— Zini, — viņš turpināja, joprojām smīnēdams, — es vakar redzēju vienu tieši tādu parkšķi, kāds bija tavējais. Bet tas nevarēja būt tavs. Jo tas gulēja grāvī.
Jaunieša žoklis saspringa. Viņš pastiepa roku pēc naudas atlikuma, bet šoferis to turēja, cieši sažņaudzis saujā.
— Bet kur tad tagad ir tavs spurkšķis, Sosti? Veikalā? Varbūt degviela beigusies, ko? Še! — Viņš ļāva monētām iebirt puiša saujā.
— Lai šī tev būtu mācība.
Jaunietis virzījās tālāk uz tukša sēdekļa pusi.
— Nav jēgas šitiem kaut ko sacīt, — autobusa vadītājs noburkšķēja. Viņš atlaida rokas bremzi, un mašīna izkustējās no vietas.
— Šie viemēr ir pārliecināti par savu taisnību.
Bērns pie mātes krūts glāsmaini nopūtās.
* * *
Autobuss ieripoja ciema skvērā. Sīktirgotāja sieva pie mazā veikaliņa kārtoja pasteļtoņos nokrāsotus slotaskātus, viņa pārtrauca savu nodarbi un lūkojās, kā pasažieri izkāpj, it kā gaidītu kādu paziņu. Viesnīcas pagalmā sabirušās lapas bija aizslaucītas projām, pie ārsienas pieslietas alumīnija kāpnes vietā, kur uz bālzilā apmetuma žuva svaiga krāsa. Laukumiņā uz notraipīta sola atpūtās vientuļš vecs vīrs ar zilu jūrnieka cepuri galvā, viņam rokās bija baltu margrietiņu pušķis, kura vidū slējās dārza roze — sārta un smaržīga. Kad pasažieri izkāpa, vecītis kliboja cauri skvēram uz autobusa pusi.
Resnis pieskārās šofera plecam.
— Es domāju, Džordž, — viņš sacīja, — vai jūs varētu dot man padomu. Es meklēju kazu ganu, kura vārds ir Lūkass. Man šķiet, jums vajadzētu viņu pazīt.
Džordžs nošņācās, it kā aizpūstu no nāss tur ielīdušu kukaini, un paberzēja piesarkušo acu plakstiņus ar saliektu pirkstu.
— Ak jā, — viņš atbildēja. — Es zinu, kurš tas ir. Dieva dēļ — kas jums no viņa vajadzīgs?
— Gribu viņu sameklēt, — resnis attrauca.
— Tas tips ir ķerts! — Džordžs piesita sev pie deniņiem. — Vai jums neviens to nepateica?
— Nē, — vīrs novilka. — Neko tādu neesmu dzirdējis.
Pēdējie pasažieri jau bija projām. Palicis tikai resnais vīrs.
Vecais vīrs uzlika roku uz durvīm, vienu kāju — uz kāpnēm un
aizelsies gaidīja, kad šoferis lūgs viņu iekšā.
Džordžs uzspieda ar kāju uz akseleratora, iedarbinot motoru, un strostēja večuku.
— Rāpies augšā, Nikolas, lai Dievs tev palīdz! — viņš burkšķēja. — Mēs jau tāpat esam nokavējušies, kā lai vēl minstināmies tevis dēļ?
Resnis izlocījās no sava sēdekļa un saķēra vecā vīra elkoni, lai uzvilktu viņu augšā. Zem plānā žaketes auduma bija sataustāmi tikai kauli un ļengana āda.
— Atļaujiet, kungs. — Apalītis viņam uzsmaidīja. Vīra iekritušie vaigi vēl vairāk iegrima tukšajās smaganās kopā ar muti. Matu atliekas atgādināja vēja raustītus zirnekļu tīmekļus. Resnis palīdzēja večukam nokļūt sēdeklī salona otrā pusē — pretī viņējam.
— Tu brauc uz kapiem — vai ne, Nikolas? — šoferis apjautājās.
— Jā, — vecais apstiprināja. — Uz kapsētu, lūdzami. — Un, gaidot neilgo ceļojumu, pasmīkņāja gluži kā bērns, kuram apsolīts cienasts.
Džordžs iegrieza autobusu šaurajā alejā skvēra tālākajā galā. Viņš pacēla balsi, gandrīz vai iekliegdamies, lai pārspētu nodzītā motora troksni, jo viņam bija jārunā, sēžot ar muguru pret pasažieriem.
— Nesaprotu, kāpēc tu neapmeties tur augšā? — viņš auroja. — Tad mums nevajadzētu tevi stiept, kad pienāks laiks! — No večuka sejas nozuda smaids, un šoferis iesmējās.
Resnis uzlika roku uz vecā vīra pleca un pieliecās tuvāk, sākot čukstēt viņam pie auss.
— Neklausieties viņā, draugs! — viņš sacīja. — Es redzu, ka jums vēl priekšā daži labi gadiņi. — Piespiezdams pirkstu pie lūpām, sazvērnieciski skarot degunu, druknais vīrs piemiedza aci. — Puķu pušķis ir ļoti skaists, — viņš jau skaļāk piebilda. — Jūsu sievai ir laimējies.
Bet večuks papurināja galvu.
— Es nekad neesmu bijis precējies, kungs, — viņš attrauca. — Tāda svētība man nav tikusi dāvāta. Ziedus es nesu, lai godinātu labu draugu, kas nesen aizgāja.
