Gaisā biezēja pelēku dūmu mākuļi. Viņa aizdedza gāzi, ar karotīti iemērīja smaržīgu kafiju un mitru cukuru ar ūdeni pielietajā traukā un uzlika to vārīties. No viesistabas kumodes Irīni izņēma četras puķēm apgleznotas pasteļkrāsas porcelāna krūzītes (tās bija kāzu dāvana no māsas) un noslaucīja.
Vīri tērzēdami kļuva skaļāki, mazais piedzīvojums bija tos uzbudinājis, turklāt viņi satraucās par vētras postījumiem.
— Petross bija atnācis pie mums pēc brezenta, viņa jaunuzceltajai vannasistabai esot norauts jumts! — ieteicās laivu būvētājs ar izpuvušajiem zobiem. — Es šim iedevu, bet arī to aizpūta. Viņš nebija to kārtīgi piesējis. Es taču piekodināju netaupīt virves…
— Un kā ar veco Panteli — Tomātvīru? — Andreass noprasīja. — Tā vētra šo nogāza no kātiem! Lauztas trīs ribas! Un rokas locītava! Taču nav laivas, lai aizvestu viņu uz cietzemi pie daktera…
— Stavross Sīktirgonis pagājušajā gadā nopirka jaunu laivu, bet tā norauta no enkura, — paziņoja laivu būvētājs, kuram trūka pirkstu. — Un uzmesta uz klintīm. Skāde patiešām pamatīga. Tiešām — pamatīgai Tā viņam būs laba mācība, vairs neizvairīsies no maksāšanas par stāvvietu, vecais sīkstulis! Šis rudenī sacīja — mēs prasot pārāk daudz! Es atbildēju, ka neplēšu deviņas ādas, bet tagad naudiņa tik un tā iekritīs manā makā…
Irīni vēroja vijīgos tvaiku mākulīšus, kas kūpēja no kafijas virsmas, gaidīdama mirkli, kad tā uzvārīsies un uzburbuļos, paceldamās līdz trauka malām. Pāri telpai Teo raudzījās viņā — kautri vai blēdīgi, nokarenās uzacis slēpa viņa acis. Kafija sāka kūsāt, un viņa nocēla trauku no liesmas, rūpīgi saliedama šķidrumu smalkajās krūzītēs. Kad Irīni, izpilinājusi pēdējo lāsīti, palūkojās uz to pusi, viņa nez kāpēc nejutās pārsteigta, sastapusi šā vīrieša skatienu.
Andreass atstūma krēslu no galda un piecēlās.
— Iedzersim! — viņš iesaucās. — Manuprāt, mēs esam pelnījuši kādu mēriņu, puiši!
Irīni nolika vīriem priekšā kafiju. Neviens viņai nepateicās. Andreass pakampa no plaukta pudeli labas metaksas un četras glāzes, nolika vienu katram pretī un ielēja.
— Yammas\ Esiet sveiki! — viņš apsēzdamies noteica, pacēlis savējo. — Uz veselību!
Taču, kad viņi pacēla brendiju pie lūpām, pie durvīm pieklauvēja.
Andreass iztukšoja pusi glāzes.
— Atver, siev! — viņš izrīkoja.
Irlni paklausīja, atspiezdama pret durvīm kāju, lai vējš tās neizrautu no eņģēm, — attaisīja dažu collu platumā, bet vīrs, kas stāvēja ārā, bija nepacietīgs.
— Laidiet mani iekšā, Dieva dēļ! — viņš uzkliedza, ar roku atspiežot durvis plaši vaļā. Pa tām brāzma ienesa sausu lapu un zāģskaidu virpuli. Irīni aizvēra durvis. Viri pie galda nolaida glāzes un klusēdami pievērsās ienācējam. Tas bija drukns un plikpaurains, tikai virs garenajām ausīm sprogojās sirmi mati. Viņam mugurā bija jauna cilvēka apģērbs: smalka itāliešu ādas jaka, lina krekls ar vaļēju apkakli. Labās rokas mazā pirkstiņa nags bija garš, stūraini apvīlēts. Tā bija zīme, ka šis cilvēks nav melnstrādnieks.
Viesis uzsmaidīja visiem, parādīdams dažus ar zelta kroņiem apvilktus zobus.
— Āreče, — ienācējs sacīja. — Cik jauka sapulce! Jums te ir viesības, kungi? Irlni, dārgā, — kā jums iet?
Sasveicinoties viņš ļengani saņēma sievietes pirkstgalus savējos un piespieda mīkstu, gludi skūtu vaigu pie viņas vaiga. Vīrieša āda saldi smaržoja pēc vijolītēm un Nivea losjona.
— Krisaksa kungs, — viņa sacīja. — Vai drīkstu jums piedāvāt kafiju?
