ASTOTĀ NODAĻA
Irīni, kura zināja savus pienākumus, apciemoja vīramāti. Viņa to darīja negribīgi, taču Andreass atkal bija projām, un viņai uzmācās ilgas pēc sabiedrības. Starp abām sievietēm valdīja tāda kā neērtības izjūta (tas pats vecais stāsts — nekad neviena viņam nebūs gana laba), un Irīni domāja, ka viņu, kā vienmēr, uzņems vēsi. Taču viņa nebija veiksmīgi izvēlējusies laiku. Viņas vīramāte uzņēma vedeklu glaimīgi.
— Nāc iekšā, Irīni! — skubināja Angeliki. — Pasteidzies! Tavam vīratēvam ir vajadzīga palīdzība.
Māte bija sīka auguma būtne ar smalkiem kauliem un trauslu prātu. Ārsts jau gadiem ilgi parakstīja viņai valiumu. Zāles padarīja viņu izklaidīgu un aizmāršīgu, tāpēc mājā allaž bija puspaveikti darbi — līdz galam nenospodrināti katli un neizgludināta veļa, pusnotīrīti kartupeļi, reizumis viņa no rīta divreiz devās uz veikalu pēc maizes, ko bija jau nopirkusi. Tajā dienā telpās oda pēc sviluma — uz plīts šņāca un burbuļoja aizmirsts kastrolis. Pagalmā izmisīgi blēja kaza.
Angeliki pasniedza Irīni salocītu katūna priekšautu un plastmasas spaini.
— Apsien šito galdautu, — viņa izrīkoja. — Tu taču negribēsi notraipīt drēbes. Ja cilvēks neuzmanās, tad neganti nosušķējas. Viņš jau būs gatavs sākt. Cik noprotu, viņš laikam gaida mani. — Angeliki uzlika mazo rociņu Irīni uz muguras un stūma uz sētas durvju pusi. Pieskāriens bija maigs, bet uzstājīgs — it kā viņu bīdītu peles ķepa. Irīni kustējās naski — lai no tās atbrīvotos.
Citronkoka zaros karājās kaza, piesieta ar virvi, kas bija apmesta pakaļkājām. Pareizāk sakot, vecs āzis, kas oda pēc muskusa un mīzaliem, ko tas bailēs bija izšļācis, iztukšodams pūsli. Izstiepto kāju nagi vēzējās vairāku collu attālumā no zemes, ko kustonis nevarēja sasniegt. Tas lēnām griezās virves galā, veicot pilnu apli pulksteņrādītāja virzienā, pēc tam pretējā, blenzdams lejup caur dīvaino, dzelteno acu melnajiem šķēlumiem. Tā brēcieni skanēja ar noteiktiem starplaikiem, ritmiski kā pulss. Iespējams, dzīvnieks jau kādu brītiņu tā karājās.
Vīratēvs līkājās turpat, asinādams mednieka nazi ar āķveida smaili uz plakanas galodas, kas bija samitrināta ar siekalām. Lai gan saule nebija spēcīga, viņa seja bija sarkana, retiem matiem klātā galva un plikā piere — mitra, no viņa krekla apakšas (tā audumu izspīlēja apaļīgi izliektais vēders) Irīni saoda āža smakai tik līdzīgu muskusa smārdu, tikai maigāku, saldenāku, tomēr pamatā tādu pašu. Viņš paglūnēja uz nācēju, it kā nepriecātos vedeklu redzēt, taču Irīni zināja, ka viņam vienalga, kas palīdz, — viņa vai Angeliki. Šim cilvēkam visas sievietes likās vienādi nevērtīgas.
— Atnāci talkā? — vīratēvs noprasīja. — Tad atnes spaini un paturi to!
Viņš pārvilka asmeni pār īkšķa spilventiņu, kur tas atstāja sarkanu asins svītru. Stāvot viņš izlieca muguru, pukodamies par sāpošajām nierēm. Un atzinās, ka šorīt esot bijis grūti nolaist ūdeni. Būtu jāiet pie ārsta. Aiz viņa blēja āzis, un brēcieni izklausījās kā izsmiekls.
Irīni gribējās nomierināt lopiņu, paglāstīt tam galvu. Bet kāda jēga? Viņa pastiepa Vasilim spaini.
— Areče, aiziet! — vīratēvs izrīkoja. — Vai esam sagatavojušies? Atkāpies!
Viņš pazina dažu labu vīru, kas šādā mirklī, spēlējot Dievu, pacēlis nazi, kamēr dvēsele atstāja miesu, svētīja lopiņu, vēlēdams tam Visaugstā labvēlību. "Visi plānā prātā," viņš domāja, "Pediņi. Šis te ir kustonis, tas arī viss." Viņam šī dzīvība nenozīmēja neko vairāk par apelsīnu, kurā viņš iekodies.
