Andreass izslējās taisnāk krēslā un sašutis uzlūkoja resni.
— Ja jūs neesat no policijas, kāda jums daļa par manu sievu?
— Es darbojos citā sistēmā, — svešais paskaidroja. — Augstākā. Varat saukt mani par privātdetektīvu, ja vēlaties.
— Tātad jūs sūtījusi viņas ģimene. Jūs rīkojaties tās uzdevumā.
— Es noteikti aizstāvu ģimenes intereses.
— Viņi domā, ka esmu tur vainojams, — vai tad tā nav?
— Nav svarīgi, kādi ir viņu uzskati, — jūs redzēsiet, ka esmu pilnīgi objektīvs. Esmu nolēmis atklāt, kas īstenībā noticis.
Andreass atspieda elkoņus pret galdu un uzlika galvu uz rokām, slēpjot seju no resnā vīra. Viņam ap kaklu bija zeltīta ķēde ar spožu krucifiksu, kas pa pusei bija nozudis sirmojošajās spalviņās.
— Tur nav ko izmeklēt, — Andreass gurdi novilka. — Viņa nomira… Un viss. Tā ir tikai mana darīšana, neviena cita. Lieciet mani mierā, lai varu netraucēts sērot. Un, Dieva dēļ, ļaujiet man iedzert.
Taču resnis atbīdīja glāzes tālāk.
— Zafirida kungs man apgalvoja, ka jūsu sieva izdarījusi pašnāvību, — viņš turpināja. — Bet es nedomāju vis, ka viņa būtu nogalinājusi sevi. Manuprāt, kāds viņai palīdzēja. — Resnais vīrs aprāvās. — Daži patiesi jūtas pārliecināti, ka šis kāds bijāt jūs.
Andreass izslēja galvu un asarainām acīm uzlūkoja savu viesi.
— Āreče, — viņš norūca, — lai viņi visi iet dirst. Es ļoti mīlēju savu sievu. Man nebija iemesla…
Viņš aprāvās.
— Jūs te stāstāt, — vīrs iebilda, — ka jums nebija iemesla viņu noslepkavot. Nebija motīva. Bet man šķiet, ka bija gan, Andreas. Turklāt — nopietnākais, kāds vien vīram var būt. Greizsirdība.
Andreass klusi, rejoši iesmējās.
— Jūs esat ieradies, lai mani šantažētu, — viņš iesaucās, — bet velti zaudējat laiku! Es jau samaksāju Zafiridim, un gana daudz! Viņš apsolīja gādāt, lai mūsu vārds paliek tīrs. Un teica, ka vairāk nekādu jautājumu nebūs. Tagad jūs esat te, un liekas, ka nauda izmesta vējā — vai jūs nepiekrītat? Labi, es jums pastāstīšu to pašu, ko teicu viņam. Es sievu nenogalināju. Viņa nolēca no klints tāpēc, ka tas nelietis viņu izmantoja un aizmeta projām. Es zinu, kurš tas bija, un gan pienāks arī viņa laiks, ticiet man. Viņš tikpat droši varēja pielikt ieroča stobru pie Irīni galvas un nospiest gaili. Viņš ir vainīgais! Ja jūs meklējat slepkavu, tad šis ir īstais vīrs! Ejiet un runājiet par manas sievas nāvi ar viņu!
— Varat būt drošs, — resnis apstiprināja, — ka viņš atrodas mana saraksta augšgalā. Kur jūs bijāt, kad mira jūsu sieva?
— Es nebiju kopā ar viņu, — Andreass sacīja. Un lēnām papurināja galvu. — Tas ir viss, ko es zinu. Es nebiju pie viņas, lai gan vajadzēja būt…
— Vai jūs bijāt klāt, kad… Irīni atrada?
Andreass saviebās, to atcerēdamies. Troksnis, putekļi. Trūdi.
— Jā, — viņš nomurmināja. — Tāda ir maksa par maniem grēkiem, es tur biju. Kad pārrados no Plati, es paziņoju par viņas pazušanu. Jo viņas nebija. Nodomāju, ka viņa no manis aizgājusi. Sākumā nospriedu, ka sieva ir gabalā kopā ar to tipu.
— Kā jūs noskaidrojāt, ka tā nav?
— Tāpēc, ka viņš trāpījās man ceļā. Kamēr es skraidīju apkārt, kā muļķis meklēdams savu sievu, šis vienā mierā staigāja savās darīšanās, it kā nekas nebūtu bijis. Un es tā nopriecājos, šo redzēdams, jo tas nozīmēja, ka abi nav kopā. Iedomājos, ka viņa devusies pie mātes, un piezvanīju, es biju pārliecināts, ka viņa atradīsies, bet nekā. Un viņas māte paziņoja policijai.
— Kāpēc jūs pats to nedarījāt?
— Tāpēc, ka man bija nojauta, — ir taču intuīcija, vai tad ne? Es neticēju, ka tā ir policijas darīšana. Zināju, kādas ir mūsu attiecības. Un sapratu, ka tikai brīnumainā kārtā tas nebija noticis jau agrāk.
