. — Mierīgi. Man ļoti patiktu šāda vietiņa.
— Vai ne? — Niks apjautājās. — Mjā… Es jums kaut ko pateikšu. Ja katrs no tiem, kuri tā sacījuši, būtu man iedevis tūkstoš drahmas, es tagad būtu bagāts virs. Jūs taču zināt, kā cilvēki runā. Citur zāle allaž zaļāka.
— Reizēm tā ir taisnība, — resnis aizrādīja.
— Te ierodas daudzi ārzemnieki, — Niks turpināja, — kuri domā, ka viņiem patiktu šāda dzīve. Tik dīka. Un ilgas pēc ērtībām ātri vien aizvilina viņus atpakaļ uz mājām.
— Te noteikti ir ļoti kluss.
— Vienmēr tā nav bijis. Reiz šī sala bija liels rūpniecības centrs.
— Tiešām? — Resnis pārprasīja, lupinādams nost celofānu no jaunās cigarešu paciņas un piedāvādams vienu Nikam, kurš to paņēma. Niks pacēla zelta šķiltaviņas, kas iedegās ar mazu, līdzenu liesmiņu, un ducīgais vīrs noliecās uz viņa pusi, lai aizkvēlinātu smēķi. — Taču man jāatzīstas, ka tajā laikā, kad šeit vēl notika ražošana, es te pavadīju tikai īsu brītiņu.
— Sūkļi, — Niks turpināja. — Tie bija starptautiski darījumi. Mēs tos zvejojām, tīrījām, saiņojām un kuģos sūtījām projām. Te no tiem pārtika tūkstošiem cilvēku, un tie visi labi nopelnīja. Mēs bijām tirgotāji un diži eksportētāji. — Resnis iedomājās pamestās noliktavas, ko bija redzējis piestātnē. — Tagad mēs tikai importējam. No Vācijas, Anglijas un Holandes. Vedam iekšā saldējumu, aukstu alu un sauļošanās piederumus. Attiecīgajā sezonā noder. Pēc sešiem smaga darba mēnešiem mēs tikpat ilgi pakaļu nepieceļam, gaidot uzplūstam nākamo vilni. — Viņš ievilka dūmu. — Bet jūs, — viņš turpināja, — ja drīkstu tā izteikties — neesat no tipiskajiem mūsu klientiem. No Atēnām pie mums reti kāds brauc.
— Jaunas ziņas izplatās ātri.
— Klausieties, — Niks sacīja, — jūs nevarat te visur bāzt degunu tā, lai visi par to nezinātu. Un es noprotu, ka policijas priekšniekam snuķis ievērts durvīs, ja jau jūs esat šeit.
Resnītis iemalkoja kafiju un rūpīgi nolika krūzīti atpakaļ uz tasītes.
— Nav mana darīšana, kādā stāvoklī ir Zafirida smeceris, — viņš novilka.
— Nedomāju vis, — noteica Niks. — Tas ir viens interesants
vīrs.
Vecais sakrustoja rokas uz vēdera un nogaidīja, vai svešinieks būs uztvēris mājienu. Ducīgais vīrs pasmaidīja un iekodās izliktajā ēsmā.
— Kādā veidā? Man likās, ka viņam trūkst gan iznesības, gan saprāta.
— Protams, nekā tāda viņam nav, viņš ir stulbs, — Niks apstiprināja, aizgainīdams sarunu biedra apsvērumus kopā ar viņa cigaretes dūmiem. — Bet šim vīram ir noslēpumi.
— Jā, — resnis neizteiksmīgi piekrita. — Ir jau gan.
Niks pavērās viņā.
— Tātad jums tas ir zināms?
— Jā, ir gan. Tāpat kā jums… Vai tad jūs negribējāt man par tiem pastāstīt?
Niks nodzēsa cigareti.
— Man jānorij savs lepnums, — viņš atbildēja, — un jāatzīstas, ka nezinu vis. Tāpēc, ja jums viss ir skaidrs, lūdzu, apmieriniet manas ziņkārības alkas. Policijas priekšnieks ir mīkla, kuru esmu centies uzminēt jau sen… Nešaubos, ka viņš nav tāds, kāds liekas. Bet cilvēks ir kā vēzis vientuļnieks — jo vairāk cenšaties izķeksēt šo ārā, jo dziļāk
šis ierokas. Tas ir virs, kuram ir ko slēpt. Nelaimīgā kārtā viņš prot meistarīgi izlikties. Ja jūs saprotat, kas tas slēpjamais būtu, tad ieprieciniet mani — ziņkārīgu vecu vīru.
