Otrpus ielejai pie apvāršņa uz pamestas olīvkoku birzs žoga fona parādījās kāds stāvs. Tas kā Bībeles pravietis bija atspiedies uz garas nūjas un, nostājies kā sargkareivis, raudzījās lejup uz viņiem. Sokratis, piesedzis acis ar plaukstu, palūkojās turp, lai tiktu skaidrībā, kas ir šis vērotājs. Viņš kaut ko norūca un klusēdams pabakstīja ogles ar zaru. Andreasa redze vairs nebija tik laba kā agrāk, un šādā attālumā viņš nespēja pazīt šo cilvēku.
— Kas tas tāds? — viņš apjautājās.
Vasilis uzmanīgāk paskatījās turp un nospļāvās zemē.
— Lūkass, — viņš attrauca. — Ejam ēst! Kad viņš tiks līdz šejienei, tur nekas vairs nebūs atlicis.
Vērotājs pacēla roku un pamāja, viņš kaut ko uzsauca, taču vārdi nebija saklausāmi.
— Kur tava smalkā audzināšana, tēvs? — Stratija apvaicājās. — Aicini viņu šurp!
— Kā tev šķiet, ja viņš atnāks, vai pietiks cienasta? — Angeliki šaubīgi noprasīja.
— Dieva dēļ, māt! — Stratija izdvesa. — Andreas, sauc viņu, lai
nāk!
Atspiežoties pret nūju, stāvs sāka rāpties lejā no kalna. Viņa gaita bija nevienmērīga — ne gluži kropla, bet klibojoša gan.
— Nav vajadzības, — Vasilis novilka. — Viņš jau ir gandrīz klāt.
* * *
Stratija pasniedza Lūkasam vīna kausiņu, un viņš, lūkodamies turp, kur Sokratis kruķēja uguni, pateicās. Viņš novietoja papes glāzi starp saviem biezzoļu zābakiem — tie bija melni, apskrambāti un putekļaini, lēti pirkti no demobilizēta Nacionālās armijas kareivja. Un, pacēlis salveti, kas pārklāja dzērienu, ar netīro pirkstu paberzēja kreisās acs plakstiņu. Arī zenītnieku formas jaku un haki krāsas bikses viņš bija iegādājies tā paša darījuma reizē, taču šīs ūzas slikti piegulēja, tās saturēja ādas siksna, kas bija savilkta tieši ap krūškurvi, bet bikšu ķīlis atradās pārāk augstu. Tāpēc, ka tas bija tik neatbilstošā vietā, zem staru galiem virs zābaku saitēm palika tukšums, kur uz apakšstilbu ādas rēgojās bāli sārtas rētas. Vientuļnieka dzīves laikā viņš par sevi nerūpējās un bija izdilis pārāk tievs. Ja kāds piedāvāja cienastu, viņš ēda, bet vakaros mēdza pavadīt pārāk daudz laika dzērāju sabiedrībā. Viņš nelāgi oda — pēc nemazgātas miesas un savām kazām. Tomēr viņam netrūka pašapziņas, viņš lepojās ar saviem matiem, kas mezglainām, saules izbalinātām pitnēm nokarājās pār pleciem. Un plātījās, ka atpinot tos tikai vienreiz gadā. Šim vīram bija krustmāte, kura viņu mīlēja, un katrās Lieldienās viņai bija ļauts matus izmazgāt un apgriezt uz pusi īsākus.
Viņš noliecās paņemt vīnu un dzēra, lejup vērdamies.
— Vai paēdisiet kopā ar mums? — Stratija pajautāja.
Taču Lūkass atteicās.
— Man jau jāiet, — viņš atteica. — Jāpadzirdina divdesmit kazu tur augšā, Agijas Annas miestā.
Vasilis nolauza kraukšķīgo maizes klaipa galu un, neko neteicis, iekodās tajā.
— Kazas vēl kādu brītiņu gaidīs, — sacīja Stratija. Un piedāvāja viņam kausiņu ar olīvām kopā ar maizes riku no kukuļa, no kura tēvs bija nolauzis galu. — Ēdiet! — viņa skubināja.
Lūkass noknieba nieciņu mīkstuma un paņēma sauju olīvu. Sokratis ar knaiblēm nocēla cepto astoņkāji un uzmeta uz šķīvja. Viņš pasniedza šķīvi Angeliki, kura to nolika cienastu vidū.
Sokratis pasmīnēdams papliķēja Lūkasam pa muguru. Lūkass saviebās.
— Kā tev iet, brālēn? — Sokratis apjautājās. — Vai vēl neesi precējies?
Angeliki nogrieza astoņkāja taustekļus un sašķēlēja ķermeni; gaļa bija spoži balta pret sarkano un melni apgruzdušo ādu. Uzspiedusi citrona sulu, Angeliki uzbēra tam izkaltušās raudenes lapas, raujot tās turpat no krūma.
