— Irini…
Viņa balss bija skaļa, aizsmakusi un zema, bet sieviete to pazina un tomēr jutās tik nepatīkami pārsteigta, ka viņas sirds sāka vētraini sisties. Irīni pagriezās pret viņu. Virs izskatījās spocīgi. Viņa drēbes, izmirkušas lietū, lipa pie locekļiem kā dēles, seja bija mirdzoši bāla, zilganā gaisma no ekrāna izgaismoja tikai galvaskausa kaulus, un acu dobumi palika melni.
— Andreas!
Tā bija dīvaina pusgaisma, un piepešais izbrīns radīja ilūziju — vienu mirkli Irini likās, ka viņa redz spoku.
"Viņš būs noslīcis," sieviete domāja. "Un tagad ieradies ņemt mani sev līdzi."
Taču smārds, ko šis rēgainais Andreass bija atnesis līdzi, likās pazīstams. Oda pēc zivīm un sastāvējušas tabakas. Un skāņiem, kodīgiem vēmekļiem.
— Vai tas esi tu, Andreas? — viņa noprasīja.
Stāvs pastiepa roku un nospieda slēdzi. Labākā apgaismojumā vīra seja šķita pelēka. Lai sasildītos, viņš bija apķēris savu ķermeni, bet tik un tā drebinājās un tikko jaušami zvāļojās, it kā joprojām būtu laivā un jūrā. Pagājis sievai garām, Andreass grīļīgi ieslīdēja istabā un iekrita gultā, ar rokām saķēris vēderu. Viņa vaigos dega sarkani drudža plankumi. Acis aizvēris, viņš paknaibīja virsdeguni, atvairīdams galvassāpes.
Andreass pastiepa plaukstu pretī sievai, un viņa to saņēma. Vīra delna bija ledus auksta, to izraiboja purpursārti plankumi.
— Irīni, — viņš ierunājās, — man vajag sasildīties. Man visas iekšas stingst no aukstuma.
Irīni saspieda vīra roku, atsprādzēja viņam zābakus un norāva tos no kājām.
— Velc nost tās slapjās drānas. — Viņa izņēma no skapja tīru veļu. Vannasistabā viņa atrada tikai aspirīna pudelīti. Irini uzvārīja kumelīšu tēju un aiznesa to vīram uz paplātes kopā ar ūdeni un vienu tableti.
Viņa sakārtoja spilvenus vīram aiz muguras un palīdzēja viņam piecelties sēdus, iedzert zāles un iemalkot tēju.
— Man bija jātiek mājās, — Andreass nomurmināja. — Jutos pārāk slims, lai vēl paliktu projām. — Viņa saklausīja šo vārdu jēgu — taisnošanos — un manīja skaudru pašpārmetumu dzeloņa dūrienu.
— Cik ilgi tev jau ir tik slikti? — viņa pavaicāja.
— Pirms divām dienām es kaut ko ieēdu…
Viņš atdeva sievai tasi un metās ārā no gultas. Tverdamies pie sienas pēc atbalsta, aizsedzis muti ar roku, viņš ietenterēja tualetē un tur ieslēdzās.
Kad Andreass atgriezās gultā, viņa seja bija mitra no sviedriem. Viņš atslīga spilvenos, ātri un sekli elpodams. Kad sieva piedāvāja tēju, viņš papurināja galvu. Un aizvēra acis.
— Labāk atved māti, — viņš sacīja. — Tā zinās, ko darīt.
Sieva noliecās pār Andreasu un piespieda lūpas pie karstās pieres.
— Es tūlīt būšu atpakaļ! — viņa sacīja.
Lietus bija mitējies, taču ūdens joprojām pilēja no eikaliptu zariem un tērcītes bija iegrauzušas jaunas gultnes akmenscietajos ceļmalas dubļos. Lukturīša gaismā klājuma virsma spoži vizmoja. Nakts bija vēsa, koku zaļās lapas un zāle svaigi smaržoja, dārzos uz dzīrēm izrāpoja gliemeži. Ciemā valdīja klusums, skanēja tikai tālas suņa rejas, un daudzās mājās logi jau bija tumši.
Taču vīramātes namā vēl dega gaisma. Pie galda sēdēja četri vīri, blenzdami kārtīs, ko turēja rokā. Galda vidū gulēja naudas kaudzīte — banknotes un monētas, un pelnu trauks bija apdzēstu izsmēķu pilns. Vasilim pie elkoņa stāvēja metaksas glāze, pudele pie viņa kājām bija gandrīz tukša. Arī citiem vīriem priekšā bija dzērieni, uz galdauta izvietotās pērleņvāku pusītēs — sabērti apgrauzdēti riekstiņi. Sēdošie blenza ienācējā, taču neko neteica. Vasilis bija tumši piesarcis, viņa augšlūpu klāja sviedru pērlītes. Viņš ar plīkšķi nometa kārti uz galda — kreiča desmitnieku. Viens no viņa pretiniekiem, blēdīgi smaidīdams, pievienoja naudaszīmju kaudzei vēl vienu.
