Bremzes vajadzēja uzmanīt — viņš bija domājis par to nedēļām, bet bija par maz laika, lai dauzītos apkārt pa darbnīcām, medījot Stavrosu, kas guļ uz muguras zem šīs vai tās mašīnas, zaudējot skrūvgriežus un padarot visu vēl sarežģītāku, nekā jau bijis.
Teo spieda bremzi, mina uz tās — līdz grīdai. Mašīna slīdēja, pašķīda grants, nokaucās riepas. Viņš aizvēra acis un satvēra stūri, gatavodamies triecienam, bet juta tikai vieglu, rotaļīgu atsitienu, priekšgalam ar kaut ko saskaroties.
Viņš atvēra plakstus. Auto bija atdūries pret zaļganpelēkām lapām klātiem eikalipta zariem. Aiz tiem stāvēja sieviete, izbīli acis iepletusi, aizšāvusi roku priekšā mutei, kas atgādināja burtu "o".
Teo izslēdza motoru. Kad viņš izkāpa no mašīnas, šī būtne savāca kopā savus brīnumskaistos matus — tādus, kuros var paslēpt seju — un, nepacietīgi savīkstījusi tos uz viena pleca, tur arī atstāja. Vējš pūta no mugurpuses, tas itin kā grūda viņu uz priekšu un piespieda paspert soli viņai pretī.
Teo pazina šo sievieti un atcerējās, kas viņa ir, lai gan bija piemirsis viņas vārdu. Saprata, ka tā ir Andreasa Zivinieka sieva. Tā, ko viņš sev bija atvedis no cietzemes. Tagad viņš redzēja, ka šī būtne bija atvešanas vērta. Vīrietis varēja to pielūgt. Izgaršot. Apmīļot.
Vējš atkal ietriecās viņam mugurā, dzīdams uz priekšu. Pēc nākamā soļa viņš juta, ka nespēj pretoties.
Es visā vainoju vēju — tas nolauza zaru un nometa pāri ceļam kā slazdu. Es viņu nepazinu, nekad agrāk nebiju ievērojusi šo seju, un tomēr — kad mēs stāvējām viens otram pretī, starp mums kaut kas notika — pārlēca kāda dzirksts: atzīšana, izpratne, sīks jūtu lādiņš, kas mūs pārvērta tādos kā sazvērniekos. Taču šī atskārsme vienā mirklī pagaisa, un es paliku stāvam un lūkojamies uz šo vīru, kas man bija svešs. Viņš bija gara auguma un jaunāks par Andreasu. Viņam bija pilnbārda, neapcirpta kā sērotājam, melnās uzacis likās smagnējas, it kā šim cilvēkam būtu eksotiski senči. Arābu asinis no palmām apaugušām oāzēm un smaržīgiem musulmaņu harēmiem. Virs deguna bija divas dziļas rievas, kas lika domāt, ka šis cilvēks pārāk bieži rauc pieri, un tad šīs asi iegrebtās līnijas piepeši pagaisa un parādījās maigākas — no pārmērīgas smaidīšanas — tumšo, skaisto acu kaktiņos.
Un tad es attapos, ka blenžu uz viņu, tāpēc vēros lejup, taču jutu, ka svešais joprojām uz mani skatās. Šis vīrs šķita drošāks, nekā viņam vajadzētu būt, — tāpat kā laivu būvētāji, taču pret Teo nekautrību viņai nez kāpēc nebija iebildumu.
"Sveiki!" viņš iesaucās. Bija jākliedz, lai šādā vējā kaut ko varētu dzirdēt.
"Mums te ir nepatikšanas!" viņš turpināja kliegt, pamatīgi iesperdams pa zaru, — laikam cerībā, ka tas sāks ripot un atbrīvos ceļu. Taču zars bija liels, smags, nekustīgs, un vīra seja saverkšķījās sāpēs — viņš nolamāja sevi un savu muļķību. Tad viņš uzsmaidīja man, un es nesavaldījos — iesmējos.
Viņš man skaļi teica vēl kaut ko, bet vējš aizrāva viņa vārdus projām, un es neko nesapratu, lai gan raudzījos uz viņa lūpām. Viņš pašķīra lapas un spēra soli cauri sīkajiem zariņiem, nostādamies tik tuvu man, ka es varēju saost koksnes smaržu, kas no viņa vēdīja, — svaigus priežu sveķus un cigarešu dūmus. Viņa pirkstā es ieraudzīju laulības gredzenu — ciešu, smagu baltā zelta riņķi.
Es sacīju viņam, ka redzēju, kā zars krita, — es skatījos pa logu.
Vīrs apvaicājās, kur ir Andreass, un es attraucu, ka guļ. Viņš norūca, ka Andreass esot slinks dienaszaglis un būtu jāizceļ no gultas.
Viņš devās projām. Viņa gurni bija slaiki, gaita līgana, plūstoša. Es nolūkojos, kā viņš aiziet. Kā atver manas mājas durvis, ieiet tajā, it kā tā piederētu viņam, un es negrasījos iebilst pret šo ielaušanos.
