— Mans Dievs! — Irīni izdvesa. — Vai viņa izsauca policiju?
— Policiju? — Vīrs nokratīja pelnus no cigaretes gala. — Ko gan tā līdzētu? Vecajam Tasim bija nauda, viņš samaksātu advokātam, lai tas melo viņa uzdevumā, un tiktu brīvībā. Nē, pēc likumkalpiem nebija vajadzības. Ieradās mazās tēvs kopā ar vectēvu un izvilka netīro suni no viņa slēptuves, kas bija ierīkota pagrabā. Šie piesēja izvirtuli parkā pie koka un atstāja, kamēr apkārt salasījās pūlis; pa to laiku viņi sadabūja lielu, sačākstējušu gaili — īsto putniņu, lai nelietis dabūtu pasvīst, un viņa acu priekšā pārgrieza tam rīkli. Un, kad šis sāka drebēt un lūgties, bērna tēvam bija tas gods notriept šim galvu ar darvu, un tad viņi noplūca gaili un izbēra spalvas Tasim uz galvas.
Pēcāk šie uzsēdināja viņu uz mūļa un izvadāja pa visu pilsētu, arī garām paša mājai, lai sieva redzētu. Viņa pa logu spļāva šim virsū un aizveda bērnus — mūsu draugu Lūisu ar māsu — uz mājām pie savas mātes. Protams, viņa no neķītreļa šķīrās. Ģimene neizturētu tādu kaunu.
— Un kas tad beigās ar viņu notika?
— Jā, tas ir jautājums! — Andreass izdzēra pēdējo metaksas lāsi. — Kad veco palaiduši vaļā, šis aizsteberējis projām un nekad vairs nav redzēts. Daži stāsta, ka viņš joprojām ir tepat, paslēpts kādā tālākā radinieku mājas istabā, pārāk nokaunējies, lai rādītu savu ģīmi ārā. Bet es domāju, ka viņš sen ir aizbraucis — jau pirms gadiem, kaut kur labi tālu, un tur, kā visi trimdā izraidītie grieķi, ilgojas atgriezties mājās. Bet viņš nekad nepārnāks. Nemūžam neuzdrīkstēsies.
Iestājās klusums, viņš ievilka un atkal izpūta cigaretes dūmu.
— Klau, tu no viņa uzmanies! — vīrs piekodināja. — Viņš ir metis aci uz tevi.
Viņa iesmējās.
— Ko tas vecais āzis varētu gribēt no manis? — sieviete noprasīja. — Es neesmu viņa gaumē.
Taču, kad Andreass pakāra jaku atpakaļ uz vadža un devās ieslēgt televizoru, Irīni likās, ka vīrs domājis kādu citu, nevis Lūisu Krisaksu.
SEPTĪTĀ NODAĻA
Tīrā pirmdiena — Lielā gavēņa sākums — bargas atturēšanās laiks, kad jāiztīra kuņģis un jāsagatavo ķermenis badināšanai. Debesis nebija mākoņu, Irlni bija gaidījusi, ka saule dos kādu nieku siltuma, taču pat aizvējā — nokalnē pie kapelas sienas — nebija glābiņa no mitrajām, saltajām brāzmām. Starp klintīm pinkainas avis krimta jaunos zāļu dzinumus un dzietus, apaļīgie jēri raustīja zldekļus. Kraujas pakājē, kur stiepās izsusējusī upes gultne, bērni šāva mērķī — uz radzēm, plaisām, saplēstu siksniņkurpi, valrieksta zariem, cenzdamies notriekt pēdējos palikušos riekstus (tie bija augstu un nemūžam nebūtu sasniedzami).
Andreasa māte — Angeliki — bija notīrījusi līdzenu smilšainās zemes klajumiņu, sametot lielākos akmeņus plaši kuplojošajos mārsilu krūmos, kas pletās pāri izlocītiem raudeņu kātiem un ar savām smaržīgajām lapiņām nosedza aitu mēslus. Patlaban viņa bija izklājusi lupatsegu un meklēja mārsilos smagākus oļus, ar kuriem piespiest tās stūrus. Stratija — Irlni svaine — uz mirkli bija atmetusi dusmu vaibstu, ko mēdza rādīt saviem bērniem; locīdamās mašīnas aizmugurē, viņa cēla ārā atspirdzinājumus, kas paredzēti viesībām. Zem svārku malas varēja redzēt viņas bālos un šļauganos lielus, uz kājām rēgojās resni vēnu mezgli.