— Nē, nē, mana dārgā, paldies. — Viņš pēc kārtas noskatīja vīrus pie galda. Neviens joprojām neteica ne vārda. — Es meklēju, — viņš sacīja, — to muļķi, kurš ar savu mašīnu ir aizsprostojis ceļu. Un šķiet, ka tas pakaļa ir tepat, — vai tā, krustdēl?
Teo piesarcis piecēlās no krēsla.
— Piedod, tēvoci Lūis, — viņš attrauca, iedams krusttēvam garām, — es aizrāvos. — Vecākais virs sažņaudza viņa plecu, itin kā izrādot pieķeršanos. Vai pārmetot.
— Yassas! — uzsauca Teo, ātri izspraukdamies pa durvīm, un prom bija.
— Āreče, — turpināja Lūiss Krisakss. — Mēs nevaram zaudēt dienu dzerot. Dažiem no mums ir ari jāstrādā. Nepiesūcieties pavisam, kungi. — Viņš parāva augšup žaketes piedurkni, lai parādītu zelta pulksteni uz locītavas. — Dievs žēlīgais, vai tiešām jau ir tik vēls? Atvaino, ka es tevi iztraucēju, Irīni, kādreiz atnāc un iedzer kafiju ar Annu. Viņai patiks ar tevi patērgāt.
Viņi blenza, līdz durvis aiz šā vira aizvērās.
— Vecais pediķis! — norūca laivu būvētājs, kuram trūka pirkstu.
— Izdibenos visu, kas kustas! Šim norunāta tikšanās ar jaunkareivja pakaļu, esmu gatavs derēt uz naudu, ka tā!
— Man gan drīzāk šķiet, ka ar savu paša labo roku, — iebilda laivu būvētājs ar izpuvušajiem zobiem. Visi iesmējās, tikai Irīni ne. Viņa paņēma no galda svešinieka krūzīti un glāzi, lai nestu uz izlietni izmazgāt.
Laivu būvētāji iztukšoja savējās.
— Ejam atpakaļ strādāt! — sacīja vīrs ar bojātajiem zobiem.
Kad viesi gāja projām, laivu meistars, kuram trūka pirkstu, uzsauca: "Uz redzēšanos!", taču durvis aizvēra Andreass, un sieviete neatbildēja.
No dūmvada kamīnā iekrita sodrēju un ķieģeļu putekļu lēvenis.
— Nevaru ciest tādus tipus kā šis Krisakss! — ierunājās Andreass, izņemdams no paciņas cigareti. Viņš pacēla to pie mutes un aizdedzināja. — Kopš ticis pie naudas, šis jūtas par mums visiem galvas tiesu pārāks.
— Tava māte apgalvo, ka viņam esot ķēriens darījumu lietās, — Irīni aizrādīja.
— Nevis darījumos, bet gan zagšanā un krāpšanā. Tas vecais homiķis apstrādās ikvienu, līdz aizdabūs tur, kur nodomājis. Viņam ir sliktas asinis, šai ģimenei skapjos ir vairāk skeletu nekā visiem pārējiem salas iedzīvotājiem kopā. Tici man, kādu dienu tie visi izrāpsies ārā, lai viņu apglabātu. Un es labprāt šiem aizdotu lāpstu, lai tas tiktu pienācīgi paveikts. — Viņš ievilka dūmu no cigaretes un notrauca plēnes pelnu traukā. — Šim būtu vajadzīgas tās pašas zāles, kas izārstēja viņa tēvu. Vecā svētīgā mācība — tā ļoti noderētu.
Irīni ielēja izlietnē ūdeni.
— Kas notika ar viņa tēvu? — sieviete pajautāja.
— Tas gan bija samaitāts cauruncauri, — Andreass atteica. — Viņa vārds bija Tasoss. Ar novirzēm. Citādas beigas nemaz nebija iespējamas.
Irīni atkāpās no izlietnes un piebiedrojās vīram pie galda.
— Pastāsti! — viņa lūdza.
Vīrs ielēja sev vēl metaksu un pasniedza otru glāzi sievai. Irīni iebaudīja malku maigā, brūnā šķidruma, Andreass iztukšoja pusi no atlikušā.
— Tas draudziņš Lūiss gluži vienkārši ir pederasts, — viņš turpināja. — Un pat vairs nemēģina to slēpt. Bet tēva novirzes bija daudz smagākas, taču ģimene glabāja šo noslēpumu. Daži ļautiņi apgalvo, ka visus savus trikus šis vispirms izmēģinājis ar Lūisu un viņa māsu. Laiku pa laikam paklīda runas, kaimiņi bija šo to dzirdējuši. Dēls un meita auga, taču vecajam patika vienīgi mazi bērni. Šis sāka knakstīties ap krustmeitas meitiņu, kas bija tikai sešus gadus veca. Iemānīja pie sevis ar solījumiem un šokolādi. Kad radiniece ienāca, šim bikses bija nolaistas līdz ceļiem un pusizģērbtais bērns raudāja.