varētu sasniegt ar roku, — tuvumā bija tikai kafijas tase. Viņš paķēra to un iedzēra.
— Mana māte gatavo nelāgu kafiju, — viņš nopūtās. — Tā vienmēr ir pārāk salda. Irīni vārīja garšīgāku. Āreče. — Viņš atmeta galvu un vērās griestos, no kuriem nokarājās zirnekļu tīkli.
— Un tā — kāpēc jūs viņu nenošāvāt? — vīrs vaicāja vēlreiz.
— Nedomājiet, ka man negribējās, — Andreass sacīja. — Es prātoju par to dienu un nakti. Šķiet, ja būtu pieķēris abus kopā, es būtu nožmiedzis abus. Kamēr zvejoju, par to vien gudroju — kā nogalināt viņu. Nav nekādu cēlu motīvu, kuru dēļ es tomēr to nepaveicu. Tā bija gļēvulība un vēlme saglabāt pašlepnumu. Ja es būtu viņu nošāvis, tad ikvienam būtu skaidrs, ka šis tips drātējis manu sievu.
Iestājās klusums. Andreass nolieca galvu un sāka berzēt acis ar delnām.
— Es jums neticu, — resnais vīrs klusi sacīja.
— Tā? — Andreass smaidot attrauca. — Tā, draugs, ir jūsu izvēle.
— Es neticu, — atkārtoja resnis, — ka jums nebija nekādu cēlu motīvu, nemeklējot izskaidrošanos ar viņu. Man nešķiet, ka jūs esat gļēvulis, Andreas. Es neticu, ka jūs būtu spējis viņu nošaut. Bet, ja jūs viņu kārtīgi iemizotu, jūs neviens nenosodītu. Es domāju, ka vaina ir citur. — Andreass atkal iedzēra no tases, bet neko neatbildēja. — Esmu pārliecināts — jūs neaizskārāt to zelli tāpēc, ka zinājāt: tādējādi pazemosiet savu sievu. Jums tad būtu no viņas jāšķiras, vai ne? Ar visām somām jāsūta viņa atpakaļ pie mātes.
Andreass iesmējās.
— Jūs mani atmaskojat, — viņš teica. Viņa acīs mirdzēja asaras. — Saucat pie kārtības. Esmu vainīgs. Žēlojiet mani! Vīrietis, kas nav tāds vārda pilnā nozīmē — bez pautiem, jo mīlējis savu sievu tik ļoti, ka paturējis otra atstātās atliekas. Tāds es esmu. Nabaga muļķis. Es ticēju, ka tad, ja pietiekami ilgi nogaidīšu, mēs abi varēsim salasīt savas salauztās dzīves lauskas. Taču tādu nebija… nav — vai ne? Tagad padodiet šurp to glāzi, draugs.
— Vēl vienu mirklīti, — ducīgais vīrs iebilda.
Viņš pieliecās, atvēra savu ceļasomu un izņēma no tās mazu zāļu maisiņu — tajā bija sausas puķu pogaļas, sēklas, mazi zariņi un lapiņas, un to visu viņš izlika pretī Andreasam.
— Es teicu, ka gribu jums palīdzēt, Andreas, — vīrs sacīja. — Un es to darīšu. Es ticu — neraugoties uz jūsu uzbrukumu sievai, jums ir laba un uzticīga sirds. — Bēdu nomocītais Andreass nopūtās. — Es saprotu, ka jūsu sirds ir salauzta. Mīlestība pret jums bijusi cietsirdīga — gandrīz vai neticami nežēlīga. Reizēm liktenim nav attaisnojuma, tas nav pelnījis piedošanu. Jūsu sāpes ir neizturamas, un jūs meklējat glābiņu glāzītē. Tas ir dabiski. Bet dzeršana jūs nobeigs. Man ir kaut kas labāks. Šie te, — viņš ar roku papliķēja mazo maisiņu, — ir augi, ko jūs vēl nepazīstat. Ceļodams esmu tos savācis. Tie jums palīdzēs aizmigt un nomierinās prātu. Pielieciet tos pie tējas un iedzeriet mazliet — tikai nedaudz, kad nepieciešams, kad jums visvairāk sāp sirds. Un, tikko būs izdevība, atkal brauciet jūrā. Dariet savu darbu un gaidiet, lai paiet laiks. Jūs atradīsiet jaunu mīlestību, dodu jums vārdu. Kādu dienu jūs pietauvosiet laivu ostā netālu no šejienes, un viņa būs tur. Ne jau Irini — neviens no mums nevar dabūt viņu atpakaļ. Bet viņa gribētu, lai jūs atkal esat laimīgs un mīlēts. Un tā būs, Andreas. Vēlāk tā notiks.
Andreass pievērsās resnim, kurš aplika roku viņam ap pleciem un uz mirkli pievilka sev tuvāk.
— Drosmi, puis! — viņš sacīja. — Saņemiet dūšu!