— Vai jūs sitāt savu sievu, Andreas?
Iešķindējās porcelāns — Angeliki no virtuves ienesa paplāti. Viņa nolika to uz galda, piepūlē izbāzusi mēles galu pār lūpām, gluži kā mazs bērns, kas cenšas iespējami labāk paveikt uzdoto. Viņa nolika resnim pretī kafiju un ūdeni, Andreasam — tikai kafiju.
— Viņš to nedzers, — māte sacīja. — Šajās dienās viņam padod vai nu viskiju, vai neko. Viņš tā nodzersies, ka pāragri nonāks kapā.
Andreass nolaida galvu uz rokām, bet Angeliki nelikās traucēties, viņa turpināja.
— Nogaršojiet ūdeni, kungs, — viņa piedāvāja ciemiņam. — Tas ir no mūsu pašu akas. Garšīgāka nav nekur.
Resnis paklausīgi iedzēra malciņu no glāzes. Šķidrums bija auksts un garšoja pēc akmens.
— Tas ir lielisks! — pieklājīgi atzina ciemiņš. — īsts dievu atspirdzinājums.
Namamāte viņus atstāja, apmierināti smaidīdama. No kafijas cēlās vijīgas tvaika strūkliņas. Resnis to uzmanīgi nogaršoja. Tā bija salda.
Andreasa skatiens kavējās pie viskija pudeles.
— Vai jūs sitāt viņu, Andreas? — resnis klusi pārvaicāja.
— Ak jā, visi jums to stāstīs, — Andreass rūgti novilka. — Tādu viņi mani tagad redz. Kausli, kas, tā saka māte, novedis sievu pāragri kapā. Kā jums šķiet — vai man bija vajadzība viņu tur nogādāt?
— Nē, tā vis neliekas, — treknulis sacīja. — Kāpēc lai jūs man nepastāstītu, kā bija patiesībā?
— Es mīlēju savu sievu, lūk, tā tas bija. Mēs bijām laimīgi. Es tā jutos. Manuprāt, viņa ari. Āreče, bet no malas izskatās… — Viņš nošņaukājās un ar cieto, sastrādāto roku paberzēja degunu. Resnis domāja par mazo puiku, kas uz ielas spēlējās ar savu mašīniņu. — Taču viss mainījās. Ne jau vienā naktī, tomēr diezgan ātri. Kādu dienu viņai vairs negribējās mani aprūpēt, bet nākamajā, kad ienācu istabā, viņa gāja no tās ārā. Parādījās jaunas drēbes un smiņķi, viņas nekad nebija mājās. Vienmēr laukā, projām, vienmēr kaut kur šaudījās… Kad viņa neklīda apkārt, tad dirnēja pie loga, gaidot šo. Klausieties, es esmu dzimis un audzis salinieks, tomēr neesmu muļķis. Apjēdzu, ka ir cits vīrietis, pat varēju viņu saost. Sajūta bija tāda, it kā viņš nemitīgi atrastos mājā kopā ar mums. Es nespēju to izturēt — viņas izturēšanos un nicību pret mani. Viņa nevēlējās, lai es būtu tuvumā. Es tiešām viņu iekaustīju. Tikai vienreiz.
— Arī tā bija lieka, mans draugs, — treknulis stingri noteica.
— Starp vīrieti un sievieti nevajadzētu būt nekādai vardarbībai. Sitot viņai, jūs zaimojāt to mīlestību, kuru, kā pats apgalvojat, pret viņu jūtat.
— Kā jūs varat domāt, ka es to nenožēloju? Āreče, ļaujiet man aizrādīt — es to nožēloju vairāk nekā jebko citu, ko esmu pastrādājis. Neviens nekad nav par kaut ko bēdājies vairāk. Mani nokaitināja melošana un doma, ka sieva dodas uz tikšanos ar viņu, — tā mani padarīja vai traku! Es vairs to neatkārtoju. Pēc tam es atstāju viņu vienu. Devos projām, pavadīju laiku jūrā, šad tad pārrados un pārbaudīju — ak vai, kāds vientiesis biju, jo cerēju, ka iestāsies kādas pārmaiņas. Ticēju, ka viņa varētu tikt tam pāri. Ka reiz pārbraukšu — un tas posts būs galā. Lūdzu Dievu, lai tā notiek. Un biju tik dumjš, ka pieņēmu: viņš būs manā pusē. — Vīrs atkal iesmējās — tie bija skumji smiekli.
— Kungs un tētīt! Kāds zaļknābis un neglābjams ragnesis es biju! Es nospriedu, ka labāk būs, ja kādu brīdi likšu abus mierā. Atkāpšos no ceļa. Man būtu vajadzējis paņemt tēva bisi un nobliezt šo kā suni. Tieši sirdī.
— Un kāpēc jūs to neizdarījāt? — resnais vīrs noprasīja. Andreass blenza uz viskija glāzi, kas atradās pārāk tālu, lai to