— Vai tas ir viss, kas mums ir? — viņš domāja. — Vai tik vien esmu spējis sagādāt?
— Ja gribi ieturēties, ķeries klāt, — sieva sacīja.
Bet viņam bija nospļauties par ēdienu.
— Es uzkodīšu vēlāk, — viņš meloja. Teo piecēlās un paņēma no vadža žaketi. — Es iziešu.
— Kāpēc tu dodies ārā tagad, kad pusdienas tūlīt būs galdā?
Viņš nezināja, ko atbildēt, jo viņam nebija ne jausmas. Tāpēc Teo
teica:
— Iešu uz banku.
— To pirms stundas slēdza, — viņa aizrādīja.
Atbildi viņa nesagaidīja. Vīrs jau bija projām.
Sieva apmaisīja zirņus, kas vārījās, ar karoti izvilka vienu, iebāza mutē un pārkoda. Tas bija mīksts. Viņa aizgrieza gāzes degli. Ārā uz ielas varēja dzirdēt Panajicas spiedzienus — meitiņa tur spēlējās kopā ar citiem bērniem.
Sieviete atvēra durvis un uzsauca: — Panajica! Laiks ēst!
Taču viņas kliedzienu neviens nesaklausīja — bērni bļaustījās, dziedāja un brēkāja, kā jau allaž pēcpusdienas rotaļās.
Ārā zem loga riepas krakstināja nesakārtotā ceļa oļus un granti. Mašīna palēnināja gaitu un apstājās. Tā vēl rūca, taču šo troksni pārmāca magnetofona skaņas — tā bija lente ar tautisko mūziku — lēnu un žēlu.
Elpīda piegāja pie loga. Teo pagalmā stāvēja sudrabains mersedess. Savā laikā tas bijis satriecošs: ar mīkstu tapsējumu — sarkanas ādas sēdekļiem, valriekstkoka un pulēta hroma apdari. Tagad tas bija retums: filmās, ko rādīja pēc pusnakts, tādos braukāja melnbalti tērpušies miljardieri. Elpīda atcerējās šo auto un braucēju. Tas bija Mikaelis Kipreoss, viņu pazina katrs.
Kipreoss izslēdza motoru. Mūzika apklusa. Pie atpakaļskata spogulīša karājās talismani — ar tirkīziem izrotāts krucifikss: maza, lakota svētbildīte ar sārtvaidzi dievmāti un sauso smaržu maisiņš. Tie mitējās šūpoties.
Elpīda izslēdza gludekli, nometa čības un uzvilka kurpes. Pie vienas zoles bija pielipis salmiņš kopā ar žūstošu vistu mēslu pikuci.
Kipreoss stāvēja uz ceļa, rokas sānos iespiedis, un vērās logā. Tas bija liela auguma, neizskatīgs vīrs. "Ģīmis kā astoņkāja apakšpuse!" ļaudis sacīja. Protams, acīs viņam neviens neko tādu neteica. Kipreoss bija naudīgs un ietekmīgs cilvēks. Citiem viņš nepatika, taču nauda bija pārāka par cieņu.
Kipreoss sāka kliegt uz loga pusi:
— Galdniek! Galdniek! Sasodīts, vai tu tur esi?
Elpīda izvilka pirkstus caur taisnajiem matiem un izgāja sētā. Kad Kipreoss devās sievietei pretī, viņa plaši atvēra durvis.
Kipreoss bija tāds vīrs, kurš nekad nebija apmierināts. Viņš vienmēr gribēja ko vairāk. Viņš bija sapelnījis naudu kaut kur Āfrikā, bet pēc tam pacēlis enkuru un nozudis — tad, kad iedzimtie grasījušies gūt gandarījumu. Āfrikā, viņš stāstīja, tam piederējusi lielveikalu ķēde, bet ļaudis mēļoja par ieroču tirdzniecību un nelikumīgām darbībām dimantu raktuvēs. Āfrikā, viņš apgalvoja, viņa mājā bijuši kalpotāji. Te viņam bija villa ar zelta krāniem vannasistabā. Visi melsa, ka viņš kopā ar jauno, skaisto sievu guļot ūdensgultā, kurā varētu satilpt četri. Sievai, ļaudis bija izdibinājuši, esot romāns ar prāmja kapteini, bet nevienam nebija drosmes pavēstīt par to vīram.
Kipreoss bija ieguldījis līdzekļus, iepirkdams zemi gar piekrasti. Viņš grasījās atvērt tūrisma firmu un sākt īres namu būvi vācu akciju sabiedrībai, ar kuru viņam jau bijusi darīšana. Teo bija runājis ar viņu un pārliecinājis uzticēt viņam galdnieka pienākumus: durvis, logus, slēģus. Tas bija vērtīgs līgums — Teo cerēja uz lielu guvumu. Taču Kipreosam bija savi uzskati, cik un par ko viņam jāmaksā.
— Klau, — viņš teica Teo, kad abi apsprieda noteikumus, — norunāsim par darījumu. Ja pabeigsi marta vidū, došu tev par piecdesmit procentiem vairāk, nekā vienojāmies sākumā. Ja viss būs gatavs pēc pirmā aprīļa, maksāšu tikai pusi. Ja strādāsi ātri, būsi laimējis.
