Panajotis ielika starp grāmatas lapām košļājamās gumijas papīriņu, lai vēlāk atrastu vietu, kur beidzis lasīt. Nošļūcis no ķebļa, veikalnieks paņēma zīmuli, kas bija aizbāzts aiz auss. Tā bija pieaugusi ar matu kušķiem. Viņš uzrakstīja kopējo summu uz papīra maisiņa. Irīni nebija līdzi naudas. Tirgotājs nopūtās, izņēma kādu sarakstu, kas bija paslēpts zem letes, šķirstīja to, līdz starp skribelējumiem atrada viņas vārdu. Sieviete noskatījās, kā viņš rūpīgi pieraksta datumu un summu, ko viņa tagad būs parādā. Bija jāseko visam, jo šis virs mēdza nadzīgi pievienot šādas tādas cenas par precēm, ko neviens ne acis nebija redzējis.
Irini novēlēja viņam labunakti. Panajotis paņēma savu vesternu mīkstajos vākos un atkal sāka lasīt.
Ceļš bija tukšs, nakts klusumu traucēja tikai ūdens burzgulēšana ielu renstelēs un notekās un vēl viņas soļi. Ciems palika aiz muguras. Cēlās vējš, tas paretināja mākoņus, un uz bridi ieleju apgaismoja spožs pilnmēness, dzeloņkrūmi un kaktusi meta dīvainas, zaglīgas ēnas.
Viņa jau bija gandrīz mājās — aiz līkuma tās varētu saskatīt, bet tajā brīdī aizmugurē atskanēja motora rūkoņa. Viņa nepalūkojās atpakaļ, bet nogriezās dubļainā ceļa malā un gaidīja, lai mašīna pabrauc garām. No auto lukturiem plūda zaļgani gaismas staru kūļi, atgainīdami tumsu.
Taču tas netraucās vis garām, bet palēnināja gaitu un pieripoja pie gājējas. Šoferis izliecās ārā un atvēra durvis pasažiera pusē.
Tas bija viņš.
Irīni vērās šajā cilvēkā, kura seja pa pusei slēpās ēnā un šķita ļoti skaista. Viņa juta, ka vīrieša acis viņu pētī. Viņai drebēja rokas, sirds pukstēja pārāk ātri. Beidzot dievi parādīja labvēlību, un (ilgi, ak vai, cik ilgi!) kārotais mirklis bija klāt, taču tagad — izšķirošajā bridi — viņa svārstījās. Irīni raudzījās uz ceļu un baiļojās, ka viņu kāds pamanīs, kaut gan tur neviena nebija. Tas laiks bija klāt un šķita tik kārdinošs, salds un neatvairāms. Cik apkaunojoši, netikumīgi un nodevīgi!
Viņai rokā bija maisiņš ar citroniem — vienīgais enkurs, kas turēja pie dzīves īstenības.
Irīni ielika to mašīnā — tur, kur jāatrodas pasažiera kājām, un iekāpa.
Parāvusi durvis, viņa tās aizcirta. Beidzot abi bija divatā.
Vīrietis pieliecās un maigi saspieda viņas roku, likās, ka viņš prot lasīt domas. Irīni jutās tā, it kā viņai pieskartos dievība, un aplūkoja savu delnu, šķietami pārsteigta, ka tā nekādi nav mainījusies.
Neviens no abiem neko neteica — pēc tik ilgas gaidīšanas vārdi tikai apgānītu šo mirkli.
Kad viņš sievieti noskūpstīja, viņa apjauta — sapņi kļūst par īstenību. Irīni tik daudzkārt bija pārņēmis karstums, iztēlojoties šo skūpstu, un tagad vīrieša lūpas piespiedās viņējām, un mēle jau bija viņas mutē. "Esmu mirusi," viņa domāja, "un te ir debesis!" Irīni gribējās uzsūkt viņu, uzņemt sevī, skart ikkatru viņa ķermeņa vietiņu. Sieviete glāstīja viņa matus un raustīja tos, vilka plaukstas pār muskuļoto muguru un pleciem. Pacēla vīrieša kreklu un glaudīja gludo ādu. Abi elpoja dziļi un ātri, knibināja, laizīja, zīda kailās miesas katru vietiņu, ko varēja atrast. Viņš koda tai kaklā, Irīni pacēla roku pie viņa sejas un sūkāja pirkstus. Teo plaukstas uzgūla viņas gurniem, tad ieslīdēja starp tiem, pavēra tos, un viņa ar prieku ļāvās. Vīrietis norāva drēbes no viņas krūtīm un uzspieda muti te vienam, te otram cietajam galam, pēc tam atkal lūpām — koda tajās un skūpstīja tā, it kā no tām nekad negribētu šķirties. Dievi ir tik laipni, šo cilvēku mutēm vairs nebūs jāatraujas, jo abi pazudīs šajā svētlaimē!
