Zēns nometa mašīniņu, kas nožļerkstēja uz oļiem, un ieskrēja pa atvērtajām durvīm tuvākajā mājā. Resnis pacēla mazo auto un domīgi pagrozīja plastmasas ritenīšus — vispirms priekšējos, tad aizmugures.
— Kā varu jums palīdzēt? — Tā bija jauna meitene, kurai nevarēja būt vairāk par septiņpadsmit gadiem. Viņa stāvēja durvīs, turēdama dēlu rokās. Viņa bija uzlocījusi piedurknes līdz elkoņiem, piesarkušās plaukstas pilēja. Tumši mēļā laka uz viņas nagiem bija nolupusi un nolobījusies, nagi apkošļāti līdz ādai.
Vīrs nolika mašīniņu uz kāpnēm pie garāžas un parādīja šokolādi.
— Es piedāvāju šo jūsu dēlam, — viņš teica, — taču piekodināju vispirms palūgt atļauju jums.
Zēns rādīja uz tāfelīti un spirinājās, gribēdams tikt zemē.'Jaunā sieviete šaubījās un stingri spieda viņu savās skavās.
— Es meklēju Asimakopula namu, — resnis sacīja. — Varbūt jūs varētu man parādīt īsto virzienu?
Meiča palaida vaļā bērnu, un tas, tikko māte bija viņu noslidinājusi zemē, metās pie rešņa ar pastieptu roku. Vīrs iedeva viņam sudrabpapīrā ietīto kārumu, un puika apsēdās uz pakāpiena, plosīdams foliju.
— Saki paldies, Petro, — meiča atgādināja, taču bērns neatsaucās. Tas bija nolauzis gabalu šokolādes un gremoja, atkal slaucīdams degunu ar nošmurgāto piedurkni.
— Tā ir trīs mājas tālāk, — meitene attrauca. — Durvis ir zaļas.
— Ļoti pateicos, — resnais vīrs novilka, sperot soli viņas norādītajā virzienā. Bet meiča negāja vis atpakaļ saimniekot — viņa sakrustoja rokas un nostājās pavērot, kā puika tiesā šokolādi.
Resnis vilcinājās.
— Es prātoju, — viņš noteica, — vai šajā laikā atradīšu to ģimeni
mājās?
— Ak jā, viņi būs gan tur, — meiča atteica. — Angeliki parasti ir tur, ja vien nav devusies iepirkties.
— Man vajadzīgs Andreass Asimakopuls, — ducīgais vīrs paskaidroja. — Man stāstīja, ka es viņu atradīšu te.
— Tā, — meiča novilka. — Viņu… — Un, atlaidusi uz krūtīm sakrustotās rokas, uzsauca puikam: — Petro, nenoķēpājies ar to šokolādi!
— Droši vien Asimakopula kungs ir satriekts par sievas nāvi, — resnis turpināja. — Vai tad ne?
Meiča piešķieba galvu, ļaudama noprast, kāda koķete viņa bijusi, kamēr vēl nebija nomocījusies ar saimniecības darbiem.
— Viņš visādi izrāda, ka tā ir, — viņa sacīja. — Kā ir patiesībā, kas to lai zina.
— Tātad viņš nemīlēja savu sievu, vai ne? Es gan dzirdēju, ka tā bijis.
— Kurš jums lika tā domāt?
— Cilvēki, — resnis nenoteikti norūca. — Vietējie.
— Andreass viņu sita, — meiča ieminējās. — Par daudz iedzēra un tad iekaustīja. Vai jūs esat no apdrošināšanas?
— No kurienes? — vīrietis pārvaicāja.
— Manuprāt, tieši tā tas notika… — meiča novilka. — Viņš apdrošināja sievas dzīvību un pēc tam nometa viņu no kraujas, lai dabūtu naudu. — Meiča paņēma slotu, kas bija atslieta pret ārsienu, un sāka slaucīt bruģi pie durvīm.
— Nemaksājiet viņam. Es jūsu vietā to nedarītu. Viņš nav pelnījis nevienu drahmu.
— Es ņemšu jūsu vārdus vērā, — resnis sacīja. Un, piemiedzis ar aci zēnam, kas bija notriepies ar šokolādi, viņš turpināja ceļu.
No rubīnsarkanajām ģerānijām terakotas podos būtu jānogriež nokaltušie ziediņi, neviens nebija arī centies aizslaucīt sausās, nodzeltējušās lapas, ko tās bija nobirdinājušas. Apalītis pieklauvēja — jau otrreiz šodien — un izdzirdēja Asimakopulu mājas iekšpusē sievietes soļus — vieglus, bet lēnus.
Angeliki pavēra durvis tikai mazliet, viņas seja palika ēnā. Sievietes mutes kaktiņā spīdēja siekalu pilieniņi.