Angeliki klusēdama sēdēja kaktā. Rožainā jaka, ko viņa bija apmetuši ap pleciem, izskatījās nošķiesta ar eļļu, sievietes rokas kustējās — viņa darināja mežģīnes.
Namamāte piecēlās, lai apsveicinātos ar Irīni.
— Lūdzu, lūdzu! — Angeliki sacīja. — Nāc, sēdies. — Viņa bažīgi pavērās apkārt, meklēdama krēslu vedeklai. Visus sēžamos bija aizņēmuši vīri.
— Iekārtojies tepat! — viņa turpināja. — Manā krēslā. Es varu pastāvēt. Visu dienu esmu sēdējusi.
— Andreass saslimis, — Irīni paziņoja. — Viņš vaicāja pēc jums. Atnācu jums pakaļ.
— Lai Dievs žēlīgs! — Angeliki iesaucās. Un pārmeta krustu. — Protams, es tūlīt nāku! Vasili, vai tu dzirdēji? Andreass sasirdzis! Viņš mani saucot! Iešu apskatīties, kas tur darāms.
Vasilis izveicīgi sakļāva savu kāršu vēdekli un piespieda to sev pie krūtīm.
— Kas tad viņam lēcies? — tēvs noprasīja.
— Ak vai! — Angeliki izdvesa. — Es nezinu!
— Kā tev šķiet — varbūt labāk apjautāties, par ko ir runa, un tikai tad skriet turp? Irīni, kas ar viņu noticis?
— Nav ne jausmas, — Irīni atzinās. — Viņu moka briesmīgas galvassāpes. Un ir slikti ar kuņģi. Domāju, ka viņš ko nelāgu ieēdis.
— Tātad viņš ir saindējies! Ak, augstais Dievs debesīs! Vai saaukstējies, noķēris vēdergripu. Tā var gadīties. Vai viņš staigāja apkārt šajā lietū?
— Velc mugurā mēteli, sieva! — Vasilis izrīkoja. — Un ej, nevis stāvi te, klabinot muti. Tu mūždien par daudz runā! Sotiri, tavs gājiens! — Viņš atkal izveidoja no kārtīm vēdekli.
Angeliki bija satraukusies, viņu uzbudināja šī retā iespēja — būt kādam vajadzīgai. Mērķtiecība piešķīra sievietes sejai mirdzumu. Uz ielas tikusi, viņa traucās uz priekšu, aši cilādama kājas.
— Vai jums mājās ir citroni? — viņa noprasīja. — Un kas stiprāks? Mums vajadzēs abus. Ja nav, tad skrien un nopērc. Labi daudz citronu — to sula šādā reizē ģeldēs! Es steigšos turp un pasēdēšu pie nabadziņa. Un, Irīni, nekavējies — pa ceļam nepļāpā ne ar vienu!
Irīni ātri soļoja pa tumšajām ielām. Alejās atbalsojās ļaunu vēstoši neredzamu kaķu brēcieni, netālu no būvlaukuma aizspruka gluda, spīdīga žurka, meklēdama patvērumu. Sīkpreču veikala durvis bija vaļā, dzeltena gaisma apspīdēja celiņu ar lietus peļķēm, kas satecējušas bruģa padziļinājumos. Aukstuma vitrīnā nekā daudz nebija (apkaltuši žāvētu desu gali, vēl nesagriezts cietā siera ritulis, papīrā ietīts fetas siera gabals). Panajotis sēdēja uz augstā ķebļa. Tas bija nožēlojama izskata vīrelis: salts kā auksta gaļa. Viņš noteikti nelutinās pircējus ar svaigu preci, kamēr šī nebūs pārdota. Tirgotavas tālākajās telpās (tur viņš turēja tīrīšanas līdzekļus un saimniecības preces — veļas pulveri, balinātāju un papīra salvetes) bija tumšs. Ja Irīni dotos turp, viņš pieceltos un iedegtu gaismu, ko nodzēstu, tikko ienācēja būtu kaut ko izvēlējusies. Viņš uzlūkoja Irīni un, pasveicinājis klienti, pāršķīra lappusi, viņš lasīja lētu grāmatiņu mīkstā iesējumā. Uz vāka bija attēlots jauneklis ar kovboja cepuri galvā — no viņa krita melna ēna, iezīmēdamās pret saules rietu, un autoru sauca par Zeinu Greju. Starp konservētu burkānu un zirnīšu kārbām sprakstēja mazs tranzistoru radioaparāts — komentētājs stāstīja par futbola spēli.
Irīni izraudzījās sešus citronus no kastes, kas stāvēja pie durvīm, un uzlika tos uz svariem; aiz iepakojumiem ar mājas apstākļos lietojamu matu krāsu viņa atrada pudeli medicīniskā spirta un aspirīna tabletes.