Viņa viena pati stāvēja uz ceļa un gaidīja, līdz viri iznāca ārā kopā. Andreass savilka jakas jostu un smējās. Svešinieks parāva durvis, un tās aiz abiem aizvērās.
Vienmēr tas pats — tagad viņi te bija divatā, un sievieti vairs neredzēja neviens no abiem. Tie viņu neuzrunāja, bet stāvēja gabaliņu tālāk, plātījās rokām, sprieda — vējš atnesa līdz viņas ausim teikumu driskas.
— Ja mēs varētu aizņemties celtni…
— …piesiet to pie jūsu mašīnas…
— …darbnīcā… desmit minūtēs…
Bija auksti, brāzmas gluži mokošas. Irlni devās iekšā, lai vērotu abus no drošā patvēruma virtuvē, taču līdz tam brīdim, kad viņa sasniedza savu krēslu pie loga, vīri vairs nebija redzami — tie bija aizstaigājuši pa ceļu uz līča pusi.
Kad abi atgriezās, viņa jauca mīklu citronu kūkai, kuldama margarīnu ar cukuru blāvā krēmveida masā. Kāds motors gaudoja vēl negantāk par vēju — pie mājās bija piebraucis banāndzeltens, sarūsējis auto. Kravas kastē, noslēpušies aiz kabīnes, Andreass un svešinieks, aukstumā piesārtuši, ar izspūrušiem matiem, kas bija saslējušies gaisā, izskatījās smieklīgi. Mašīnā sēdēja divi laivu būvētāji no Svētā Savas miesta. Mazākais — tas, kuram trūka pirkstu, lūrēja logā, pie kura stāvēja viņa, un, sievieti ieraudzījis, pacēla roku draudzīgā sveicienā, it kā nekad nebūtu murminājis viņai pie auss bezkaunībās, kad Andreass bija projām.
Andreass līkājās uz ceļa. No auto svešinieks izcēla motorzāģi — garu un smagu, ar robotu asmeni — un pasniedza Andreasam, pēc tam nolēca zemē.
Četri vīri sanāca kopā, galvu pieliekuši pret vēju, un runājās. Irīni noskatījās, kā Andreass plātās, rādot garo, balto plīsumu stumbrā, kur daļa tā bija nošķēlusies kopā ar nokritušo zaru. Viņi bakstīja zaru ar kurpju purngaliem, ar plaukstām norādīdami, kur to vajadzētu sašķēlēt. Pašapzinīgi sakrustojuši rokas, viņi apsprieda dažādas iespējas. Viņi spļāva zemē un pārtrauca cits citu. Piezoboja laivu meistaru,
! kuram trūka pirkstu, saukdami viņu par malaka[2], līdz beidzot šķita vienojušies par kādu plānu.
Andreass pacēla zāģi un aplūkoja to, bet viens no laivu būvētājiem — tas, kuram bija bojāti zobi, — kļuva nepacietīgs un atņēma to. Turēdams zāģi patālāk no sevis, ar draudīgo asmeni pret pulciņa vidu, viņš pilnā sparā parāva startera auklu. Nekas nenotika. Viņš pavilka atkal. Ne nieka. Vīrs nolaida ierīci, un tad svešinieks norādīja uz mazu, melnu motoru. Meistars nospieda pogu, turēdams zāģi paceltu pārējo vīru sejas līmenī, un jau trešoreiz parāva virvi.
Andreass, svešinieks un laivu būvētājs, kuram trūka pirkstu, atlēca atpakaļ, lai nebūtu sasniedzami, un Irīni dzirdēja motorzāģa kaucienu. Meistars tuvināja asmeni zaram, pašķīda skaidu strūkla ar atlūzām — un pirmais koka gabals nokrita.
Viņi smiedamies sanāca virtuvē, pievilka krēslus pie galda un apsēdās. Ārā — tur, kur bija ziedējušas sārtās Alpu vijolītes, tagad slējās malkas grēda. Uz ceļa vējš virpināja mīkstu zāģskaidu vērpetes prom no izveidotajām kaudzītēm, nesot tās pa gaisu kā smalku pulveri.
Andreass nolika uz galda pelnu trauku un pār plecu uzrunāja Irīni.
— Uzvāri mums kafiju, siev! — viņš sacīja.
Viņi atgāzās krēslos, kājas izpletuši, grābādamies žaketēs pēc cigaretēm un šķiltavām. Andreass, kurš pirmais atrada savējās, sniedza apkārt Assos paciņu ar sarkanām un zilām svītrām — lētu grieķu ražojumu, kurā slikta vietējā tabaka bija tik nelāgi apstrādāta, ka dažkārt filtri nokrita, palikdami smēķētāja mutē. Irīni lūkojās, kā Andreass norauj vaļīgo, balto galu cigaretei, kuru gatavojās aizkvēlināt. Ja viņi būtu divatā, vīrs nelauztu to nost, jo sieva bārtos. Smēķi bez filtra padarīja viņa klepu vēl asāku, un Irīni viņu strostētu par ikrīta ierasto kraukāšanos un spļaudīšanos, pēc kuras tualetes izlietnē palika gļotainas krēpas.