Treknulis lūkojās pāri jūrai. Pie attālā apvāršņa lēni kustējās kuģis kā sīks siluets — un paslīdēja garām.
— Esmu šeit, — viņš atteica, — lai aizstāvētu kādas jaunas sievietes — Irīni Asimakopulas intereses.
— Ak tā. — Viss možums pazuda no Nika sejas. Tajā parādījās bēdu vaibsts, un viņš centās notraukt asaras — tāpat kā nogurumu.
— Jūs viņu pazināt.
— Irinaki mou, — Niks nopūtās. Viņš trīsreiz pārmeta krustu un uzlika roku uz sirds. — Jā, es viņu pazinu. Tā mīļā meitene bija mana māsasmeita.
— Man ļoti žēl.
— Vai drīkstu jums piedāvāt kādu graķīti? — Niks pēkšņi ieminējās. — Metaksu, vīnu? Viskiju?
— Mazu glāzīti viskija.
Niks aizkliboja uz māju, un resnis dažas minūtes palika viens. Kad Niks atkal parādījās, viņš nesa divas glāzītes un pudeli Johny Walker Red — tajā vēl bija trīs ceturtdaļas satura. Vecais nolika glāzes uz galda, noskrūvēja korķīti un ielēja divus dāsnus mēriņus.
Viņš apsēdās un pacēla savējo pret resnīti.
— Pieminēsim Irīni, lai Dievs mielo viņas dvēseli! — viņš sacīja.
— Par Irīni, — būdīgais pievienojās. Abi saskandināja glāzes un iedzēra.
— Pastāstiet man par viņu! — klusi palūdza resnis. — Es gribētu uzzināt, kā viņa nomira.
Niks viņu nemierīgi uzlūkoja.
— Par to es neesmu ticis nekādā skaidrībā, — viņš atbildēja.
— Bet ko jūs domājat? Ko čukst jūsu iekšējā balss?
— Visu ko — bet tas nav nekas labs. Tā saka… visdrīzāk tas nav nekāds nelaimes gadījums. Jo kāpēc gan es ne reizi mūžā, visos tajos gados, ko esmu te pavadījis, neesmu redzējis nevienu nokrītam no kalna? Vismaz nejauši ne. Un ne tajā vietā. Tas stulbais Stefanoss no ostas vīnu veikala nokrita no tā savā auto, bet viņš tajā reizē bija piesūcies kā lūsis. Un pat šis tika cauri sveikā. Viņam nebija ne skrambiņas…
Dūcīgais vīrs iedzēra vēl vienu malku viskija un pagaidīja, līdz siltums izstaroja krūškurvī.
— Zafiridis man sacīja, ka tā bijusi pašnāvība, — vecais turpināja. — Vai jūs zināt, ka viņi visi tā apgalvo?
Niks lēnām pamāja.
— Varbūt viņiem ir taisnība?
— Jūs taču esat detektīvs.
— Bet jūs viņu pazināt.
— Es domāju, ka jā. Kā mazu meitenīti. Es daudzus gadus strādāju ārzemēs. Kad atgriezos, viņa jau bija pieaugusi. Mēs neesam šejienieši, jūs droši vien esat par to dzirdējis. Mēs ieradāmies no kontinenta. Tas nav ļoti tālu — un tomēr ir pārāk tālu…
— Kā tā?
— Šiem īsajiem prātiņiem. Ar to pietiek, lai šie mūs uzskatītu par svešiniekiem. Jebkura vieta šiem ir ārzemes.
— Vai tam ir kāda nozīme, ja jūs neiederaties? Vai viņa neiekļāvās sabiedrībā?
Niks saminstinājās.
— Ļaujiet man pastāstīt, ko es domāju par dzīvi. Katram gribas būt laimīgam. Mūžīgi un galīgi. Taču tā nenotiek. Mēs visi to zinām. Tomēr daži samierinās vieglāk nekā citi. Gandarījums ir kaut kas tāds, ko var izbaudīt pa drusciņai, ne jau visu laiku. Jūs esat laimīgs, kad jums piedzimst bērns. Esat sajūsmā. Bet pēc divām dienām, kad neesat izgulējies, jo šis bļauj bez mitas, sievai birst asaras, bet jūs jūtaties nožēlojami. Gaužām nelāgi, beigās jūs būtu gatavi mest to sīko pret sienu, iziet pa durvīm un nekad vairs neatgriezties. Taču ir par vēlu. Jūs nevarat pagriezt laiku atpakaļ un nolikt visu, kā bijis. Un jūs ejat uz priekšu. Gana droši var apgalvot, ka pēcnācējs sagādās jums laimīgus brīžus. Pirmoreiz, kad dēls nosauca mani par tēti, es apraudājos — slaucīju asaras. Taču gadās — šie mūs apvemj… Mēs pamazām pierodam un vairs nevaram bez viņiem iztikt, taču mums jānes upuri. Reizēm tie ir… nozīmīgi. Vai saprotat, ko es gribu teikt? Ka cilvēki meklē… es to saukšu par "apmierinājumu". To zinot, varam izsvērt zaudējumus un ieguvumus, un var gadīties, ka viss ir labi, kā ir. Nav jēgas bez rimas glūnēt pār žogu, lai redzētu, vai citiem zeļļiem ir kas tāds, kā jums nav. Jo tā var sablenzt vienīgi sirdssāpes. Atliek samierināties ar to, kas jums ir.
