Teo novērsās un aizvilka darbnīcas durvis ciet.
— Es teiktu, ka viņu ar jums saistīja mīlestība, — resnais vīrs neatlaidās. — Varbūt pat liela. Domāju, ka arī jūs bijāt aizrāvies. Iespējams, esat joprojām. Kā tad ir, Teo?
Teo pagrieza senatnīgo atslēgu un izvilka to no cauruma.
— Es pat nepazinu to sievieti! — viņš attrauca. — Tāpēc iesaku jums turpināt savu izmeklēšanu citur un netraucēt tādus godīgus pilsoņus kā mani.
Un, ieslidinājis atslēgu žaketes kabatā, viņš slāja projām.
Hermeja Diaktora dzīves pieredze bija tāda, ka nekas nenomierina sakaitinātu un niķīgu kuņģi svētīgāk par gludu, saldu un maigu olu krēmu.
Konditorejā viņš nolūkoja gluži nevainojamu našķi, pamatīgi nobārstītu ar pūdercukuru un kanēli. Viņš ēda ar baudu, birdinādams baltos putekļus uz žaketes atlokiem un krekla. Resnais vīrs kārtīgi pārlocīja uz pusēm papīra maisiņu, kurā bija atradies nopirktais kārums, un iebāza to somas nodalījumā vēlākai lietošanai, pēc tam izvilka no augškabatas zili raibu zīda mutautiņu un norausa cukuru no apģērba, paņēma savu nesamo un samiedza plakstus, it kā saspringti censtos kaut ko atsaukt atmiņā. Tad, atvēris acis, viņš mērķtiecīgi devās uz to pusi, kur atradās Jakosa kafejnīca.
Teo bija tur, viens pats pie divvietīga galdiņa. Resnis apsēdās pie viņa. Teo blenza viņam garām, bērnišķīgi izlikdamies, ka ienācējs ir neredzams.
Apalītis noliecās uz priekšu un klusi ierunājās.
— Man nav daļas, Teo, — viņš sacīja, — vai jūs skatāties uz mani vai ne, kad es ar jums tērzēju, ja vien klausāties. Man ir jāstrādā. Un mans darbs ir — atklāt, kurš nogalinājis Irīni Asimakopulu. Varbūt viņa izdarījusi pašnāvību. Varbūt viņu esat noslepkavojis jūs. Vai arī kāds cits. Es to noskaidrošu. Taču ar to vēl viss nebeigsies, jo es negribu izdibināt tikai to. Es vēlos atklāt, kurš ir atbildīgs par viņas nāvi. Tas var nebūt viens un tas pats cilvēks. Un šeit ieganstam var būt izšķirošā nozīme, Teo. Un tā — es grasos jūs uz kādu brīdi atstāt, lai varat dziļi un pamatīgi apdomāt savu lomu šajos notikumos. Jo es zinu, ka jums šajā traģēdijā ir vadošie nopelni, mans draugs, un nākamreiz, kad mēs redzēsimies, izrunāsimies no sirds!
Resnis piecēlās.
— Došu jums padomu, — viņš piebilda. — Nemēģiniet no manis atkratīties! Jo tādā gadījumā es kļūstu uzstājīgs.
Un ducīgais vīrs svilpodams devās projām uz autobusa pieturas pusi.
DESMITĀ NODAĻA
Viņa sevi nodeva neskaitāmos veidos. Tajā laikā sāka ieveidot matus un krāsoties, ko agrāk darīja reti, tērēja naudu par sejas un ķermeņa losjoniem. Un apdilušās drēbes aizmeta projām, pirkdama to vietā jaunas, kas viņai labāk piestāvēja. Visi saimniecības darbi tika pamesti novārtā, viņai bija vienalga, kāds ēdiens ir galdā, viņa nepavadīja laiku kopā ar vīru un bija projām, kad laiva ienāca ostā. Sieva ātri likās gultā, lai tad, kad vīrs piebiedrosies, varētu tēlot, ka ir aizmigusi dziļā miegā, un tai vairs nepatika, ja dienā viņu aizskāra, apskāva un skūpstīja. Taču visskaidrāk tas bija redzams acīs, to izteiksmē — tā rādīja, ka mīlestība pret vīru ir zudusi, bet radušās jūtas, kas veltītas jaunai kaislībai, kādam citam — kaut kur. Vīram tas bija sāpīgākais un cietsirdīgākais sitiens — redzēt, kā sievas pieķeršanās gaist un tās vietā stājas auksta vienaldzība un nicinājums.
Kad Mīlestība parādīja savu neglīto sejas pusi, Irīni to nepazina un ielaida iekšā. Savā klusajā dzīvē, kur dzirksts, ko bija pametis parasta, ieinteresēta, nesmalkjūtīga vīrieša smaids, pieauga līdz nepieredzētiem apmēriem, un tad Mīlestība, sajutusi iespēju, veikli kā žurka iespruka pa atvērto durvju šķirbu.
