— Bērni ir liela svētība, — Angeliki novilka. — Manuprāt, viņai atradīsies vairāk laika apciemojumiem, kad jums abiem piedzims savējie.
— Pirms precībām es mēdzu braukt viņai līdzi. Arī man gribētos apraudzīt bērnus. Un man patīk pilsēta. Māsa reizēm ņēma mani līdzi uz dejām. Vienvakar tik daudz dejoju, ka man kājas sāka asiņot…
Angeliki nicīgi nošņācās.
— Pilsēta ir netīra! — viņa nomurmināja. — Visi tie pūļi un mašīnas… Un es nezinu, kas tas ir par vīrieti, ar kuru precējusies tava māsa. Kurš laulātais būs ar mieru, ka viņa sieva kopā ar neprecēto māsu dosies dejot? Kas tad jūs turp pavadīja?
— Viņš pats, — Irlni attrauca. — Manam svainim patīk dejas.
Paņēmusi no Irīni dvieli, Angeliki to salocīja, precīzi pielikdama
stūri pie stūra.
— Andreass nekad nav bijis nekāds aizrautīgais dejotājs, — viņa noteica.
— Un es neesmu augstās domās par precētām sievām, kuras skraida pa deju vakariem. Es nebūtu pārsteigta, ja atklātos, ka tur cēlušās visas tās tavas apakšgala vainas. Brīnos, ka tavai māsai vispār pieticis laika tikt pie bērniem, ja viņa katru vakaru dejo.
— Tik bieži gan ne, — Irīni iebilda. — Šad un tad.
— Un pat ja tā. Šeit nav daudz tādu sieviešu, kas būtu ar mieru riskēt ar savu labo slavu, lai pa vakariem pamētātu kājas, piesitot papēžus.
— Man šķiet, ka tas nav nekāds kauns, — Irīni novilka. — Kāds deju vakars ik pa laikam mums visiem nāktu par svētību. Dzīve nebūtu tik vienmuļīga.
— Nesaprotu, ko tu ar to domā, — Angeliki ērclgi norūca. — Mēs jūtamies laimīgi arī tā, kā ir.
Ejot pa taku uz mājām, viņa stiepa savu nokautā dzīvnieka daļu, turēdama to izstieptā rokā. Cauri plastikāta maisiņam bija izdūries nevīžīgi pārzāģēts ribas gals, pa caurumu pilēja asinis, iezīmējot ceļu lejā no kalna, lai būtu skaidrs, kā viņa gājusi, — kur pagriezusies pa kreisi, bet kur nogriezušies malā, lai varētu pabraukt garām motociklists.
Kad Irīni jau iztālēm redzēja mājas, viņa izdzirdēja mašīnas motora rūkoņu. Viņai garām paripoja sarkans kravas auto, tā vadītājs signalizēja un pamāja. Irīni šo cilvēku nepazina. Kad viņa bija atcerējusies Teo un pagriezās, lai pavicinātu ar roku, tas jau bija nozudis aiz līkuma.
Pēc dažām dienām Irlni nāca mājās no Svētā Savas piestātnes. Viņa bieži devās turp, kamēr Andreass bija projām: viņai bija izveidojies tāds paradums — aizstaigāt turp, lai pavērtos, vai laiva nav atgriezusies ostā, ari tad, ja zināja, ka tā vēl nevar būt klāt, jo virs ir projām tikai neilgu laiku. Un tā viņa lēni, dīki soļoja, aplūkodama augus ceļa malās, reizumis noplūkdama dažas skābeņu vai nātru lapas salātiem, kā ari pa lauku ziediņam vāzei uz galda. Krastmalas galā Irlni dažas minūtes pasēdēja uz kāda stabiņa, vērdamās apvārsnī, kaut gan zināja, ka laivu nesaskatīs. To neredzēdama, viņa klīda pa šauro liedagu, slinki meklēdama gliemežvākus asajās smiltīs un astoņkājus seklumā. Nereti viņa ieradās ciemos pie Nika, bet citkārt devās uz otru pusi — kalnup. Kad pulkstenis nozvanīja divpadsmit, viņa sāka iet atpakaļ pa ceļu, gribēdama pusdienu laikā būt mājās, kā bija ieradusi.
Šajā reizē, kad tuvojās sarkanais auto, Irlni pagriezās tam pretī. Viņa ieraudzīja vīrieša tumšo seju, kas smaidīja aiz vējstikla, un sveicienā pacelto roku.
Viņa pamāja pretī. Un, kad mašīna nozuda likumā, attapās, ka arī smaida.
Tā tas sākās — nevainīgi. Es dažreiz manīju viņu uz ceļa — staigājam. Viņa nelikās vientuļa, tas nav īstais vārds. Drīzāk — noslēgusies sevī. Viņa izskatījās tā, it kā domās būtu kaut kur tālu projām. Viņa allaž gāja viena, it kā klīstu apkārt pašas klīšanas dēļ — bez mērķa. īsinot laiku. Es viņai pamāju. Un pasmaidīju. Es neko sliktu nedomāju, taču sirds dziļumos nojautu, ka tas viss ir kaut kas slēpjams. Ja man līdzi mašīnā būtu vēl kāds, es izliktos, ka viņu neredzu. Es sākumā biju piesardzīgs, droši vien mazliet apjucis šajā vietā, kur vīrieši un sievietes nedrīkst būt draugi. Kad viņa pirmoreiz pasmaidīja, kāda daļa no manis likās atdzīvojusies, es jutos tik laimīgs kā nekad agrāk. Jūs, protams, teiksiet — man būtu vajadzējis saskatīt briesmas. Taču, kad tumsā iedegas svece, kuram gan gribas to nopūst? Un kāds ļaunums no tādas liesmas varētu rasties? Tas taču nav pārāk daudz prasīts — reizi mūžā ieraudzīt tādu gaismiņu?
