— Man patīk šīs smarža.
Elpīda iemalkoja zaļgano, smaržojošo salviju tēju. Tā garšoja rūgti, jo māte bija noturējusi uzlējumu uz lapām pārāk ilgi. Sāpes bija pārvietojušās uz virsdeguni, un viņa savilka uzacis, pūlēdamās atbrīvot saspringušos pieres muskuļus, kuru dēļ viņa izskatījās tik nīgra.
Eleni uzrotīja piedurknes līdz elkoņiem. Elplda noskatījās, kā māte noliecas pār pīto veļas kurvi no plastikāta sloksnēm un izceļ vienu no saburzītajiem Teo krekliem, izklāj uz gludināmā dēļa un uzšļāc aerosola strūklu. Eleni pacēla gludekli. Viņas rokas cīpslas savilkās un zilganās vēnas pietūka, āda bija nevis ziedu, bet ziemasbalta. Elpīdai ienāca prātā, ka mātes fiziskais spēks nepiestāvētu smalkai dāmai, arī viņas vasarraibumi un tauki ne (māte, par spīti ārstu norādījumiem, turpināja pieņemties svarā). Elpīda pavērās lejup uz savām rokām. Tās bija sarkanas un sasprēgājušas, pirkstu galos un plaukstu mīkstajā daļā āda bija sausa un cieta, izbalējusi un vietām apbrūnējusi no kapātu sīpolu sulas.
Viņa ieklausījās klusumā, gludekļa dzelzs slīdēja pa kokvilnu, aerosols šņāca: "Pšš! Pšš!" un tvaiki tāpat. Vējā izžuvusi veļa vēl izteiksmīgāk oda pēc svaiguma, uzvēdīja skumjas, atmiņas par pēcpusdienām, kad viņa sēdēja un pildīja ienīstos mājasdarbus: Eleni gludināja, un viņa paslepus vēroja māti.
— Kipreoss pirms brītiņa bija te, — Elpīda ierunājās.
— Tā? — Māte salocīja kreklu, rūpīgi sakārtodama piedurknes. Un nolika apģērba gabalu uz dīvāna gala. To varētu ievietot celofāna iesaiņojumā un pārdot kā jaunu.
— Viņš meklēja Teo.
— Vai tad Teo nav būvlaukumā?
Elpīda neatbildēja.
— Elpīda?
— Viņš tur nav bijis vairākas dienas.
Eleni nolika gludekli uz paliktņa un izņēma no kurvja mazu, sārtu T krekliņu.
— Un kur tad viņš bija? — māte apvaicājās.
— Es nezinu, māt. — Elpīda paknaibīja virsdeguni, taču sāpes nepārgāja.
— Kipreoss teica — ja rīt viss nebūšot pabeigts, viņš vispār neko nemaksāšot.
Eleni izgludināja T krekla piedurknes — vispirms labo, tad kreiso.
— Man likās — tas darbs ir vērts miljonu, — viņa sacīja.
— Tā ari ir. Ko lai es tagad daru, māmiņ? Ja es atļaušos Teo kaut ko aizrādīt, viņš uz mani kliegs.
Eleni noklāja salocīto T kreklu līdzās katūna kreklam un izcēla sarkansvītrotas apakšbikses.
— Atstāj viņu manā ziņā, — māte attrauca.
— Māt, — Elpīda turpināja, — kāpēc sievietēm ir jāprecas?
Viņa nule bija jautājusi sev, vai šis vīrietis viņai jebkad būtu paticis un vai viņa būtu patikusi tam. Elpīda skaidri redzēja, kādu šis cilvēks viņu saskata: padevīgu, viegli lokāmu — tādu būtni, par kādu pats to padarījis. Viņa paņēmieni bija diezgan vienkārši, bet kā ar Elpīdu? Vai viņa bija iemīlējusies… vai nobijusies? Ikreiz, kad Elpīda neprata vīram izdabāt, uzminēt viņa vēlmes un untumus, viņš izņēma no aizskapes ceļasomu un ielika to gultā. Vēstījums bija skaidrs: ja nespēj man izpatikt, dodies atpakaļ pie mātes. Elpīda nevarēja pieļaut, ka viņas ģimenes labais vārds tiktu aptraipīts. Un mācījās darīt visu, kas tika no viņas prasīts.
Vīrs bija nelietis, bet ne no pirmās abu laulības dienas — no astotās. Bija pagājusi nedēļa kopš viņu kāzām, agrs rīts. Uz galda bija cigaretes un pelnu trauks. Kafija uz plītiņas. Tāda, kādu mēdza gatavot māte — kā viņa mācīja. Economia. "Tikai puskaroti vienai tasei, Elpīda!" viņa piekodināja. "Tad paciņa tukšosies divreiz lēnāk." Viņš visu nedēļu katru dienu bija lūdzis uzvārīt stiprāku dziru. Bet viņa pretojās, jo māte bija likusi citādi. Arī torīt viņa pasniedza tādu pašu kā parasti. Vīrs nogaršoja kafiju un nolika krūzīti atpakaļ uz apakštases. Tad, lēni piecēlies, viņš uzvilka žaketi, mierīgi aizdedza cigareti, iebāza paciņu kabatā un ar delnu noslaucīja no galda uz grīdas pilnīgi visu, arī jauno, kāzu dienā dāvanā saņemto porcelānu. Elpīda vēl tagad atcerējās plīstošo trauku troksni, zemē līstošo kafiju, durvju blīkšķi, kad viņš tās aizcirta. Viņa izbijās, ka vīrs nekad vairs neatgriezīsies. Tīrīdama un vākdama suķes, viņa raudāja un turpināja šņukstēt visu rītu — līdz brīdim, kad Eleni viņu atrada.