— Asimakopulas kundze?
-Jā.
— Mani sauc Hermejs Diaktors. Esmu ieradies no Atēnām.
— Es negribu neko pirkt, — viņa paziņoja. Sievietes balss bija nesteidzīga, neskaidra. — Es nekad nepērku to, ko nes klāt.
— Es negrasos neko pārdot, — resnītis paskaidroja. — Ja būtu iespējams, es vēlētos parunāt ar jūsu dēlu Andreasu.
— Nedomāju vis, ka viņš patlaban ilgojas kādu redzēt, — Angeliki nedroši nomurmināja. — Man ļoti žēl, bet…
— Man vajadzētu ar jūsu dēlu parunāt par viņa sievu. Par Irīni.
— Tie likumkalpi taču teica, ka vairāk jautājumu neesot. Zafirida kungs mums apgalvoja…
— Es nestrādāju kopā ar Zafirida kungu! — resnais vīrs pavēstīja.
— Manuprāt, Andreass vairs negribēs runāt ne ar kādiem policistiem. Mans vīrs teica, ka nevienam no mums nav ko tiem stāstīt.
Viņai aiz muguras atskanēja vīrieša balss — pārāk klusa, lai tuklenis varētu sadzirdēt atsevišķus vārdus.
Angeliki pavērās pār plecu — atpakaļ mājā.
— Tas ir tikai tirdzniecības aģents! — viņa atsaucās.
Bet resnis viņai garām uzsauca: — Andreas Asimakopul, vai tas esat jūs? Esmu šeit, lai jums palīdzētu! Atbraucu izmeklēt jūsu sievas nāvi!
Neviens nerunāja, tad atskanēja skrapstoņa — no galda tika atbīdīts krēsls. Liela, melniem matiņiem apaugusi roka atrāva Angeliki smalko plaukstu no durvju stenderes, un viņas sejas vietā parādījās vīrieša seja. Uz tās bija sadīguši sirmi bārdas rugāji, kas varēja būt auguši jau dienas piecas. Viņa acis bija apsarkušas, ļenganā āda zem tām skumji sakrunkojusies.
— Es vairs neatbildēšu ne uz kādiem jautājumiem, — viņš uzsauca, raudamies atpakaļ aiz slēgtajām durvīm.
— Pagaidiet! — virs uzkliedza. — Esmu ieradies no Atēnām, lai jūs atbalstītu! Un lai noskaidrotu, kurš nogalināja jūsu sievu!
Durvis atkal atvērās, un Andreass nostājās svešiniekam pretī. Viņš rūgti pasmaidīja.
— Jūs gribat zināt, kurš vainojams manas sievas nāvē? Lieliski, tad nāciet iekšā, es jums to pateikšu!
Visu logu slēģi bija ciet, gaisma krēslaina, istaba — vēsa, it kā te jau ilgi būtu valdījušas skumjas. Uz galda bija viskija pudele, trīs ceturtdaļas tās satura jau iztukšotas, glāzē mazliet ieliets. Andreass resnim norādīja uz krēslu.
— Vai iedzersim? — viņš piedāvāja. — Es nule iemetu kraukšķlti — prāta skaidrībai. Šodien tas man bija pirmais.
— Vienu mirklīti, Andreas! Lūdzu! — ienācējs sacīja.
Angeliki stāvēja aiz viņa krēsla, satraukti lauzot rokas. Resnais
vīrs pagriezās pret viņu. Namamāte bija nepareizi aizpogājusi blūzes pogas, pie kakla viena izrādījās lieka, tāpat pogcaurums zem jostas.
— Lūdzu, kundze, — sacīja resnis, — vai jūs būtu ar mieru uzvārīt mums kafiju? Es dzeru bez cukura. Kādu iecienījis jūsu dēls, jums droši vien būs zināms.
Viņa klusi izgāja, atstājot abus divatā. Andreass pasniedzās pēc glāzēm, bet viņa viesis pārklāja tās ar plaukstu.
— Pag! — viņš brīdināja. — Pirms jūs iedzerat, mums jāaprunājas.
Andreass pārvilka mēli pār lūpām.
— Tad sakiet ātri, kas jums uz sirds, — viņš attrauca, — jo man slāpst.
— Es gribu, lai jūs man izstāstāt, kas notika ar Irīni. Visu, ko varat pateikt par viņas nāvi.
Andreass atmeta galvu un tik smagi ievilka elpu, it kā visu mūžu nestu pasaules ciešanas. — Es jau visu esmu izstāstījis Zafiridim, — viņš atbildēja.
— Zafiridis nav runājis ar mani. Mēs nestrādājam kopā.
Andreass pasmaidīja.
— Nestāstiet nu pasakas, — viņš atcirta. — Policija ir policija, lai no kurienes būtu.
— Es neesmu policists, Andreas.