Viņa slaucīja asaras. Vīra mokas izraisīja atbalsi — negaidīti spalgu sāpi, kas draudēja izspiest no sirds paštaisnās dusmas, ko viņa juta pēc pārciestās vardarbības, — tās bija vienīgais līdzeklis, lai atvairītu kaunu un vainas apziņu. Vīrs neizturami cieta, un tas notika viņas dēļ. Sieva viņu mānīja, izpostīdama kluso pieķeršanos un mierīgo dzīvīti, ko abi bija baudījuši. Viņa bija atļāvusies iemīlēt citu. Andreass to juta, un, lai uz vīru nekristu negods, viņai jārīkojas un jāaiziet. Tagad viņa vairs nevar palikt.
Viņa kādu laiku gulēdama apraudāja sevi, Andreasu, šo viņu laulības bēdīgo traģēdiju, līdz iedomājās, ka jāiet pie viņa un jāmēģina izrunāties. Taču tūlīt pat iejaucās Mīlestība, iedvešot citu ideju — atgādinot, ka jebkāda pieļāvīga rīcība pret Andreasu būs samierināšanās ar nenovēršamajām sekām.
Irīni nevar un nedrīkst viņu pamest. Izeja, Mīlestība čukstēja, meklējama divkosībā. Andreasu viņa var žēlot no sirds un izmantot šo atmaigumu, lai padarītu kopdzīvi izturamu un mīlētāji varētu slepus tikties.
Andreasa serenāde turpinājās. Izdzēris pēdējo pirksta platuma tiesu, kas vēl bija atlikusi viskija pudelē, viņš to aizmeta tumsā. Tā sašķīda kaut kur pret klinti, un viņš sāka izmisīgi šņukstēt.
Irīni sacīja sev, ka viņu rauj uz pusēm vecā un jaunā mīlestība, taču necēlās no gultas, lai vīru nomierinātu. Irīni teica sev, ka viss notiek uz labu. Taču viņas sirds negribēja pievilties un neļāva gremdēties ilūzijās — patiesības gaisma spīdēja gana spoži, parādot viņai sevi tādu, kāda viņa īstenībā bija, — nežēlīgu, savtīgu būtni, par kādu viņu pārvērtusi Mīlestība.
VIENPADSMITĀ NODAĻA
Resnais vīrs samaksāja autobusa šoferim Džordžam par braucienu
un palūdza izsēdināt viņu tur, kur ceļš sāks vīties lejup, — tūlīt pēc vējdzirnavām. Kad mašīna līkločiem rāpās augšup kalnā, viņš lūkojās uz gandrīz pilnīgi tukšo ostu. Apkārt zemesragam pa kobaltzilajiem ūdeņiem uz piestātnes pusi lēnām slīdēja liels trīsklāju prāmis.
Aiz vējdzirnavām Džordžs nogrieza malā un piestāja pieturā. Resnis izķepurojās no sēdekļa un, pateicies šoferim, izkāpa no autobusa, kas aiztraucās lejup uz ciema centra pusi.
Līdz pašam ceļam pletās zālaina pļava, kuru šķina trīs slaucamas kazas, katra bija piesieta aiz priekškājas. Pļavai pāri veda dubļaina, izmīņāta taka, apbārstīta ragaiņu mēsliem.
Resnis iedomājās par savām svaigi izbalinātajām kurpēm un saminstinājās. Tajā mirklī redzeslokā aiz dzirnavām parādījās mašīna, kas ripoja uz ciemu, — tai uz sāniem balti burti veidoja uzrakstu: ASTINOMIA.
Viņš gaidīja, kad auto iegriezās līkumā. Kad braucējs pamanīja resno vīru, viņš pagausināja mašīnas gaitu un apstādināja to.
Policijas priekšnieks nolaida loga stiklu un pazibināja smaidu, taču viņa acis nesmaidīja.
— Labrīt, — viņš novilka. — Esmu pārsteigts, redzot jūs vēl šepat. Domāju, ka jau kāpjat uz tā prāmja, kurš nupat piestāja.
— Šef, jūs mani novērtējat pārāk zemu, — treknulis norūca. — Es taču nebrauktu projām, neziņojis jums par saviem atradumiem.
— Tātad jūs joprojām sparīgi izmeklējat? — Policijas priekšnieks turpināja smaidīt. — Vai drīkstu jautāt, ko tad jūs tādu esat atklājis?
— Patiesībā maz ko, — resnis atteica. — Taču šīs ir tikai pirmās dienas, pats sākums. Pasakiet, kura ir Asimakopula māja?
Policijas priekšnieks izslēja zodu un iesmējās.
— Ak tad tāpēc jūs esat te augšā, — viņš teica. — Uz karstām pēdām. Cik noprotu, virs ir aizdomās turamais numur viens. Nepūlieties. Viņš to nav pastrādājis.