Cik daudz laika aizritēja? Sekundes vai minūtes? Neviens no abiem to nebūtu varējis pateikt, viņi grima nemaņā. Viņiem šķita, ka pasaule deg, pārvēršot visu, kas apkārt, baltkvēlē; viņu mīlestība pati no sevis liesmoja spožās ugunīs, lai abi labāk redzētu un iepazītu viens otru.
Nē! Mirdzums, kas pārplūdināja kabīni, nāca no mašīnas lukturiem — tā bija parādījusies aizmugurē. Un šoferis uztaurēja.
— Mēsli! — vīrietis norūca. Sieviete sakārtoja drēbes un saglauda matus, Teo ieslēdza ātrumu un uzbrauca uz ceļa. Auto paripoja garām, tā sarkanās signālugunis nozuda tālumā kā pūķa acis.
— Es nu labāk iešu, — viņa sacīja. Teo nopūtās.
Kad Irīni atvēra auto durvis, vīrietis ieminējās: — Mēs kaut ko izdomāsim. — Viņš saķēra Irīni plaukstu un piespieda to pie sava karstā, cietā locekļa.
Viņa ar to pašu roku paķēra maisiņu ar citroniem. Kad Teo aiztraucās viņai garām pa ceļu, Irīni skūpstīja gaisu, kuram cauri viņš aizslīdēja.
Andreass bija ieslēdzies tualetē, Angeliki stāvēja pie izlietnes, skalodama to ar mazgāšanas līdzekli. Mājā skāņi oda pēc vēmekļiem un zālēm, pēc Andreasa slimības.
Bet nekam vairs nebija nozīmes. Viņš to mīlēja! Viņš to gribēja! Viņš kvēloja alkās pēc tās! Un trīsas, svētlaime, atmiņas par viņa pieskārienu pavadīs Irīni, lai ko viņa darītu, — pat kopjot nabaga Andreasu.
ČETRPADSMITĀ NODAĻA
Autobuss pamatīgi kavējās, un gaidīšana krastmalā bija ilga. īsais soliņš zem koka nojumes pieturā jau bija aizņemts — uz tā sēdēja apcerīga jauna meitene un šūpoja pie krūtīm piespiestu aizmigušu bērnu. Viņai blakus bija iekārtojies sadrūmis puisis, kuram viena roka bija apsaitēta un pakārta kaklā, viņa seja likās saraudāta.
Resnais vīrs apmetās uz akmens kāpieniem, kas veda lejup līdz ūdenim, un vērās, kā viņam pie kājām spēlējās zivis. Bariņš sīku, spožu mazuļu ņudzinājās kā viendabīga masa — virpuļojoša bumba, līdzīga šūnai, kas redzama mikroskopā. Šie jaunuļi kustējās ātri un visi reizē; tie slīdēja šurpu turpu, neviens cīnītājs nekur nelauzās, nejauca kārtību, nemaisījās starpā, visi peldēja kopā, jo no šīs uzvedības bija atkarīga viņu izdzīvošana. "Tas ir zīmīgi," prātoja vīrietis, "tā rīkojas pārāk daudzi cilvēki — meklē glābiņu, piemērojoties apkārtnei, allaž skrienot līdzi pūlim. Viņš domāja par Niku — par večuka sludinātajiem uzskatiem, ka ikkatram dzīvē jāsamierinās ar to, kas viņam dots; tad pēkšņi viņam uzmācās bažas par šo vīru, un resnis sāka raizēties, vai ar Niku viss ir kārtībā. Viņš bija solījis pirms aizbraukšanas to apmeklēt vēlreiz — varētu tur iegriezties jau šodien, ja pēc šodienas galveno uzdevumu veikšanas pietiks laika.
Kad pienāca autobuss, mazais pasažieru pulciņš bija papildinājies. Tie pirmo iestūma apcerīgi noskaņoto meiteni, lai viņa izvēlas sev sēdekli. Kamēr viņa kāpa iekšā, guļošais puisēns miegā kustināja lūpas, itin kā sūcot krūti vai veltījot skūpstus savai gādīgajai mātei.
Sieviete, kas turēja rokā aptiekas maisiņu ar zālēm, tērzēja ar šoferi.
— Tu esi novēlojies, Džordž, — viņa sacīja. Sieviete tāpēc nesatraucās (viņai nekur neesot jāsteidzas). Un uzrunātais neminēja kavēšanās iemeslu, tikai klusēdams paņēma pasniegto sīknaudu.
Resnis iespllējās savā iemīļotajā sēdekli šoferim aiz muguras. Bēdīgais jauneklis ierāpās salonā pēdējais un iedeva Džordžam naudaszīmi, lai samaksātu par braucienu.
Džordžs pavērās puisim sejā un netīksmi pasmaidīja.
— Tā, tā, tā, — viņš norūca, — skat, kur tu esi — atpakaļ pie mums pēc pamatīga laika. Kur tad tavs mopēds, Sosti?
Zellis pietvīka no kakla līdz matu saknēm.
Šoferis iebāza naudaszīmi kabatā un sāka skaitīt monētas.