— Esmu gatavs jums dot goda vārdu, ka tā ir, — resnais vīrs apliecināja.
— Un jūs droši varat rēķināties ar manu smalkjūtību.
Niks iedzēra malku no savas glāzes.
— Viss sarežģījās, — viņš sacīja. — Lai saglābtu pašlepnumu, atstumtā vīrieša ģimene izplatīja baumas, ka tā noniecinājusi Irīni, nevis otrādi. Un cilvēki ticēja, ka tā arī bijis. Mana māsa vainoja Irīni, ka viņa pazudinājusi savas dzimtas labo slavu. Un, kad sākās tenkas, jāpiebilst, ka vairāk viņas rokas tīkotāju nebija.
— Tikai Andreass?
Niks palocīja galvu.
— Tā gan. Viņš ņēma par pilnu manis teikto, ka Irīni pagātnē nav nekā tāda, kā dēļ viņu nevarētu ņemt par sievu. Abi sastapās un iepatikās viens otram. Zinu, ka mājās viņai bija grūti, taču nē — Andreass nebija pēdējais glābiņš. Viņi sapratās. Tas cilvēks ir vienkāršs un ļoti prasmīgs savā darbā, viņai tāda izveicība gāja pie sirds. Tie abi varēja dzīvot laimīgi līdz mūža galam.
— Ja viņa sākumā jutās apmierināta, kas tad vēlāk mainījās?
— Par to gan es neko nezinu teikt, — Niks gurdi atbildēja. — Varbūt nekas. Ir taču gadījumi, kad vainojama garlaicība, — vai tad ne?
— Vai viņu varēja mākt tik liela apnicība, lai iešautos prātā darīt sev galu? — ducīgais vīrs noprasīja.
Niks padomāja.
— Nē, nešķiet vis. Bet… ko gan es zinu? Ko otrs var saprast par kāda garastāvokli, ja šis, piemēram, to slēpj? Tomēr tādu nolūku būtu grūti paturēt pie sevis. It īpaši šeit.
— Vai ir tiesa, ka viņai bija romāns?
Niks iesmējās. — Tā, tā, — vecais novilka. — Jūs jau esat šo to uzgājis — taciņa iemīta, zem jūsu kājām zāle nav augusi.
Viņš paņēma viskija pudeli un ielēja abās glāzēs pa mēriņam.
— Tātad tā ir patiesība, Nik? — resnis neatlaidās.
— Ir tikai divi cilvēki, kas varētu izsmeļoši atbildēt uz šo jautājumu. Viens no tiem ir miris. Labāk būs vaicāt otram. Uz veselību.
Atēnietis pacēla savu glāzi un pievienojās tostam.
— Lai notiek. Bet vai viņš man sacīs patiesību?
— Es viņa vietā to nedarītu.
Resnais vīrs pasmaidīja un iemalkoja viskiju.
— Kāds viņš ir — tas Teo Hacistratis?
— Tātad jūs izdibinājāt vārdu? -Jā.
— Labi paveikts darbs. Tas ir kluss zellis. Nav nekāds brunču mednieks. Bet… ko mātes parasti piekodina savām meitām? Lai nekad neuzticas miera mikām.
— Kā jums šķiet — vai starp viņiem kaut kas bija?
— Iespējams. Viņa garlaikojās, un velns atrod, ko ielikt bezdarbīgās rokās. Un citās ķermeņa daļās. Bet, ja Irīni ar šo ielaidās, tad darīja aplam. Viņa apprecēja Andreasu, kurš viņai ticēja, un solījās būt uzticīga. Un te tev nu bija —ierauga kādu, kas iepatīkas, un prom ir, padarot vīru par muļķi. Sliktākais, ko sieva var izdarīt, — pārvērst lauleni par ragnesi. Ja mana sieva ko tādu nostrādātu, es viņu nosistu.
Resnis sarauca uzacis.
— Tā gan ir tikai tāda runāšana, — Niks izlaboja.
— Kā ar mīļāko? Vai viņš ir precējies?
— Jā, viņam ir kārtīga sieva. Un meitiņa. Bet cilvēkiem viss apnīk — vai ne? Viņu mēs nevaram vainot. Ar vīriešiem tas ir citādi.
— Vai jūs esat precējies, Nik?
— Atraitnis.
— Vai jūs bijāt uzticīgs savai sievai?
Niks iesmējās. — Es? Nemūžam! Protams, tagad būtu vieglāk. Ar prātu gan gribētu padraiskoties, bet vecumā vīrieša miesa prātam nepakļaujas. Jūs droši vien gribat sacīt, ka esmu divkosis. Esmu jau ari. Liekulība ir cilvēka dabā. Klausieties manos vārdos, neskatieties uz maniem vārdiem.
— Varbūt viņa un Hacistratis iemīlēja viens otru?
— Phē!
— Jūs neesat sentimentāls — vai ne, Nik?
— Tā ir muļķiem raksturīga īpašība.
Abi kādu mirkli klusēja. Resnais vīrs ielūkojās pulksteni. No diviem līdz četriem autobusa nebūs. Un viņam vēl garš gājiens priekšā.
