Kad prāmis piestāja, viņš nepievienojās mazajam, nepacietīgajam ļaužu pulciņam, kas lejā gaidīja, kad tiks nolaists traps, bet kavējās un vēroja, kā pasažieri plūst ārā krastmalā.
Kāds jūrnieks no komandas, ar skrūvgriezi rokā tuvodamies enkura vinčai, viņam uzsauca:
— Brauciens ir galā, draugs!
Ducīgais virs pasmaidīja.
— Tad jau… vēlu jums labu dienu! — viņš sacīja. Un, pacēlis ceļasomu, kas atradās viņam pie kājām, devās uz metāla kāpnēm, kuras veda lejup.
Vīrs stāvēja atstatu, paglābies no lietus zem miesnieka tirgotavas nojumes. Oda pēc asinīm un hlora. Pūlis kļuva retāks, cilvēki klaigāja, sasveicinādamies un atvadīdamies, stiepdami pārsietus saiņus, pārtikas preču somas, niķīgus bērnus un augļu kastes. Tad burzma apsīka, un vīrs palika viens.
Viņš iznāca no patvēruma, atrazdamies tieši lietū.
Viņš sākumā ne visai saprata, kur ko meklēt, taču viss noskaidrojās pats no sevis. Ostas galā, augstā dambja aizvēnī bija savietojušās kādas divpadsmit mašīnas, starp tām, itin kā paslēpušās, bija arī dažas ar atšķirības zīmēm. Kad viņš pienāca tuvāk, uzraksts auto priekšgalā bija skaidri saskatāms: ASTINOMIA. Policija.
Ēkas sienu kreisajā pusē atdzīvināja ziedoši vīteņi ar blāvi rožainām ziedu taurītēm, un turpat, stīgu aptīņāta, zaļumu aizēnota, bija arī plāksne, kas vēstīja: POLICIJA. Un bultiņa, kas norādīja augšup, — turp veda stāvas akmens kāpnes.
Druknais vīrs gluži viegliem soļiem uzskrēja pa tām un ieraudzīja smagas durvis bez uzraksta. Viņš pavilka tās un iegāja.
Telpas bija diezgan plašas, taču pieticīgi iekārtotas. Augstajiem griestiem bija ģipša rotājumi, bet nelakotā grīda — kaila, ar naglām, kas saliektas, uzsitot ar āmuru, it kā no tās būtu norauts segums, paklājs vai linolejs, kas pēcāk nav uzlikts atpakaļ. Šī iestāde varēja būt te ievākusies tikai vakar vai gatavojās pārcelties rīt, vai varbūt atradās te jau gadiem, neliekoties zinis par to, ka šaurajiem, garajiem logiem nav aizvirtņu, kas nosegtu iesprāgušās rūtis. Pa tām varēja redzēt jūru. Lampai nebija abažūra — caurvējā šūpojās tikai spuldze garā vadā. Te nemanīja ne plauktus ar aktu vākiem, ne rokasgrāmatas, ne plakātus un zīmītes pie baltajām sienām, ne arī apmeklētājiem domātus krēslus.
Viņš nostājās istabas vidū un saudzīgi nolika somu sev pie kājām, it kā tajā atrastos kaut kas plīstošs. Trīs policisti viņu vēroja — klusi un nedraudzīgi, gluži kā cilvēku, kas ielauzies pie viņiem kādas svarīgas sarunas izšķirošajā brīdī. Sīks vīrelis sēdēja pie durvīm — pie parasta galda ar alvas virsmu, viņa uniforma, pārāk liela niecīgajam stāvam, it kā samazināja viņu vēl vairāk. Viņš bungoja pa alvu ar strupu, apgrauztu zīmuli, izsitot lēnu ritmu ilgstošajā klusumā. Viņa skatiens klīda no rešņa līdz durvīm, it kā viņš grasītos iziet, tikko radīsies izdevība. Viss, kas atradās uz galda — skavotājs, zīmoga spilventiņš, pats zīmogs — un vairāk nekas, — liecināja, ka viņu tur nekas nesaista. Tieši viņam pretī, elkoņus atbalstījis pret tikpat tukšu galdu, kluknēja drukns zellis ar tādu kā vērša galvu un masīvu zodu, bieziem un baltiem matiem. Viņa tumšās uzacis izskatījās gandrīz vai jocīgi. Šim vīram priekšā atradās trīs lodīšu pildspalvas, visas ar kārtīgi uzliktiem uzgaļiem, divas atplēstas vēstules aploksnēs, vecs bakelīta telefona aparāts, kura raibais vads aizstiepās lejup starp viņa kājām un tālāk nozuda sienā izurbtā caurumā aiz sēdētāja muguras. Viņa mitrās, sārtās lūpas bija ļenganas, tās vedināja domāt par buļļa lēnīgumu un neatlaidīgo dabu. Kad svešais ienāca, policists sakustējās, un uz formas jakas piedurknes paspīdēja sudrabainas seržanta uzšuves. Tā bija apzināta rīcība — lai resnais virs noteikti pamanītu viņa dienesta pakāpi.
