— Laukā!
— Un kālab?
— Mājās nav piena.
Viņš lēnām pamāja, vērodams sievu caur zemu nolaistiem plakstiem. Andreass pacēla plaukstu pie mutes un noklepojās, viņa roka drebēja — virs bija iedzēris pārāk daudz viskija un par maz laika veltījis miegam. Viņš bija izspūris un nekopts. Andreasa sejas ādā bija palicis sārts iespiedums no segas, ko viņš bija palicis pagalvī spilvena vietā. Viņa krekls bija saburzīts un notraipīts, bikšu priekša vaļā.
Viņš tuvojās sievai. Viņa jau gandrīz bija uzvilkusi mēteli — tobrīd bāza kreiso roku piedurknē.
— Vienu mirklīti, kundzīt! — Tāds sarkasms bija kas jauns — uzsvērts un tracinošs. — Nāc šurp! — Viņš māja — pārspīlēti, ar rādītājpirkstu. Andreasa acis bija piesarkušas no žūpošanas un negulēšanas. — Nāc, siev\
Irlni jutās neērti un nekustējās no vietas.
— Es drīz atgriezīšos! — viņa attrauca. Te bija vajadzīgs nepiespiests tonis, un viņa pateica savu sakāmo gluži nesaspringti.
— Šurp! — viņš uzbļāva.
Irlni nesaprata, kas viru tā sadusmojis, un tieši tāpat nesaprata, kā varētu viņu nomierināt. Pēdējā laikā bieži notika trači — te pret zemi saplīsa šķīvis, te dūre triecās galdā — tie bija mazi niknuma izvirdumi. Tas vīrietī milža klusi, bet nerimtīgi. Sieva tādos brīžos baidījās no vīra, taču nicinājums darīja viņu stūrgalvīgu, viņa uzvedās izaicinoši, uz priekšu, iesit man, ja jau to tu vēlies, nevis centās piedāvāt Andreasam kādu atvieglojumu.
Taču tagad kaut kas bija citādi, jo vīrs likās savādāks nekā parasti.
Nu viņa mēģināja vīru nomierināt, sākdama vilkt nost mēteli. — Ja tu negribi, lai es eju, — viņa paziņoja, tēlodama pilnīgu vienaldzību un nevainību, — es neiešu.
— Es teicu — nāc šurp!
Andreass tvēra pēc viņas, sagrābjot matus pie pašām saknēm, pavisam klāt pie galvas ādas, un vilka seju tuvāk savējai. Viņš stiepa šņukstošo sievu cauri virtuvei uz pieliekamo kambari un atrāva tā durvis.
— Vai apskatīsimies, ko? — Viņa savaldība bija mākslota, ar tādu kā neprāta pieskaņu. — Pavērsimies kopā, vai mums te ir piens.
Sievas seja bija izvaikstīta, jo galvas āda sāpēja, un gara acīm viņa jau redzēja, kas notiks nākamajās minūtēs. Daļa viņas būtnes čukstēja: "Necīnies ar viru, nepretojies, tad nebūs tik slikti!" Taču matu saknes smeldza splvi, pat ļoti, un grābiens bija tik spēcīgs, ka kļuva skaidrs — Andreass ar viņu var izdarīt visu, ko vēlas. Vīra ziņā ir, vai viņai būs dzīvot vai mirt, un no Andreasa plūda tāds vardarbības starojums, it kā būtu gaidāms sprādziens.
Irlni zināja, ko viņš atradīs plauktā. Tāpēc, ka apmātība un vajadzība atrast viņu, redzēt viņu darīja sievieti neapdomīgu, bet par bezrūpību pienācās maksāt. Tomēr šis brīdis tuvojās lēni — tas vilkās minūtes, varbūt stundas — vīrs pārmeklēja pieliekamo, un tad viņš atrada to, kas tur bija, — protams, viņš nešaubījās, ka tas tur būs.
Viņš paķēra piena kārbu — no tām, kurās bija pie kafijas lejamais piens, un svieda pāri istabai. Tā triecās pret sienu, pat izsitot apmetumā robu, un nokrita uz grīdas.