— Bet kāpēc jūs esat par to tik pārliecināts? — resnis noprasīja. — Vai tāpēc, ka viņš jums tā teica?
— Es jums saku, netērējiet laiku. Viņš nav tas tips.
— Katrs var būt tas tips, ja ir spiests, — resnais vīrs sacīja. — Pastāv tā sauktais kaislības noziegums. Nesavaldības reizē. Goda glābšanai. Kā šķiet, jums šajā jomā varētu būt zināma pieredze.
Policijas priekšnieks labu brītiņu pētīja nekauņu, tad paraustīja plecus.
— Izrunājieties ar viņu, ja vēlaties, — šefs novilka. — Taču viņš to neizdarīja. Tur neviens nav vainojams. Tā bija pašnāvība.
— Kura tad ir tā māja?
— To no šejienes nevar redzēt. Pavaicājiet kaimiņiem! — Viņš pagrieza aizdedzes atslēgu un iedarbināja motoru.
— Ak jā, — resnis uzsauca. — Jūs esot no Patmosas?
Policijas priekšnieks sarauca pieri un notrauca no bikšu staras
puteklīti.
— Jā, mana ģimene ir no Patmosas, — viņš nelabprāt piekrita.
— Tur man ir labi draugi, — resnis ieminējās. — Varbūt jūs viņus pazīstat?
— Tā ir liela sala, — šefs nobēra. — Nav iespējams atcerēties visus. Vēlu jums veiksmīgas medības, detektīv. Mani gaida darīšanas.
Viņš atlaida sajūgu un brauca projām. Resnais vīrs devās pāri pļavai, rūpīgi laipodams dubļos starp kazu mēsliem.
Taka aizveda līdz oļiem bruģētai gatvei ar pakāpieniem — divi veda augšup, tad trīs — lejup, sekojot kalna stāvumam. Mājas ik pa gabaliņam bija iebūvētas klints padziļinājumos — laukumiņos ar terašu dārziem un skatu uz ieleju un kalnu grēdu pāri iepretim. Tur atradās ari balto mūru apjoztā kapsēta. Virs māla kārniņu jumtiem brēkādamas šaudījās bezdelīgas. Resnim, kūkumu uzmetis, tuvojās bezsugas suns. Galvu nodūris, luncinādamies tas apostīja viņa kurpes. Plānais apmatojums vietumis bija nokasīts, un tur, kur blusas bija uzbrukušas īpaši nikni, rēgojās kailas vietas. Zem acs bija notecējuši krēmveida izdalījumi. Resnis pieliecās, lai paglaudītu suni, taču tas aizmuka, nozūdot aiz apskretuša nameļa, pie kura durvīm, pogaļas nokāruši, kuploja augsti dadži. Viņš uzsvilpa krancim un pasauca to atpakaļ, taču no tukšās mājas atbildēja vienīgi klusums.
Viņš devās tālāk pa ielu. Uz trim pakāpieniem spēlējās mazs bērns, ripinādams pa tiem dzeltenu rotaļu pašizgāzēju, kuram bija pagatavojis garāžu no plakaniem akmeņiem, saliekot tos citu uz cita. Mašīnas asis bija sarūsējušas, jo tā droši vien bija stāvējusi ārā lietū. Zēna seja bija netīra — sarkanos putekļos, kas nāca no kalniem, viņam tecēja deguns un puņķi stiepās līdz pat augšlūpai. Kad resnis tuvojās, puika uz viņu neuzticīgi paskatījās, ar svītera piedurkni noslaucīdams degunu.
Ducīgais virs plati pasmaidīja un pietupās, lai abu acis atrastos vienā līmenī. Zēnam tās bija spožas un koši zilas, bet seja — svinīgi nopietna.
— Sveiks, dēliņ, — resnis sacīja. — Cik tev te ir jauka mašīniņa! Kad es biju mazs, tādu nebija.
Zēns klusēdams viņu uzlūkoja.
— Vai drīkstu to apskatīt?
Pēkšņi mazais paslēpa mašīnu aiz muguras, naidīgi saviebis lūpas.
— Tu esi gudrs puika! — vīrs uzslavēja. — Nekad neuztici svešiniekam savu vērtīgāko īpašumu. Vai tev garšo šokolāde?
Zēns neatbildēja. Resnais vīrs atsprādzēja savu ceļasomu un izvilka no tās piena šokolādes tāfelīti, kas bija iesaiņota sudraba folijā un ietinamā papīrā ar krāsainiem, ākstīgiem klauniem.
Puišelis pavērās viņam acīs.
— Tā ir tev! — resnis paziņoja. — Bet vispirms pajautā mātei, vai tu drīksti to ņemt.
Zēns samirkšķināja acis.
— Uz priekšu! — vīrietis sacīja. — Ej un paprasi viņai. Esmu drošs, ka viņa atļaus.