Un telpas galā — tik tālu no loga, ka viss grima ēnā, — čurnēja trešais. Tas bija izstiepis savas garās, tievās kājas, sakrustojis tās pie potītēm un izbāzis pa caurumu ietilpīgā, senatnīgā rakstāmgalda vidū starp divām rindām mazu atvilktnīšu ar misiņa rokturlšiem un slēdzenltēm. Pa labi un pa kreisi no viņa slējās papīru grēdas — aktu vāki no kartona, veidlapas, aizpildīti un parakstīti formulāri vairākos eksemplāros, iesniegumi braukšanas tiesību un dažādu licenču saņemšanai, protokoli par satiksmes pārkāpumiem, piezīmes no pratināšanām, iztiesājamo lietu saraksti, pavadzīmes, vēstules, vizītkartes, datorizdrukas. Uz grīdas pie viņa kājām kaudzēs bija sakrauti vēl citi dokumenti un dosjē ar datumiem, numuriem vai vārdiem uz vāku muguriņām. Galda vidū uz nodilušās, zeltaini inkrustētās ādas virsmas gulēja viens no tiem — aizsaitēts, ar uzrakstu, kas uzvilkts bieziem, melniem verzāliem burtiem: ASIMAKOPOULOS. No šā papīru blāķu ielenkuma, blenzdams kā žurka no alas, viņš nopētīja resno vīru. Ēnā policista seja izskatījās ērmīgi bāla, šaurās acis gluži melnas, apgrieztās ūsas spurojās, it kā būtu uzzīmētas ar tinti uz balta papīra.
Tumšie redzokļi aplūkoja svešinieku no galvas līdz kājām — apbrīnodami lielo augumu, uzvalku — īpaši tā piegriezumu, kas darīja apaļumus ne tik uzkrītošus, un audumu — smalku, pelēku vilnu. Tā kvalitāte bija tik augsta, ka tajās reizēs, kad resnis sakustējās, tas spīdēja ar zaļganu — tādu kā lavandas vizmu. Viņa acis novērtēja arī sporta kreklu zem druknā vīra žaketes — tas bija tumšā purpurkrāsā, ar mazu, zaļu krokodilu kreisajā pusē uz krūtīm. Viņš redzēja arī bikšu jostu, kuru saturēja itāliešu siksna — no īstas ādas, ar sprādzi. Taču ienācēja sirmās matu cirtas, viņaprāt, bija pārāk garas, bet smalkie briļļu rāmji — izgājuši no modes. Un apavi — tie bija satriecoši. Tas gan ir ekscentriķis, ja staigā tik lieliski pašūtā uzvalkā un… tenisčībās! Senilās balta audekla kedās!
Ducīgais vīrs paraudzījās apkārt uz viņiem visiem — un pasmaidīja. Seržants izslējās taisni savā krēslā un pakratīja jakas piedurkni, lai svītras uz tās iezīmētos vēl skaidrāk.
— Kā varu jums palīdzēt, kungs? — viņš noprasīja.
— Esmu te ieradies, lai satiktu policijas priekšnieku. — Resnā vīra izruna bija skaidra, tā liecināja par labu audzināšanu. Viņš pareizi izrunāja katru vārdu, gluži kā grieķu diktors, kas lasa ziņas. Pēc precīzās valodas policisti noprata — ienācējs nav no šīm salām, pat no tuvākās apkārtnes divsimt jūdžu robežās ne.
— Policijas priekšnieks esmu es! — Vīrs, kas sēdēja ēnā, runāja klusi, tomēr gana pašapzinīgi. Viņš pavilka garās kājas zem krēsla un arī apsēdās taisni.
Resnais vīrs pārkāpa pāri savai ceļasomai, šķērsoja telpu un nostājās pie pārkrautā galda. Un pastiepa roku. Koptie nagi bija apvīlēti stūraini, ar gaišām maliņām, nopulēti gandrīz necaurredzami.
— Mani sauc Hermejs Diaktors, — viņš sacīja. — Mani norīkoja pie jums no Atēnām — lai nāku talkā Irīni Asimakopulas nāves gadījuma izmeklēšanā.
Pie durvīm sēdošajam konsteblam nokrita zemē zīmulis. Tas grabēdams ripoja projām pa grīdas dēļiem uz durvju pusi, it kā gribētu aizbēgt.
Policijas priekšnieks, paliecies uz priekšu, lai saņemtu resnā vira roku, saminstinājās. Mazākais policists uzlēca kājās, gribēdams pacelt savu zīmuli, un šefs viņu pikti uzlūkoja. Tad beidzot viņš saņēma ienācēja roku, cieši saspieda un pakratīja, savilcis lūpas, it kā vēlētos kaut ko sacīt. Tomēr neko nepiebilda.