Āzis, kurš juta, ka viņa laiks ir klāt, bailēs skaļi kliedza. Irīni lūkojās uz citronkoka zariem, pievērsusies spīdošajiem augļiem, lapām un zariem. Sekoja klusa, švirkstam līdzīga skaņa un šķidruma plakšķis putekļos. Blējieni vairs atskanēja tikai šad un tad, un tos pārtrauca izmisīgi gārdzieni, kad āzis centās ievilkt gaisu, vairs nespēdams paelpot. Drīz vairs nebija dzirdams nekas.
Vasilis pukodamies pastiepās augšup un rūkņādams pārgrieza cieši nostiepto virvi. Lops nokrita, siltas asinis apšļāca Irīni apakšstilbus un kurpes.
— Atnes tur to galdautu, Irīni! Aši! — vīratēvs sacīja, norādīdams uz zili rūtainu plastikāta gabalu pie sētas durvīm. Viņa to izpleta tur, kur asinis bija lijušas visbagātīgāk. Vasilis saķēra dzīvnieku aiz priekškājām un nometa uz plastmasas plēves.
Vīratēvs sodīdamies notupās blakus liemenim. Ar naža galu viņš iešņāpa pirmos griezienus kāju iekšpusē — vieglus šķēlienus, lai šķirtu ādu no miesas. Rūpīgi izdarīja seklu iegriezumu vēderā. Tad, viegli paraudams, sāka plēst nost virskārtu — lietpratīgi, kā pieredzējis dīrātājs, lobīdams nost spalvaino kārtu, atklājot krēmkrāsas tauku slāni ar gaisa burbuļiem, kas krakstēja kā elektrības spraksti.
Viņš pasniedza silto ādu Irīni.
— Pakar to tur, uz auklas! — Viņš norādīja ar roku uz veļas virvi, pie kuras, plivinādamies vējā, karājās divi balti segas pārklāji. Tur nebija vietas, un Irīni rokas bija asiņainas, tāpēc viņa nevarēja salocīt palagus un pakāra ādu citronkoka zemākajos zaros.
— Spaini!
Viņa notupās. Vīratēvs pagrieza kustoņa liemeni uz muguras.
— Saņem kājas, — viņš pavēlēja, — un turi cieši!
Taču ķermenis bija smags, tauki viņas plaukstās slīdēja. Āža savādās acis joprojām spīdēja, tās bija izvelbtas un asi iezīmējās kailajā galvaskausā ar krampjaini sakostiem zobiem, kas atņirdzās kā smīnā.
Vasilis izdarīja dziļu iegriezumu no krūškurvja līdz pat šekumam, izgāžot smirdīgās iekšas. Irīni palaida vaļā kustoņa kājas, lai iedabūtu iekšas spainī, taču ar vienu roku to nebija iespējams izdarīt. Tās gāzās kā ūdens, slīdot pāri malai gluži kā dzīvas būtnes.
Vasilis nolamājās un nolamāja ari āzi. Viņa krekls padusēs bija mitrs, zem piedurknēm pletās sviedru pusmēneši, un muskusa smaka bija īpaši spēcīga. Viņš iecēla izšļukušās zarnas spainī, tad iebāza rokas ķermeņa dobumā, taustīdamies tur ar nazi, lai ar šņāpienu tās atbrīvotu un izvilktu atlikušās — pelēkas kā tauvas, pilnas ar mēsliem, izņemtu sūklim līdzīgās plaušas un dzīvnieka apklusušo sirdi.
— Viss ir galā, — viņš noteica. — Es tagad aiziešu pēc zāģa.
Pagalma vidū bija aka; metāla kanna, ar kuru mēdza vilkt ārā ūdeni, tukša stāvēja uz groda. Turēdama rokā zilo neilona virvi, viņa nometa smeļamtrauku lejā, kur tas neredzams tumsā atsitās pret ūdens virsmu un piepildīdamies smagi grima dziļumā. Irīni izvilka kannu un uzlēja tās salto saturu savām lipīgajām rokām.
Angeliki atnesa tējas tasi un mazgāšanas līdzekli. Ar atlikušo ūdeni viņa noskaloja ziepes no Irīni rokām, kamēr jaunā sieviete tās berzēja. Aiz viņas nagiem bija asinis, tumšas kā netīrumi, un, lai gan viņa trina un skaloja pirkstus, tās tur palika.
— Vai saņēmāt kādu ziņu no mātes? — Angeliki pajautāja. — Mēs ar viņu kādu laiku neesam tikušies.
Viņa sniedza Irīni dvieli. Tā raksts bija izbalējis, audums kļuvis gandrīz ass no biežās mazgāšanas.
Irīni noslaucīja rokas.
— Es ar viņu runāju pirms divām dienām, — Irīni atteica. — Viņa braukšot uz Atēnām tikties ar manu māsu. Mātei patīk pavadīt laiku kopā ar mazbērniem.