Virs piecēlās. Viņš klusi izgāja no mājas. Uz ielas vējš kļuva arvien vēsāks, aiz kalniem milža augstas lietus mākoņu grēdas. Ne no mazā zēna, ne viņa mātes nebija ne ziņas, ne miņas. Kad resnis aizvēra durvis, iedziedājās gailēns, un tad šī skaņa noslāpa; varēja saklausīt, kā Andreass istabā raud.
DIVPADSMITĀ NODAĻA
Teo! Teo! — Vīrietis mitējās ar pirkstu vilkt līdzi virtuves galdadrānas rakstiem. Tur bija zili trīsstūri.
— Vai tev ir? — Elpida nepacietīgi stāvēja pie krāsns, sievas izskats liecināja par sliktu omu, un šo činkstēšanu viņš nevarēja ciest. Pannā kaut kas klusi čurkstēja, kārdinoši smaržoja pēc karstā eļļā ceptiem sīpoliem. No katliņa, kurā maigi burbulēja virums, cēlās garaiņi. Tur, kur vēl nupat viņš bija zīmējis klucīšus, jau rāpoja trekna muša.
— Kas gan?
— Kaut cik naudas?
— Kādam nolūkam?
— Vai tad tu neklausījies, Teo?
Teo neko nebija dzirdējis. Viņa domas bija citur. Viņš kaut ko prātoja, plānoja, aplēsa. Par kaut ko lauzīja galvu. Sapņoja par to sievieti, kuru iekāroja. Neganti un uzbudināti. Un nevēlējās, lai Elpida to ievēro.
— Kam tev vajadzīga tā nauda? — Teo noprasīja.
— Kurpēm.
— Tev to ir pārāk daudz.
— Dieva dēļ, Teo! Ne jau man! Panajicai!
Viņam negribējās ķildoties. Teo izslējās, iebāza roku džinsu kabatā un izvilka visu, kas tur atradās — divas tūkstoš drahmu zīmes un dažas monētas — un nolika uz galda.
— Vai ar to pietiek? — Viņš kļuva nepacietīgs. Šajās dienās tādi sīkumi viņam likās kā gatavās mocības.
— Nē. — Sieva šķita apmulsusi un norūpējusies. Virs taču noteikti zināja, cik maksā kurpes. Viņa piedāvātās summas pietiktu apmēram ceturtajai daļai to cenas.
Teo negribēja būt viņas tuvumā, mājā viņš kļuva nemierīgs. Vīram likās, ka viņam izdodas to noslēpt, bet tie bija maldi. Viņam negribējās skatīties uz sievu, jo tā itin kā bija mainījusies, zaudējot visas vērtīgās īpašības, ko Teo jebkad bija viņā cienījis. Un šo virtuvi, kurā Teo bija juties tik omulīgi visas savas precēta cilvēka dzīves laikā, viņš tagad aplūkoja nīgrām acīm — garu telpu, kurai bija zemi griesti un visādas citas vainas. Priežkoka grīda bija gaužām slīpa, un Teo pirms vairākiem gadiem — tajās dienās, kad abi laulātie vēl bija laimīgi, pacēla plīts tālāko galu, iedzenot koka ķīļus, lai katliņi, kad sieva gatavoja ēdienu, nestāvētu slīpi. Viss bija tīrs un tika berzts katru dienu, tādi bija viņas pienākumi — kaktos, kur saule nekad neiespīdēja, nebija zirnekļu, putekļi nekrājās arī dēļu spraugās. Viņi te allaž dzīvoja ar nepadzenamām saimniekošanas smaržām nāsis — veļas ziepju, balinātāja, stērķeles, amonjaka… un ar kaitinošo bezgaumību acu priekšā — to sievai bija ieaudzinājusi māte — ar uzkrītošiem rotājumiem, apkrančotām svētbildītēm un apaļām tamborētām sedziņām it visur. Virs pavarda karājās lieli, nokūpējuši vara katli un pannas, kas reiz piederēja sievas vecaimātei, — liecības par ģimenes saišu nepārtrauktību un viņas aicinājumu. Teo tas viss likās neglīti. Viņam atausa atmiņā ainas, kad Elpīda spodrināja šos traukus, notriepusies melna, lepna, smaidoša. Tagad viņš nicināja sievu par šo plātību, un viņa sirds sažņaudzās vainas apziņā.
Viņam šķita, ka istabas ož pēc nabadzības un sīkstulības, pēc trūcības. Plānie aizkari turējās pie makšķerauklas, kas bija nostiepta starp divām apdrupušā ģipša apmetumā iesistām naglām. Galda virsu veidoja no vecām durvīm izzāģēti dēļi, un zem zilrūtotās drānas iezīmējās eņģu apveidi. Niedru krēslu pītie sēdekļi bija izdiluši, caurumus nosedza Elpīdas pagatavotie spilveni. Viņa bija izgriezusi pārvalkus no vecām drēbēm un piebāzusi tos ar saplīsušu segu atliekām.
Teo skatījās uz šo iedzīvi tādām acīm kā svešinieks.