— Ēdiet! — viņa izrīkoja. — Ieturieties visi! Stratija, pasauc bērnus!
— Lai paliek! — Sokratis attrauca. — Tie var iekost vēlāk.
Dažas minūtes viņi ēda klusēdami.
Irīni nolūkojās, kā Lūkass plucina maizi un mērcē to astoņkāja mērcē, kas bija sajaukusies ar citrona sulu, pēc tam apziež nākamo riku ar mencas ikriem.
— Tātad, — sacīja Vasilis, — līdz jūsu matu cirpšanai ir palicis četrdesmit dienu, Lūkas.
Lūkasam mute bija pilna ar pussakošļātu maizi.
— Šajā gadā es varu par to neraizēties, — viņš atteica. Un, pacēlis roku pie galvas, aptaustīja netīro pini.
— Ja tā izaugs daudz garāka, tev draud briesmas tajā sapīties un nokrist! — Andreass iestarpināja.
— Āreče, Lūkas, — ieminējās Stratija, — apspriedīsim jaunās ziņas! Par ko viņi tērgā tur, pilsētā?
Kamēr viņa runāja, Lūkasa sejā iezagās tikko jaušams sārtums. Viņš sniedzās pēc vīna pudeles un piepildīja savu glāzi.
— Es neko daudz nezinu, — viņš sacīja.
— Kā tad, kā tad, — Andreass novilka. — Uz priekšu! Klāj vaļā!
Sokratis piecēlās.
— Es uzlikšu uz restēm garneles, — viņš pavēstīja. — Klausoties viņa pātarošanā, var nomirt badā. — Un viņš devās uz ugunskura pusi.
— Raugiet, — Lūkass norūca. Viņš uzdūra uz dakšiņas astoņkāja taustekļa galu un iekodās tajā. — Protams, jūs visi zināt, ka Manolis Mandrakis iekūlies ķezā ar savu sievu?
— Kurš Manolis Mandrakis? — Stratija apvaicājās. — Vai jūs domājat māju krāsotāju?
— Jā, — Lūkass apstiprināja. — Tas jaunākais.
Irīni šo cilvēku pazina. Un tāpat viņa sievu — garu, tievu, nīgru meiču, kura izpelnījusies vispārēju nosodījumu, valkādama garās bikses.
Viņa gaidīja. Lūkass iztina lipīgo halvu, nošķēla gabalu un iebāza mutē.
— Un tātad? — Andreass skubināja.
— Un tā, — Lūkass izdvesa, — Mandrakis pieķēris savu sievu ar policijas priekšnieku!
Angeliki strauji ievilka elpu.
— Nevar būt! — viņa nomurmināja.
— Tā ir taisnība, — Lūkass apstiprināja. — Šis abus atradis puskailus viņas tēva veikala palīgtelpās. Vecajam miesniekam ir tirgotava blakus ledus fabrikai.
Angeliki trīsreiz ātri pārkrustījās.
— Mandrakis neuzdrīkstējās ne pirksta pielikt tam policijas draņķim, tas ir saprotams, — Lūkass turpināja. — Tikai teica, lai viņš iet ārā un aiztaisa durvis. Tad viņš ieslēdzās tur kopā ar sievu un piekāva lauleni zili melnu.
Iestājās klusums.
— Šaubu nav, ka vīrs no viņas šķirsies. Sievas ģimenei tas ir briesmīgs kauns. Mātei bija sirdslēkme, un vajadzēja izsaukt ārstu.
— Mans Dievs! — Andreass novaidējās.
— Tam policijas nelietim būtu kārtīgi jāsadod, — Vasilis noburkšķēja.
— Kāpēc Mandrakis neuzrīda šim savus brāļus? Viņam to ir gana daudz.
— Viens brālis ir bāra īpašnieks, — Lūkass paziņoja. — Tam nepieciešama licence dzērienu tirgošanai. Tas nelādzis var panākt, ka viņa krogs tiek slēgts.
Kad pēcpusdiena bija galā, vīna pudeles izrādījās iztukšotas. Vīri dzēra pēdējās paliekas un pļāpāja, Lūkass gulēja uz muguras ēnā pie kapelas sienas — viņš bija aizmidzis. No skābā ēdiena, olīvām un gurķiem, citrona sulas un sausā vīna Irīni juta asas sāpes kuņģī. Viņa izstiepās, izbaudot saules pieskārienus savām kājām un rokām, un aizvēra acis. Irīni iztēlojās Mandraki un viņa nīgro sievu piekautu un asiņainu, prātodama, vai sieviete kliedza un raudāja vai klusēdama pakļāvās sodam, jo zināja, ka neviens viņai nepalīdzēs.