Resnais virs turpināja: — Jūs droši vien pārsteidza mans vārds un uzvārds: Hermejs Ziņnesis. Mans tēvs bija joku cienītājs. Kā jau klasikas pasniedzējs.
Policijas priekšnieks vēl aizvien neko neteica. Viņam nebija ne jausmas, par ko svešinieks runā. Konstebls, atgriezies savā krēslā, klauvēja ar zīmuli pa galdu.
— Šīs te es saucu par savām spārnotajām sandalēm. — Atbraukušais vīrs norādīja uz teniskurpēm, starojoši pasmaidīdams par šo asprātību. Telpā valdīja klusums.
— Atvainojiet, — viņš sacīja policijas šefam, — es nedzirdēju jūsu vārdu.
— Panajotis Zafiridis, — priekšnieks attrauca. Un norādīja uz vērsim līdzīgo seržantu: — Tas ir Haris Hadarakis. — Pēc tam uz mazo konsteblu: — Bet tas — Dmitris Ksantoss.
— Man ir patiess prieks! — resnis sacīja.
Policijas šefs noliecās uz priekšu pāri galdam. — Kāpēc metropoles policiju interesē Asimakopulas kundzes bojāeja? — viņš noprasīja. — Tur nekādā ziņā nav nekā aizdomīga. Baidos, ka jūs velti būsiet braucis tik garu ceļu. Ja jūs vispirms būtu piezvanījis, es jums šo komandējumu aiztaupītu.
Viņš ar nožēlas izteiksmi sejā paraustīja plecus. — Jūsu lielākās nepatikšanas ir tās, ka tagad līdz piektdienai prāmja nebūs. — Šefs saminstinājās, it kā kaut ko prātodams, tad norādīja uz telefona aparātu, kas atradās uz seržanta galda. — Varbūt mums izdosies pierunāt krasta sardzi, lai tā ar savu kuteri jūs šovakar aizrauj līdz Kosai. Viens no viņiem man ir pateicību parādā. No turienes varēsiet aizlidot uz Atēnām bez grūtībām. Hari, sazvani man Ostas policiju.
Seržanta roka jau atradās uz klausules, bet atēnietis pagriezās, lai viņu apturētu.
— Vienu mirklīti, lūdzu! — viņš ierunājās. Un atkal pievērsās priekšniekam. — Kur ir līķis? — viņš klusā balsi noprasīja.
Klauvējošais zīmulis tagad sita takti ātrāk.
Šefs sapīcis, pieri raukdams, pasniedzās pēc bloknota un plastmasas lodīšspalvas.
— Kurš paziņoja metropoles policijai par šo nāves gadījumu? — viņš noprasīja, švlkādams ar rakstāmo, līdz pasta sāka ķēpāt papīru. Jautājums skanēja satraukti. — Šķiet, mums vajadzētu tur kaut ko darīt. Veltīga izmeklētāju laika tērēšana ir nosodāma parādība.
Resnais virs spēra soli uz priekšu un, atspiedis visu desmit pirkstu galus pret policijas šefa galdu, pieliecās tam tuvāk.
— Mēs runājām par līķi, — vīrietis atgādināja. — Es gribētu to apskatīt, cik drīz vien iespējams. Tad būs skaidrs, kā turpināt izmeklēšanu.
Zīmuļa klauvējieni apklusa. Priekšnieks mirkli svārstījās, tad noplātīja rokas.
— Tā sieviete vakar tika apglabāta, — viņš pavēstīja. — Nebija iemesla kavēties. Kā jau teicu, šī nāve nebija aizdomīga.
— Nav svarīgi. — Atēnietis negribēja strīdēties. — Iztikšu ar sekcijas atskaiti.
Abi — seržants un konstebls — reizē atvēra savu galdu atvilktnes, sagrābstīja kaut kādus papīrus un sāka lasīt.
— Vai drīkstu apsēsties? — tuklais virs pieklājīgi palūdza.
Policijas priekšnieks nopūzdamies piecēlās un izvilka no tumšā
kakta pītu klūgu krēslu, kas stāvēja viņam aiz muguras.
— Paldies, — noteica resnis, novietodams krēslu slīpi pretī galdam un iekārtodamies tajā. — Es lūkoju, vai jums te nav kāds pelnu trauks, ko es varētu lietot?
Atvēris vienu no atvilktnēm, kurām bija misiņa rokturi, policijas priekšnieks izvilka smagu slīpēta stikla trauku, kas jau bija līdz pusei ar pelēkiem pelniem un brūni nokūpējušiem smēķu galiem.