Kādu mirkli resnais virs slēpa muti aiz paceltas plaukstas un aplūkoja Niku — vērtējoši un domīgi. 'j
— Es prātoju, — viņš beidzot sacīja, — vai jūs esat tāds vīrs, kuram var uzticēt cita cilvēka noslēpumus?
— Es nekad neesmu pievīlis neviena uzticēšanos. — Niks pieliecās un noglaudīja kaķi zem sava krēsla, tā piesegdams vieglu pietvīkumu, kas pārskrēja sejas ādai. Runcis paostīja večuka roku, tad piecēlās un aizslāja uz virtuves durvju pusi.
Bet resnis, šķiet, bija ņēmis viņa vārdus par pilnu.
— Tā sauktais Zafiridis, — viņš sacīja, nepiespiesti atliecies atpakaļ, — glabā neparastu noslēpumu pat tad, ja runa ir par mūsu nāciju, kurai melošana ir dzīvesveids. Viņš nemaz nav Zafiridis no Patmosas, kā apgalvo, bet gan Ksantoss no Sifnosas.
Niks svētlaimīgi pasmaidīja.
— Krāpnieks!
— Tā gan. Viņš un īstais Zafiridis satikās uz prāmja pie Pirejas. ļ Ksantoss devās uz mājām pie sievas, kuru nevarēja ciest. Turklāt vi-1 ņam bija nepatikšanas ar nodokļu inspektoriem. Zafiridis devās uz šejieni, lai stātos savā jaunajā policijas priekšnieka postenī, bet arī viņam bija visādas rūpes — it īpaši par kādu meiteni, kas nebija viņa cienīga, taču zellis to atklāja tikai tad, kad bija iztērējis pēdējo drahmu. Abi sāka runāties, tad arī dzert, īpaši Zafiridis, tas ir, īstais Zafiridis. Un pilnīgi pietempās. Viņi muldēja par Zafirida nozīmēi jumu, un šis vairākkārt paziņoja, ka policijas priekšnieks varot būt ari dresēts mērkaķis. Iespējams, viņam ir taisnība — to var redzēt, paskatoties uz jūsējo. Tad piedzērušais, taču izmisušais Zafiridis izteica vēlmi mirt. Bez mīļotās, šis atzinies, viņa dzīvei vairs neesot vērtības, ; Un mūsu viltnieks turējis šo pie vārda — kad līdz Halkidiki atlicis , aptuveni divpadsmit jūdžu, viņš piepalīdzējis tam pārkrist pār bortu. Taču vispirms viņš pievācis nelaimīgā dokumentus. Un pēc tam pieteicies šeit par policijas šefu, palikdams līdz pat šai dienai.
Resnais vīrs izdzēra savu kafijas tasi. Nika acis uzbudinājumā spīdēja.
— Kā viņš to dabūja gatavu? — viņš noprasīja. — Un kas notiktu, ja te ierastos kāds, kas pazīst īsto Zafiridi?
Resnais vīrs nolaizīja pirksta galu un parīvēja ar to traipiņu uz
savas labās kājas kurpes.
— Viltus Zafiridis nav gudrs, toties ir blēdīgs. Un veikli iemanījies nozust, kad draud briesmas. Taču viņa dzīve te nebija nekāda crtā. Lielākoties bija jāuzmanās un jāskatās pār plecu. Liktenis un veiksme vienmēr ir tuvumā, gatavi pasniegt roku, bet ar veiksmi neviens nekad nevar droši rēķināties un iekrāt to priekšdienām. Beigās paša grēki viņu atradīs. Viņa laiks pienāks. Agrāk vai vēlāk.
Niks sarauca pieri.
— Kā jūs to visu zināt? Resnais vīrs pasmaidīja.
— Tas ir pavisam vienkārši. Es lasu viņa domas. Niks pasmīkņāja pretī.
— Tas ir gauži labs pastāsts. Lielisks, patiešām. Jūs varētu sapelnīt pusdienas kādam mēnesim, klājot to vaļā, šaubu nav. Bet vai tas
ir patiess?
Vīrs paraustīja plecus.
— Var būt. Un var ari nebūt. Izvēlieties jūs. Vai tam vispār ir kāda
nozīme, kā jums šķiet?
īsu mirkli valdīja klusums, un Nikam bija nepatīkama sajūta — it kā viņš būtu norāts. Taču ziņkārība neatstājās.
— Bet, ja tas nav Zafiridis, kura dēļ jūs braucāt šurp, kas tad jūs atveda šurp? — viņš apvaicājās. — Ja vien man ļauts jautāt.