— Kur es varētu atrast viņas vīru? — resnis noprasīja. — Un to mīlnieku?
Niks visos sīkumos pastāstīja, kā atrast abus vīrus.
Viņa viesis izdzēra atlikušo viskiju, tad noliecās uz priekšu, lai uzdotu vēl vienu jautājumu.
— Kā viņa aizgāja bojā, Nik? — viņš sacīja.
— Es viņu mīlēju, — večuks nomurmināja. — Irīni man bija kā meita. Man viņas pietrūkst. Iedzeriet vēl kaut ko.
— Paldies, nē, man jau jābūt ceļā. Bet mēs vēl parunāsimies. — Viņš piecēlās un piestūma savu krēslu pie galda. Izņēmis no žaketes kabatas naudu, viņš nolika to blakus tukšajai glāzei.
— Vēlu jums jauku dienu, Nik, — viesis noteica, pagriezās un devās projām.
Taču vecais vīrs sagrāba viņa žaketes piedurkni un parāva to. — Es jums kaut ko pastāstīšu, — viņš klusi sacīja, — taču jūs neesat to dzirdējis no manis.
— Jūs varat pilnīgi paļauties uz mani, — resnis apsolīja.
Niks viņu šaubīgi uzlūkoja, bet vīrs nosvērti raudzījās viņam
sejā.
— Uzticieties man, — resnis sacīja. — Jums tas jādara — Irīni
dēļ.
Niks pagrieza galvu pa kreisi un pa labi, pārlūkoja jūras malu, vai kaut kur nepamanīs nevēlamus klausītājus. Neviena nebija.
Viņš pamāja savam sarunu biedram, lai tas pieliecas tuvāk, un iečukstēja tam ausī:
— Aizejiet uz to namu, kur mīt Profitis Iliass. Tas vīrs, kas dzīvo augšā kalnā. Viņu dēvē par Trako Lūkasu, jums viņš liksies tāds jocīgs. Bet viņš zina ko tādu, kas jūs interesēs. Viņš kaut ko ir redzējis. Tas ir — kādu. Ejiet un pajautājiet, kuru, — tur, uz grēdas, tieši tajā vietā, kur tika atrasts Irīni līķis.
SESTĀ NODAĻA
Joprojām pūta negants vējš, kaut gan debesis bija dzidri zilas. Ceļa malā eikalipti čīkstēja un stenēja, pie loga Irlni cauri vēja gaudām saklausīja šķindu — Svētā Tanasija baznīcas pulkstenis nozvanīja desmit. Guļamistabā Andreass vēl snauduļoja. Un tad atskanēja skaļš brīkšķis, pēkšņa sausu lapu šalkoņa un tādi kā čuksti, kas iedvesa bailes; tad sekoja dobjš būkšķis, kad nolūzušais stumbrs atsitās pret betonu, jo vētras aizrautais koks kā aizšķērsis bija pārkritis pāri ceļam. Šaurās lapiņas satraikšķltajos zaros plivinājās vējā kā izbalējuši, sadriskāti vimpelīši.
Viņa traucās uz guļamistabu. Andreass zvilnēja uz muguras, viņa mute bija vaļā, elpa dziļa un lēna. Vira neskūto seju klāja krunciņas, miegā viņš izskatījās viegli ievainojams kā bērns vai večuks. Likās nelāgi viņu modināt, tāpēc Irlni atgriezās virtuvē, uzvilka savu siltāko jaku un viena pati izgāja vētrā.
Kodīgais vējš iecirtās viņai acīs, piebērdams tās ar putekļiem, kas grauza un berza, līdz sāka tecēt asaras, bet mati pārklāja seju kā plīvurs. Sieviete stāvēja, brāzmu pletnēta, un drebinājās starp nolauztajiem zariem, rausdama šķipsnas nost no vaigiem. Viņai bija skaidrs, ka saviem spēkiem dabūt koku nost no ceļa nav cerību. Un, nolēmusi tomēr celt augšā Andreasu, Irlni pagriezās uz mājas pusi. Taču gaudojošajā vējā viņa izdzirdēja skaņu, kas lika apstāties; tā un briesmas tuvojās. Klusā mašīnas rūkoņa pieņēmās spēkā.
Ceļš līkumoja neprātīgi, taču braucēji tādi nebija.
Teo Hacistratis meklēja zāģētavu — pagājušajā reizē viņam bija atsūtījuši nepareiza garuma baļķus — tie visi bija par īsu. Viņš vēlējās parunāt ar Malvili un pārbaudīt, vai pasūtījums nodots pareizi. Un grasījās apspriesties ar Buskoti no noliktavas, lai piekodinātu pārliecināties, ka tad, kad vētra būs galā un izbrauks pirmā laiva, viss vajadzīgais būs sarūpēts. Numurs bija uzskrāpēts ar zīmuli uz papīra salvetes, kas atradās žaketes kabatā, — tā gulēja uz pasažieru sēdekļa. Viņš apgrieza žaketi, lai varētu iebāzt roku un to izvilkt. Kad viņš atkal pievērsās ceļam, tas bija aizšķērsots.