Abi paspieda viens otram roku. Kipreoss uzsita Teo pa muguru un devās projām smiedamies, jo jutās pārliecināts, ka viņa nauda ir drošībā. Jo kurš gan bija redzējis, ka šie amatnieki kaut ko izdarītu laikā? Bet Teo bija apmierināts un smaidīja.
— Esmu nolēmis visu pabeigt pirms nolīgtā laika, — vīrs sacīja Elpīdai.
— Es gribētu zināt, kāda izskatīsies Kipreosa seja, kad viņam būs jāizsniedz nauda.
Šad tad Kipreoss apvaicājās, kā veicas.
— Es strādāju katru dienu, kamēr vien ir gaišs, — Teo atbildēja. — Es raujos kā traks, lai ātrāk tiktu galā.
— Kur ir Hacistratis? — Kipreoss allaž taurēja skaļi, bet šodien viņš bļāva. Viņa piesarkušajā sejā kvēloja niknums un samiegtajās, nežēlīgajās acīs tāpat.
— Kur tas slinkais kucesdēls palicis?
Viņš stāvēja sievietei pārāk tuvu — oda pēc sviedriem, siltas ādas un anīsu degvīna. Viņa krekls bija atpogāts pārāk tālu tik vecam resnim, gandrīz vai līdz treknajam vēderam, un smagā zelta ķēdē karājās liels zelta medaljons ar Maķedonijas zvaigzni. Kipreoss muldēja, ka tas esot piederējis Aleksandram Lielajam, un daži vientieši viņam ticēja. Patiesībā to šim vīram bija izgatavojis zeltkalis, kura brālis viņam bija parādā naudu.
— Viņa te nav, — Elpīda attrauca. — Viņš izgāja pirms kādas stundas.
— Tā? Un kur tad tas vazaņķis devās? — Kipreoss kliedza. — Laiks ir nauda!
— Es nezinu, — Elpīda novilka. — Man nav ne jausmas. Ja gribat ienākt un pagaidīt…
— Man nav laika sēdēt un kavēties, ja galdnieki nenāk! — Kipreoss auroja. — Vari viņam pateikt — ja darbs rīt nebūs galā, es atradīšu citu, kurš to paveiks. Stiklinieks nevar sākt savējo, jo puse logu rāmju joprojām mētājas tepat pie sienas! Viņš jau četras dienas nav bijis tiem ne tuvumā! Solīja visu pabeigt jau pirms trim nedēļām. Vari pavēstīt: ja rīt viss nebūs gatavs, viņš no manis nedabūs ne graša!
Viņa atstāja kurpes ārā pie virtuves durvīm, vienās zeķēs aizlaipoja līdz lielās istabas dīvānam un atlaidās uz tā. Deniņos klauvēja — viņa jau juta galvassāpes. Kipreosa bļāvieni skanēja apkārt, uzdodot jautājumus, uz kuriem nebija atbilžu. Teo nebija, viņš nestrādāja. Un, kad teica, ka būs un darīs, nebija vis.
Kur gan viņš atradās?
Un nauda — viņš ir to zaudējis. Un lietas, ko par to varētu nopirkt. Tik daudzas rūpes tā aizgainītu! Bet tagad tās nebūs. Nebūs nekā.
Pulss deniņos kļuva spēcīgāks, un sāpes sākās zem labās acs. Ja Elpīda zinātu, kur vīrs šobrīd ir, tad… nogalinātu viņu. Taču tā nebija smalkā balstiņa, kas čukstēja par iespēju, ka viņa ir piekrāpta, un uz ko viņa paļāvās, — labāk bija nelikties par to zinis. Vīrs jau bija zaudējis ziemas izpeļņu, un sieva par to niknojās tik ļoti, ka uzliesmoja gruzdošā dumpības ogle, kas jau sen kvēloja viņas sirdī.
Eleni atrada viņu tur, joprojām zvilnot uz dīvāna un spiežot pirkstus pie deniņiem.
— Vai esi slima? — viņa noprasīja. Pārliekusies pāri meitai, viņa uzlika roku tai uz pieres, jo vēl aizvien Elpīda bija viņas mazā meitenīte. Mātes plauksta bija vēsa, Elpīda saoda viņas elpā etiķi.
— Tu neizskaties necik spirgta, — Eleni sacīja. — Pagatavošu tev
tēju.
— Kāpēc tu nopirki šo stērķeli? — Eleni pacēlusi turēja koši dzelteno baloniņu un aplūkoja mazo, balto uzlīmi uz cenas zīmes. Lasīt sīkus burtiņus kļuva ar katru dienu grūtāk — arī samiedzot acis, cipari tik un tā palika izplūduši. — Es taču teicu, lai tu to neņem! Prasi "Evriku", kā mācīju. Tā ir daudz labāka. Šī te aizķepē baloniņu. Un noteikti arī maksā dārgāk. Kāpēc maksāt vairāk, ja var to nedarīt?