Es tikai spēlējos, es valdīju pār sevi.
Taču tā svecīte uzliesmoja, un kaut kas aizdegās. Kurš būtu varējis uzminēt, ka tāda maza uguntiņa tumsā varētu kādudien uzšvirkstēt un iznīcināt visas manas dzīves audumu?
Kas īsti mani vilka pie viņas — nav zināms. Es nekad to neizpratu, bet gandrīz vai kopš tā brīža, kad viņu pirmoreiz ieraudzīju, vairāk par visu pasaulē man gribējās saņemt viņas roku.
Sākumā viņš tikai šad un tad ielauzās jaunās sievietes domās. Kad kāds no strādniekiem sauca otru, kurš nebija redzams, un skaņa atbalsojās visā ielejā, viņa prātoja: "Vai tas esi tu?"
Bet tad sākās pārmaiņas. Sekoja nevajadzīgas iziešanas no mājas, lai pirktu preces, kas viņai nebija nepieciešamas, jo kaut kur varēja ieraudzīt viņu. Irlni rūpīgi ģērbās, krāsoja lūpas. Pamazām un nemanot, neatlaidīgi viņš kļuva par galveno dienas notikumu. Viņš bija pārņēmis savā varā sievietes domas daudz lielākā mērā, nekā pienāktos. Un šajos redzējumos aizvien vairāk pieauga tāda kā saldkaisles pieskaņa. Irlni gribēja zināt, kā viņš izskatās bez drēbēm. Gadījās, kad spīdēja karsta saule, viņš bija uzrotījis piedurknes un no mašīnas loga braucot izkarināja cieti muskuļotu, kailu roku. Viņa vēlējās pasniegties un tai pieskarties.
Tā viss turpinājās — līdz šim. Un kopš tās liktenīgās vētras abi nebija pārmijuši ne vārda.
Redzēju viņu karnevālā. Devos turp kopā ar Elpīdu un Panajicu. Panajica bija pārģērbusies par turku princesi — viscaur šifonā, ar zeltītu bizi. Un viņa bija tur. Biju pamanījis arī viņas veco — viņš ostmalā pārdeva zivis — darīja, ko varēja, pirms cilvēki gavēņa laikā pārstājuši ēst zivis. Starp ļaudīm, kas bija uzcirtušies labākajās svētdienas drānās, viņš izskatījās pēc putnu biedēkļa: drēbes bija netīras, un vīrs nebija skuvies vairākas dienas. Taču viņš dosies mājās pie šīs sievietes.
Es cerēju, ka viņa tur būs. Turēju aiz rokas Panajicu — baidījos šajā pūlī pazaudēt meitu. Viņa činkstēja — mazajai bija auksti, bet viņa nebija ar mieru uzvilkt mēteli, ko Elpīda bija atnesusi līdzi, jo tad nevarētu redzēt viņas kostīmu. Es nopirku kanēļa pīrādziņus, lai viņa stāvētu klusu. Meitenīte tos ēda, pilinādama medu un birdinādama kanēli it visur. Elpīda bija aizskrējusi meklēt māti, viņa noteikti dusmosies uz mani, ka esmu ļāvis Panajicai tā noķēpāties.
Tad pēkšņi es pūlī ieraudzīju viņu. Viņa nāca uz manu pusi, lūkodamās man sejā. Un piepeši atradās man līdzās, it kā iedama garām, un pavērās manī ar tādu jauku smaidu, sak, "priecājos jūs redzēt". Nosauca manu vārdu un pateica kādu sveicienu, arī es pasmīnēju un atbildēju. Pēc tam viņa labu brīdi skatījās man acīs — atceros, ka nodomāju — cik skaistas ir viņējās. Tajā mirklī es sapratu, ka manās jūtās pret šo sievieti un arī viņas interesē par mani nekas vairs nav nevainīgi. Es saspringu. Kad viņa devās projām, es degu vienās ugunīs.
DEVITA NODAĻA
Tajā rītā — pēc dienas, kad resnis pirmoreiz sastapa Niku, viņš
jutās tā, it kā atrastos zem ūdens. Slimība, kas viņu mocīja, bija pašiedvesta. Kad satumsa vakars, viņš bija devies staigāt pa neapgaismotajām, šaurajām ieliņām un alejām, kas veda uz galveno ostu, un atradis vienu atvērtu tavernu. Viņš bija ieturējies vīriešu sabiedrībā — tur bija divi padzīvojuši vecpuiši, atraitnis un precēts vīrs, kas mājās garlaikojās. Un divi sabozušies jaunuļi, kuriem nebija, kurp iet. Viņi sēdēja pie ļodzīgiem galdiņiem starp saasnojušu kartupeļu maisiem, papīra salvešu kārbām, mājas vīna un minerālūdens kastēm, tērgādami un vērdamies tumsā — tukšajā pagalmā, kur vasarā viesi mēdza vēlu aizsēdēties pie grieķu salātiem un atspirdzinājumiem. Tagad gar kaudzēs sakrauto krēslu kājām no izstīdzējušajām vīnstīgām vērpās sausas, mirušas, vēja dzītas lapas.