— Tas nebija vis tik nesen, — Džordžs izaicinoši aizrādīja. — Vismaz pirms gada.
— Laiks aizrit, — resnis sacīja. — Jo vecāks kļūstu, jo ātrāk tas skrien. Pastāstiet man, braucēj, kā atrast to Lūkasu.
— Es ceru, ka jums kājās ir staigāšanai piemēroti apavi! — Džordžs uzsauca.
— Ir — manas uzticamās spārnotās sandales, — ducīgais vīrs atteica, pastiepdams labo kāju. Teniskurpes bija svaigi izbalinātas, saites — pilnīgi jaunas, bez kādas vainas. Večuks pavērās uz šo čību un pasmaidīja. — Un tā — ja jūs paskaidrotu, kur viņu atrast, es būtu pateicīgs.
— Viņam ir namelis — īsta būdele, pavisam mazītiņa. Nezinu, kā jūs to nosauktu — tur, kur atrodas klosteris, kura aizgādnis ir Profitis Iliass, — Džordžs valodoja. — Tik tālu es jūs nevaru vest. Tur nav kārtīga ceļa, ar šādu vecu auto tur nemaz nevar izbraukt. Aizvizināšu jūs līdz Svētās Annas pieturai. No turienes būs apmēram pusstundas gājiens. Varbūt pat mazāk. Taču šajā stundā viņa nebūs mājās. Viņam jābūt ārā — ar ganāmpulku.
— Pusdienās viņš noteikti atnāk, — resnis novilka. — Kad es tur nokļūšu, vairs nebūs ilgi jāgaida.
Tur, kur ceļš veda lejup uz Svētā Savas līci, Džordžs sazarojumā pagriezās uz kalnu pusi, līkumojot starp granātkoku rindām un nepabeigtajām celtnēm uz ciema robežas.
Pie kapsētas vārtiem apalītis saņēma večuka roku un palīdzēja tam izkāpt. Vecais cieši sažņaudza viņa plaukstu savējās.
— Lai Dievs jūs svētī, kungs, — viņš nomurmināja. — Lai padara jūs par svēto!
Resnis atvēcinājās.
— Tas nebija itin nekas, — viņš attrauca. — Katrs taču gribētu jums palīdzēt!
Džordžs uzspieda kāju uz akseleratora un iedarbināja motoru.
Kad autobuss lēnām rāpās augšā kalnā, skatienam atkal atklājās kapsēta. Resnais vīrs noraudzījās, kā tālu lejā Nikolass virzījās uz priekšu starp marmora plāksnēm, līdz atrada draugu, noņēma cepuri un, ceļos nometies, klanīja galvu, nolicis vīstošo pušķi uz aukstā, baltā akmens.
* * *
Kādas pusjūdzes attālumā no ciema lejup uz jūru vērās sena kapela. Tās jumts bija apaļš, māla dakstiņu kupols zaļš no ķērpjiem, virs zemajām durvīm karājās zvans, tā aukla bija saritināta un uzmesta uz sienā iedzīta gaļas kāša.
— Tā ir Svētās Annas baznīca, — šoferis paskaidroja. — Ejiet pa šo ceļu, līdz nonāksiet pie mūļu takas — tā ir pa labi. Tur ir tas klosteris, kura aizgādnis ir Profitis Iliass. Pēc tam būs tā jūsu gana māja — pati pirmā. Tā ir vienīgā, kas tur atrodas! Tai ir grūti paiet garām — pat svešinieks uzskries virsū.
— Liels paldies, Džordž, — resnis sacīja. — Cik esmu jums parādā?
Šoferis apsvēra.
— Ar trim simtiem pietiktu, — viņš noburkšķēja. — Jā, dodiet trīs.
Virs nolika uz vadības paneļa tūkstoš drahmu zīmi.
— Atlikumu varat paturēt, — viņš paziņoja.
Kad motora rūkoņa noklusa tālumā, resnltis ieklausījās mūžam rosīgo kalnu skaņās. Vējš šūpoja priedes, čabinādams skujas, sīlis brēkādams pacēlās spārnos, un to plīkšķi atbalsojās nošļauptajā klintainē, kas sniedzās līdz pašam okeānam.
Viņš ātri sasniedza mūļu taku, iedams gariem, naskiem soļiem, apbrīnojami veikli tik liela auguma vīram. Te pietika vietas ar nastām apkrautam ēzelītim, celiņš bija līdzens, precīzi izlikts ar aptēstiem četrstūrainiem akmeņiem. Šis bruģējums bija gan amatnieka, gan mākslinieka darbs — pacietības atstāts mantojums no laika, kas pavadīts citā ērā, kura šoviet likās nule aizgrimusi aiz apvāršņa. Šeit slēpās daļa Grieķijas sirds — tās, kura bija nemainīga, gadsimtu neietekmēta, — ar kalnu smailēm pret skaidrām debesim, mirdzošu safīra jūru, zaļo augu smaržu, ko uzvēdīja vējš. Un klusumu — ja nu vienīgi švīkstēja vēsmiņas šķirstītā zāle — sastingums bija pilnīgs, un tomēr resnis saklausīja skaņu, kas atgādināja gaistošu mūziku, it kā šeit vēl nupat būtu spēlēta Pāna flauta.