Bija grūti noteikt, tieši kur un kad pārmaiņa notika. Tomēr kaut kādā veidā šis cilvēks bija aizņēmis visas viņas domas: pirmo, kad Irīni pamodās, un pēdējo, kad grima miegā. Lēni un pamazām viņa zaudēja savu sirdi un jebkādu brīvību — gan prāta, gan rīcības. Irīni vairs nespēja sevi apvaldīt.
Neņēmusi vērā vecā Nika gudro padomu, viņa bija izsaiņojusi skaisto, spožo dāvanu, ko viņas sapnī bija atnesusi svešiniece. Ērtais klubkrēsls — viņas laulība — bija jāpamet. Klusās, garlaicīgās un mierīgās dienas, kad viņa pastaigājās, šuva, cepa un žēlojās, ka nav ko darīt, bija kļuvušas par atmiņām. Viņa bija īsinājusi laiku, sēžot pie loga un gaidot, kad tas cilvēks ies garām, bīdamās nokavēt šo mirkli.
Gluži kā Pandora viņa bija pavērusi Mīlestības prieku lādi un atklājusi, ka tiem ir daudzas un dažādas garšas. Tas vīrietis skatījās viņai acis un smaidīja, bet viņa grima Ekstāzē un Eiforijā. Cik saldas tās bija! Abas izbaudījusi, Irīni atdzīvojās. Viņas gaita kļuva viegla, rīti likās burvīgi. Kad tas vīrietis uz ielas novērsās, izlikdamies viņu nepazīstam, Irīni izjuta rūgtu Izmisumu un Nomāktību, nokāpdama tumsā. Dzīve vairs nelikās neko vērta, ja tas vīrs viņu nemīl.
Viņa izmēģināja gan Cerību, gan Maldus — spīdīgākos niekus no vientiešu zeltlietu šķirsta. Kādu dienu viņi būs kopā, Irīni nešaubījās, ka tā notiks. Abu mīlestība ilgs mūžīgi, protams, tā būs. Viņi dzīvos laimīgi, aizies un sāks visu no jauna. Skaidrs, ka tā.
Viņa lietoja Sapni — šīs spēcīgās miegazāles. Tās aizvedināja Irīni līdz krēslam pie loga un atstāja tur, raugoties ārā, sargājot un gaidot — stundu pēc stundas. Sapņošana šķirstiņā atradās blakus Apmātībai un Apsēstībai. Kopā šī trijotne veidoja liktenīgu sajaukumu un darīja viņu pakļāvīgu. Abas pēdējās nedeva viņai mieru un neļāva atslābināties, savažojot un liekot turpināt uzsākto ceļu tālāk pa šim sliedēm, līdz Cerība vēlu naktī viņu pameta, atlaižot pie gultas stāvošo apsardzi.
Taču ne jau miega varā. Jo dziļākajā, tumšākajā šķirsta stūrī bija apslēpta visasākā Bauda, kas dega kā kvēlojošas ogles. Un to nevarēja apdzēst ar ūdeni. Tai vajadzēja izplēnēt pašai — Laiks un Pieradums bija vienīgie līdzekļi pret to.
Tā bija Kaislība — bīstama un nīdējama, nelūgta un noziedzīga. Tā ieperinājās tieši viņas klēpi un mājoja tur, liesmodama kā uzkarsis akmens, kas prasa pēc veldzējoša vēsa ledus pieskāriena, ko varēja sniegt tikai viens cilvēks. ŠI uguns spiedās ārā no ķermeņa cauri ādai, līdz viņa tvīka vēlmē un alkās pēc pieskāriena, lūpām, rokām. Pēc viņa, tikai viņa — un šis ilgas bija tik negantas, ka izplatījās kā vīruss, kā nezāle nekoptā dārzā, līdz Irlni vairs bija vien nokaitusi, baudkāra miesa, kas prasīja apmierinājumu. Naktis viņa dega.
Andreass, nebūdams gluži dumjš, saoda puvumu, kas bija ieperinājies viņu mājās. Viņš zināja, ka nav vainojams šajās pārmaiņās, kas piemeklējušas sievu. Un pats nebija pārvērties. Viņa gan. Mīlestība, izspēlēdama savus netīros trikus, viņa acis padarīja sievu vēl pievilcīgāku. Irīni tik skaisti ģērbās, smaržojās, viņas redzokļos bija uzradusies tāda gaisma, kuras agrāk tur nebija. Bet, kad viņš gribēja apskaut sievu, tā neatpleta rokas, lai apņemtu viru, bet ļāvās kā ostas staigule — vienaldzīgi, aci nepamirkšķinādama, pacieta šo norisi un pēc tam atstāja viņu gultā vienu pašu un pazemotu.
Virs nojauta, kurš ir atbildīgs par notikušo, un izteica apsūdzības, taču Irīni smiedamās visu noliedza. Viņam nebija pierādījumu. Šis stāvoklis viņu darīja vai traku. Kad vīrs sāka kliegt, Irīni nicīgi uzmeta lūpu un novērsās.
— Uz kurieni tu dosies? — Andreasa klusā balss atskanēja no tumšās istabas durvju ailas. Viņa bija domājusi, ka vīrs guļ.