Vīrs pagrābstljās pa kabatu un izņēma cigarešu kārbu, kas nekādi nesaderējās ar divdesmitā gadsimta beigām, — veclaicīgu kasti, uz kuras vāciņa bija redzama četrdesmito gadu aktrisītes galviņa un kailie pleci, viņas viegli cirtotie platīna mati apņēma kautru smaidu. Zem ražotāja vārda ("Tas noteikti," domāja policijas šefs, "jau sen ir mitējies darboties šajā jomā.") bija lasāms antīkiem burtiem iespiests sauklis: "Cigarete vīram, kurš pazīst īstu dūmu." Sameklējis sērkociņu kārbiņu un pakratījis to, resnais cilvēks sadrūma, nedzirdot tajā atbildes graboņu. Viņš nolika kārbiņu uz galda un vēlreiz pameklēja žaketes kabatā. Parādījās garenas zelta šķiltavas. Vīrs piesita pie galda ar cigaretes galu, aizdedza to un noslēpa šķiltavas.
— Ja runājam par to autopsijas atskaiti, — viņš turpināja, izpūtis dūmus, — man gribētos dabūt vienu eksemplāru izpētīšanai.
Policijas priekšnieks pasmaidīja un atgāzās ērtāk krēslā.
— Vai zināt, — viņš teica, — mēs te dzīvojam salās un šo to darām citādi, nekā pieņemts lielpilsētā. Mums patīk personiskāka pieeja. Mēs esam daudz tuvāk tiem, kurus sargājam.
— Un tieši no kurienes jūs esat, šef?
— No Patmosas, — vīrs atbildēja. — Esmu no Patmosas.
— Cik ilgi jūs jau te strādājat?
— Jau vairāk nekā gadu.
— Tātad jums šķiet, ka esat labi iepazinis šejienes cilvēkus tik īsā brītiņā?
Policists izlikās jautājumu nedzirdējis. Viņš turpināja:
— Šādos gadījumos mūsu pienākums prasa paglābt ģimeni no skandāla. Šiem ļaudīm viņu godīgais vārds ir ļoti svarīgs.
— Kur ir tas sekcijas akts, šef? — Izklausījās, ka atbraucējs sāk kļūt nepacietīgs.
— Labi, — sacīja priekšnieks, — atzīstos — es nolēmu, ka tas nav nepieciešams. Nekādas pēcnāves sekcijas nebija.
Resnā vīra sejas izteiksme mainījās — tā vairs nelikās laipna, bet drīzāk kļuva draudīga.
— Kā tas var būt? — viņš noprasīja. — Asimakopulas kundze taču bija jauna, vesela sieviete, vai ne?
Policijas priekšnieks piekrītoši pamāja.
— Jūsu uzdevums bija nosūtīt līķi uz ekspertīzi. Jūs lieliski zināt, ka tā ir. Paskaidrojiet man, kāpēc sekcija netika izdarīta.
Šefs jutās drošs, ka visi dūži ir viņam rokā, un uzvaroši pasmaidīja.
— Tāpēc, — viņš gandrīz izsmejoši norūca, — ka nāves cēlonis bija skaidrs. Kaut gan ne gluži tas, kas rakstīts miršanas apliecībā. Bija jāizturas smalkjūtīgi.
— Un kas tad ir lasāms miršanas apliecībā?
— Nāve iestājusies nelaimes gadījuma dēļ.
— Un kāds, jūsuprāt, bija īstais iemesls?
— Pašnāvība.
— Suicīds?
— Viņa nolēca no klints. — Priekšnieks paraustīja plecus. — Par to nav nekādu šaubu. Skaidrs kā diena.
— Pat ja tā būtu noticis, — aizrādīja resnis, ar degošās cigaretes galu rušinādamies pa pelniem, — kas var būt skaidrs, ja šādā mazā, slēgtā sīkpilsētas sabiedrībā sieviete atņem sev dzīvību? Kādēļ lai viņa tā rīkotos?
— Tā bija atdarināšanas tieksme. Viņa aizguva šo ideju no pastnieka.
— Kāda pastnieka?
— No večuka, kurš arī izdarīja pašnāvību.
— Un kāds bija motīvs?
— Kas to lai zina? Neuzticīga sieva, naudas grūtības…
— Tātad Asimakopulas kundzes vīram bija cita? Varbūt viņai trūka naudas?
Priekšnieks atkal izslējās krēslā.
— Asimakopulas kundze pati bija neuzticīga sieva! — viņš paziņoja.
— Patiesi? Ar ko tad viņa šo krāpa?
— Droši vien man nevajadzētu par to runāt.
Resnis viņu uzmanīgi nopētīja. — Vai visas sievas, kuras varbūt krāpj vīrus, te lec lejā no klintīm?