— Tas ir tikai jūsu uzskats, draugs, — iebilda resnais vīrs. — Bet kas notiks, ja ikviens samierināsies ar esošo? Kā tad ar cilvēces lielajiem atklājumiem — medicīnā, literatūrā, mākslā? Bez tiem, kuri atsakās palikt pie tā, kas ir, mēs vēl šobaltdien domātu, ka šī zeme ir plakana, bet jūras pilnas pūķiem. Mēs joprojām gaidām kādu, kas no jauna izgudros riteni.
Niks pasmaidīja.
— Trāpīts! — viņš noteica. — Āreče, Irīni visu darīja greizi — apprecējās, tad nolēma, ka viņa nav gatava šādai dzīvei. Viņa iedomājās, ka varēs pārliecināt Andreasu, ka naudu, ko viņš krājis gadiem, būtu vislabāk iztērēt, lai apskatītu pasauli. Viņam gan tā nelikās. Vīrs ilgojās pēc mierīgas omulības, savas mājas, dažiem bērneļiem, pusdienām galdā. Bet tā meitene bija spītīga. Ja viņa kaut ko vēlējās, tad neatmeta šo ideju. Un, ja viņa kaut ko negribēja, tad to nedarīja. Negāja baznīcā — teica, ka tā viņu garlaikojot. Bet tā taču jūtas visi — vai tad ne? Arī mani tā garlaiko līdz nāvei. Neviens neiet tur tāpēc, ka viņam patiktu. Bet šeit sievietes to apmeklē — tā tas ir. Tā ir viņu izklaide — iespēja iziet no mājas. Tas ir viņu klubs. Taču Irīni tur nerādījās.
— Tātad viņa nebija laimīga?
— Sākumā bija. Andreass bija laba partija daudzējādā ziņā. Es nepieļautu, ka Irīni saistās ar zelli, kurš nebūtu viņai piemērots. Viņš ir vienkāršs, lādzīgs cilvēks. Irīni vīrs nopelnīja gana daudz, lai sagādātu sievai ērtības. Viņam nav parādu, viņš rēķinus maksā laikā. Tāpēc, kad māsa meklēja meitai līgavaini, es aizrunāju par viņu. Mēs ar māsu abi izkārtojām šīs laulības.
— Un Irīni bija mierā ar jūsu izvēli?
— Viņa ieradās baznīcā. Manuprāt, šī rīcība norāda, ka Irīni taču bija laimīga.
— Mūsu draugs Zafiridis, izmeklēdams Irīni nāvi, šķiet, nav atklājis neko derīgu, bet es no viņa dzirdēju, ka jūsu māsasmeita apprecējusies pavēlu, šeit domā, ka gandrīz jau aizsēdējusies vecavās. Vai šādām runām bija pamats?
Niks saminstinājās.
— Bija arī kāds cits, — viņš beidzot sacīja. — Kāds, kuru viņa gaidīja. Izšķiežot tā zeļļa dēļ daudz laika.
— Tad jau viņai bija lauzta sirds.
— Drīzāk — lauzti solījumi. Pirms dažiem gadiem tas tips patiešām Irlni daudz nozīmēja. Taču tad, kad šis atstāja viņu, es teiktu — Irlni viņš vairs neaizrāva. Gluži tāpat kā viņa aizbraucēju.
— Tātad vai ir iespējams, ka… atvainojiet, ka Andreass viņai bija pēdējā iespēja atrast miera ostu?
Niks pētīja savu roku: pie pirkstu kauliņiem bija tumšs, ovāls zilums, kura izcelsmi viņš vairs neatcerējās. Vecais ar īkšķi to paberzēja.
— Jūs nepazināt Irlni, — viņš sacīja, — tāpēc ir saprotams, ka jūs tā domājat. Bet Irīni ticēja, ka palikt vecmeitās… un mēs abi apjēdzam, kādu zīmogu sievietei uzspiež šī loma, — ir labāk nekā dzīvot ar kuru katru. Manai māsai bija prātā cits precinieks — no kārtīgas ģimenes, pārtikušas un labi ieredzētas, bet Irlni nepiekrita pat paskatīties uz viņu. Un atraidīja šo priekšlikumu. Māsa bija nobēdājusies. Šis notikums māti ļoti sarūgtināja un radīja starp viņu un meitu tādu plaisu, ko viņām tā arī neizdevās pārvarēt. — Viņš aprāvās un ielūkojās resnim sejā. — Tās ir privātas darīšanas, — viņš teica. — Es jums to stāstu tāpēc, ka uzticos — jūs darāt, ko varat manas Irīni dēļ.