Irīni izvietoja uz segas plastmasas traukus un glāzes un izlika gavēņa ēdienus: bez eļļas, bez taukiem, bez gaļas vai zivīm. Viņi bija atnesuši olīvas — resnas, skābas, gaļīgas, sačokurojušās, ari melnās, kas bija maigākas, tur bija arī burkāni, ziedkāposti, sālītie asie pipari, mazas bietītes burkās, etiķī marinēti gurķīši, zivju ikri tūbiņās. Arī Andreasa noķertais astoņkājis un melnsvītrotas, ūsainas garneles. Tur bija dārzeņi un salāti, ko Angeliki norāvusi dārzā, saldie pipari, sārtie redīsi un bāli violetie rāceņi. Irīni bija izvārījusi kartupeļus, uzkaisījusi tiem sāli un apslacījusi ar citrona sulu; Stratija — izsautējusi svaigas gliemenes ar lauru lapām un sīpoliem. Bija arī lipīgas, saldas vaniļas halvas gabali ar kakao, plakani un nelīdzeni gavēņa maizes klaipi, kā arī, ietītas aukstā ūdenī samērcētos dvieļos, pudeles ar vēsu vīnu un limonādi.
Taču Angeliki sirdījās.
— Te nepietiks ēdamā. Mums vajadzēja paņemt vairāk maizes. Stratija, es aizmirsu sāli.
— Re, kur tā ir, māt!
— Tavam tēvam negaršos tie gliemji, kas sautēti ar lauru lapām. Viņš tās nevar ciest.
— Lai ēd kaut ko citu.
— Un šie salāti ir pagalam sacaurumoti. Gliemežus nav iespējams dabūt no tiem projām, turklāt vēl tik mitrā laikā! Es tos nomazgāju, un pamatīgi! Bet es neticu, ka tavs tēvs tos ēdīs ar visiem caurumiem. — Stratijas sejā atgriezās nīgrā izteiksme.
— Ak, Dieva dēļ, māt! — viņa izdvesa.
Līkādamās pār kritušu zaru kaudzi, viņas savāca žagarus iekuram, bet vīrieši — Andreass, viņa tēvs Vasilis, Stratijas vīrs Sokratis — sakrāva sārtu no sausajiem kokiem un kūlas. Andreass aizdedza cigareti un pielika šķiltavas ugunskuram. Dūmi viļņoja apkārt, aizsedzot viņus, tad tie pagaisa, un viņi kļuva saskatāmi — kā ēnas, izklīstot mākoņiem, — te iezīmēdamies, te nozuzdami. Sokratis pacēla dzeloņainu kaperkrūma sakni un iemeta to liesmās, no tās gaisā uzsprikstīja vesela šalts krakstošu dzirksteļu. Kāda dzirkstele kvēlodama uzkrita Vasilim uz rokas, un viņš lādēdamies to notrauca, nolaizīdams ādu apdegušajā vietā. Andreass un Sokratis iesmējās.
Tuvodamies sievietēm, Andreass joprojām smaidīja. Uzlicis rokas Irīni uz pleciem, vīrs noskūpstīja viņas deguna galiņu. Ja nebūtu dūmu, kas jau bija paguvuši iesūkties matos, viņš smaržotu iedrošinoši un mierinoši. Irīni apskāva vīra vidukli (tas gadu gaitā jau bija sācis mazliet piebriest), it kā gatavotos dejot.
Cauri apģērba audumam viņa viegli ieknieba mīkstajā spilventiņā.
— Kas tas? — Irlni, zobgalīgi smaidīdama, noprasīja.
— Manas sievas gatavotie ēdieni, — viņš sacīja. Un skāra viņas lūpas ar savējām.
— Pienācis laiks iedzert. Stratija, sameklē glāzes! Iebaudīsim vīnu!
— Es negribu! — Angeliki paziņoja. — Man no tā sākas galvassāpes.
— Kamēr mēs te visu piebeigsim, tev tās būs klāt tik un tā, šaubu nav! — Andreass atbildēja. Viņš piemiedza sievai ar aci, āda acs kaktiņā sakrunkojās.
— Labāk iedzer glāzi vīna — tas tev patiks.
Stratija sniedza apkārt papes kausiņus.
— Lai notiek, bet tikai mazliet! — Angeliki piekrita.
Kad no ugunskura bija atlikuši vienīgi sarkani nokvēluši nodeguļi, Sokratis izpleta astoņkāji uz restītēm un novietoja virs oglēm. Zem valriekstkoka bērni ar zāles stiebriem bakstīja skudru pūzni. No kapelas, pie kuras barojās kazas, skanēja dobja zvanu duna. Astoņkāja miesa lēnām mainīja krāsu, no nespodri sārtas kļūdama tumši sarkana, no tās sula šņākdama pilēja uz malkas.
Sokratis dzēra no sava kausiņa, ar īkšķi notraukdams no degungala kādu rāpojošu kukaini. Viņam bija īsts boksera deguns — greizs un bezveidīgs. Tas piestāvēja viņa slavai — šo cilvēku visi uzskatīja par bargu viru. Pirms laulībām viņš Stratijas dēļ bija piekāvis sāncensi ar dzelzs stieni — tas tagad kliboja un slikti redzēja ar vienu aci. Taču laika gaitā Sokratis un piekautais zellis bija sākuši spiest viens otram roku un nereti ari kopā iedzert. Sokratis nebija virs, kas ilgi nēsātu sevī aizvainojumu. Un ne jau nu tad, kad viņš bija ņēmis virsroku.