Kad Elpīda pastāstīja Eleni par notikušo, māte sāka smieties.
— Manu meitiņ, — viņa izdvesa, — visi vīrieši ir tādi. Tavs pienākums ir darīt visu, kā viņš grib. Uzmanies, citādi viņš ēdienreizēs sāks skriet pie savas mātes — iedomājies, kāds kauns tad būs mūsu ģimenei!
Maltītes, ko Elpīda bija vīram sarūpējusi pusdienām un vakariņām, sasala taukos un tika izmestas cāļiem, iekams viņš paguva pārnākt. Un pārradies viņš ar sievu nerunāja, jo nebija nekā, ko ēst. Viņa izcepa omleti — vīrs sēdēja pie galda un vēroja, kā tā top. Kad sieva nolika šķīvi viņam pretī uz galda, viņš piecēlās un smaidīdams izmeta tā saturu atkritumos.
Tagad pārestības apziņa mokoši grauza. Elpīda jutās piekrāpta un nodota, jo viņa bija pildījusi savus pienākumus, nesaņemot neko. Šī vienošanās nebija izdevusies. Vīrs bija auksts, tam nebija intereses par viņu, nevērīgs. Nemīlošs.
Eleni izvilka no kurvja Teo bikses.
— Tik un tā sievietes precas, — māte sacīja. — Viņas tā darījušas vienmēr.
— Bet kāpēc gan? — Elpīda pavaicāja. — Vīrieši mūs nemīl. Viņi vispār daudz par mums nedomā.
Vīrs viņu nemīlēja. Izrunādama šos vārdus, viņa nešaubījās, ka tā ir patiesība.
Māte iesmējās.
— Protams, dārgā, — viņa apstiprināja, — šie mūs nemīl. Laulībai nav sakara ne ar kaislību, ne romantiku. Tā dod drošības un ģimenes sajūtu, iztikšanu. Lielākoties tā vajadzīga, lai radītu bērnus. Tāpēc sievietes precas. Jo tā ir vērtīgākā dāvana, ko mūsu vīri var mums pasniegt, manu meit. Viņi dod mums pēcnācējus. Tajos mēs rodam mīlestību, dārgumiņ, un saņemam cieņu no tiem. Nekam citam nav nozīmes. Savu atvašu dēļ sievietes samierinās ar visu.
TRISPADSMITA NODAĻA
Andreass bija aizgājis, neko neteikdams par atgriešanos. Nebija nedz atvadu skūpsta, nedz mājienu no krastmalas, tikai klusi aizvērās durvis un ārā uz ceļa nodipēja soļi, nokļūstot tālumā. Uz sievas spilvena viņš bija atstājis zīmiti. "Dodu Tev laiku padomāt," tur bija rakstīts. "Es mīlu Tevi. Tavs vīrs Andreass." It kā sieva vairs neatcerētos, kas viņš ir.
Aizritēja divpadsmit dienas. Sākumā Andreasa prombūtne Irīni iepriecināja. Tā viņai ļāva brīvi nodoties apsēstībai un uzmācīgajām tieksmēm. Taču dienas bija garas un vientulīgas, nakts trokšņi — ķirmju skribināšanās, veco baļķu nopūtas, zāles un lapu čauksti un čaboņa — biedēja kā nekad agrāk.
Tad sāka līt. Gāza nemitīgi un aumaļām, līdz pašam rītam. Kad tas uzausa, lietus turpinājās, neatlaidīgi šļācot no smagajiem mākoņiem, kas peldēja tik zemu, ka skāra kalnu galotnes. Diena bija skumja, apnicīga un salta, Irīni nekur negāja un ne ar vienu nerunāja. Vakars pienāca agri, un lija joprojām. Irīni izvārīja zupu un, zvejodama tievos makaronus no trauka, domāja par Andreasu un prātoja, kur viņš varētu būt.
Istaba bija tumša, to apgaismoja tikai drebelīgās ēnas no televizora. Spēles vadītājs māksloti izteica līdzjūtību zaudētājam, atskanēja mūzika, parādījās titri. Lietus plakšķēja uz jumta dakstiņiem, ūdens čurkstēja notekā, un klusi atvērās ārdurvis. Pārraides dalībnieki joprojām aplaudēja, un brīdī, kad tās zvaigzne smaidot māja ardievas un novēlēja Irīni labunakti, kāds stāvs nedzirdami šķērsoja virtuvi un uz mirkli sastinga, vērodams viņu. Tālāk, diktors paziņoja, sekošot ziņas un laika prognoze lauksaimniekiem.