— "Nav piena!" — virs bērnišķīgi mēdījās, atdarinot viņas balsi, nevainīgo toni, nepatieso apgalvojumu. — ŠI teiks, ka te neesot tā sasodītā piena! Še! — Pagrābis no plaukta vēl vienu kārbu, viņš ari to meta pret sienu. — Tu melīgā kuce, tev ir suņu laiks! Pilns plaukts ar to nolādēto draņķi, bet šī muld, ka neesot! — Viņš atkal pagrābājās kambarī. Irīni šausmās sāka klusi raudāt par savu muļķīgo mānīšanos, jo viņš atrada kartona iepakojumu — veselu litru — ar košu, sarkani baltu govi. Vīrs turēja to viņai pie sejas; tad pēkšņi, negaidot blieza ar to sievai pa galvu. Irīni iekliedzās. Viņš sita atkal — pa muguru, tad nometa pienu, jo bija nolēmis labāk likt lietā dūri. Nostādījis Irīni seju tieši sev pretī, viņš belza. Sieviete manīja, ka lūpa pāršķeļas, mēle izgaršo siltās asinis. Viņa bija gaidījusi, ka tur, kur ķers sitiens, sāpēs. Taču seja bija sastingusi un nejūtīga. Andreass krāva vēlreiz, trāpīdams pa galvu, un viņai sāka asiņot auss. Irīni nokrita uz ceļiem, pēc tam četrrāpus, mēģinādama rāpties. Kādu mirkli virs rāva viņu atpakaļ aiz matiem, līdz kumšķis palika viņam rokā, un tad Irīni izspruka. Andreass pacēla plaukstu, lai apskatītos, cik šķipsnu izrāvis. Redzēdama iespēju izmukt, viņa centās ieslīdēt pagaldē, taču vīrs viņai spēcīgi iespēra pa mugurgalu starp mīkstumiem. Irīni iekliedzās atkal vai ari turpināja, iespējams, viņa bija bļāvusi visu laiku, kas likās pilnīgi ticami. Andreass pieliecās, lai satvertu sievas kāju, nogāza viņu uz vēdera visā garumā un rāva atpakaļ — līdz telpas vidum, kur varēja tikt viņai klāt. Vīrs spēra viņai pa ribām, un labajā pusē kaut kas asi iesāpējās. Viņa savilkās kamolā, cik mazā vien spēja, apsegusi ar rokām asiņojošo galvu, bet vīrs turpināja spārdīt, piepūlē elsodams. Viņai sāka zust samaņa, un kāda nezināma balss galvā skandēja: "Drīz viss būs cauri, drīz viss būs galā!" Tad spērieni pierima.
Viņa palika, kur bijusi, — cieši savilkusies, ar plaukstām apkļāvusi galvu. Viņa gaidīja — nekustēdamās, cenzdamās apjaust, kur vīrs atrodas, ko viņš dara un ko domā. Minūtes aizritēja klusumā… Bailes no jauna uzbrukuma pamazām atkāpās.
Irīni nolaida rokas un atvēra acis. Viņa varēja redzēt vīra kājas, tas joprojām stāvēja turpat — viņai pretī. Irīni skatiens slīdēja tālāk. Vīra galva bija noliekta uz krūtīm, dūres sažņaugtas. Andreass raudāja.
Nelikdama skaidrībā, kā kustēties, lai sāpes būtu mazākas, viņa vispirms paslējās uz ceļiem, pēc tam aptupās uz papēžiem. Apdullusi un nespēcīga viņa ilgāku laiku nekustīgi kluknēja. Andreass gribēja tuvoties, bet viņa brīdinoši pacēla roku, un vīrs apstājās. Saviebusies, saķērusi ribas vietā, kur sāpēja visnegantāk, Irīni satvēra galda stūri un uzslējās stāvus. Viņa iekliboja guļamistabā un izstiepās gultā.
Tad nokrakstēja grīdas dēļi, un vīrs parādījās uz sliekšņa. Viņa pagrieza galvu uz to pusi. Adreasa acis bija pietūkušas, viņš jutās atmaidzis un vainīgs.
— Irīni, — viņš nomurmināja, — Irīnaki… Kā tu jūties? — Viņa novērsās. Vīrs smagi apsēdās uz gultas malas un mēģināja saņemt viņas roku. Viņa to atrāva.
— Vai tev ko atnest?
— Tikai atstāj mani vienu, — viņa atbildēja. Irīni balss skanēja dīvaini, tā neizklausījās tāda kā agrāk.
— Irīni… — Viņa acis atkal pildījās asarām. — Irīni, es vairs to nespēju izturēt! Es nevaru paciest domu par tevi un viņu!
— Liec mani mierā! — viņa uzkliedza.
Vīrs piecēlās, vēl kādu mirkli pakavējās durvīs, bīdamies ko sacīt, jo negribēja sievu zaudēt. Viņa dzirdēja, kā Andreass šļūkā projām — kā večuks — uz lielo istabu, tur nokrakstēja dīvāns, viņam apguļoties.
Irīni domāja, ka sāpju un satraukuma dēļ nespēs gulēt, taču miegs tomēr uznāca, jo no tā viņu pamodināja vīrs. Tur augšā uz jumta, kur vasaras naktīs abi bija sēdējuši kopā, rokās sadevušies. Viņš bija tur ārā, viens pats aukstumā, un dziedāja. Vārdi nebija saprotami, varbūt tādu nemaz nebija, taču balss skaņas bija tīras un bezcerības piegarša vēl skaidrāka. Skanējumā bija visa viņa dvēsele un salauztā sirds, zaudējums, bēdas un posts, jebkas. Arī bez teksta dzejiskums bija nepārprotams: vīrs viņu mīlēja, viņa bija tam vajadzīga, šis cilvēks nespēja atteikties no savas sievas, bet Irīni viņu vairs negribēja. Viņš saprata, ka izredzētā aiziet, un izdziedāja savas sāpes kalniem.