Policijas priekšnieks iesmējās.
— Ja tā notiktu, te būtu palikuši tikai mēs, vīrieši.
Treknulis nepasmaidīja. — Tad kāpēc to izdarīja šī?
— Viņa bija apprecējusi vietējo. Te dzīvo viņas radi, tie ari abus iepazīstināja. Tomēr viņa pati nav no šejienes, viņa nāca no cietzemes.
— Vai jums šķiet, ka tas ir pietiekams iemesls, lai darītu sev galu?
— Iespējams. Varbūt viņa ilgojās pēc mājām. Un tāpēc jutās gluži slima.
— Cik ilgi viņa te dzīvoja?
— Nav ne jausmas. Gadu vai desmit, kāda atšķirība? Hari!
Smagnējais seržants, kurš uzkliedziena brīdi centās iestiprināt
krekla krūšu kabatiņā vienu no savām lētajām lodīšpildspalvām, pārtrauca šo nodarbi un saviebās.
— Es nešaubos, ka tu vari mums to pavēstīt, — policijas priekšnieks sacīja seržantam. — Cik ilgi Asimakopulas kundze te dzīvoja?
Seržants uzlūkoja vispirms šefu, tad resni, pastiepis apakšlūpu, it kā aplēšot.
— Divus gadus, — viņš beidzot sacīja. — Es nedomāju, ka vairāk.
— Nē, vismaz trīs! — ierunājās augumā sīkais konstebls. — Manas sievasmātes brālis mitinājās tajā mājā pirms tam, kad to noīrēja Asimakopuli, un viņš jau pasen ir miris. Gadus trīs, varbūt pat četrus.
Seržants pavēra ļenganās, mitrās lūpas, lai iebilstu, bet priekšnieks pacēla roku, apklusinot viņu, un atkal pievērsās atbraucējam.
— Tātad atbilde uz jūsu jautājumu ir tāda, ka viņa te nedzīvoja sen, — šefs sacīja.
— Tomēr pietiekami ilgi, lai iekārtotos un nodibinātu ģimeni — resnis secināja. — Vai viņai bija bērni?
— Neliekas vis. — Viņš pavērās uz seržantu, kurš lēni pašūpoja galvu.
— Šajā pasaules daļā tā ir diezgan neparasta parādība — vai jums tā nešķiet — jaunai dāmai, kas nesen apprecējusies, nav atvašu? ]a viņa bija neauglīga, tas varētu būt svarīgs cēlonis depresijai. Bet jūs taču apspriedāties ar nelaiķes ārstu par viņas garīgo stāvokli? Ja viņai bija psihiski sarežģījumi, esmu drošs, ka mediķis jums to pateiktu, — vai tad ne?
Seržants atkal pievērsa uzmanību savām pildspalvām, bet konstebls noliecās zem galda, lai sasietu kurpju saites.
— Mūsu doktors ir ļoti aizņemts cilvēks, jūs taču to sapratīsiet, — izvairīgi nobēra šefs. — Bet Asimakopula kungs bija vecāks par sievu. Daži teiktu — viņam palaimējās dabūt jaunāku sievu, lai tā viņu naktīs sildītu. Bet… kas zina… Varbūt viņam trūka… potences… kāda mēdz būt žiperlgākam brašulim. Tāds vīrs būtu ticis galā, kur šis netika, — ja būtu gadījies īstais…
Priekšnieka sejas izteiksme atplauka, iegrimstot tik baudkārās domās, bet, kad resnis sarauca pieri, viņš novērsās un pakasīja aiz auss, it kā tur niezētu.
— Cik veca bija Asimakopulas kundze? — resnais virs noprasīja.
— Viņai bija divdesmit pieci vai divdesmit seši gadi, — šefs pasmaidīdams noteica. — Precīzi nezinu. Manuprāt, miroņus nevar piespiest atbildēt uz jautājumiem tikai tāpēc, lai aizpildītu kādu anketu.
— Vai ģimeni jūs neiztaujājāt?
— Nē.
— Un ko jūs vispār prasījāt tuviniekiem?
— Man likās, ka būs labāk, ja ļaušu tiem mierīgi dzīvot tālāk.
— Jūsu domas dara jums godu, šef, taču tās nenorāda, ka esat labs policists. Varbūt jūs pastāstītu mums — esiet tik laipns, — resnis pagriezās un pamāja abiem pārējiem, kuri šķietami bija iegrimuši papīros, — cik saņēmāt par tādu iejūtību? Itin kā mēs to nezinātu…
Sārtums ieplūda policijas priekšnieka vaigos, bet resnais vīrs nepārprotami negaidīja atbildi, viņš piecēlās un nospieda izsmēķi traukā.
— Ja esat cienīgs nēsāt žetonu, varbūt jums vajadzētu uzdot sev jautājumu, par kuru jūs droši vien aizmirsāt, šef. Pavaicāt sev, kā tur īsti bija — viņa nokrita vai tika pagrūsta?
Priekšnieks izspieda nicīgu smiekliņu. — Kāda traģēdija, Diaktora kungs! Slepkavība un uzpirkšana! Un tas viss miegainajās grieķu salās! Manuprāt, jūs pārāk ilgi esat staigājis pa nelādzlbu pilnajām Atēnu ielām.
Resnis pacēla savu ceļasomu un pievērsās mazajam konsteblam. -
— Es prātoju, — viņš teica, — vai jūs varētu man ieteikt viesnīcu, kurā ir pieņemamas istabas?
Taču policijas priekšnieks viņu pārtrauca.
— Es jau jums teicu, ka ostas sardzes kuteris…
Resnis piegāja pie konstebla un uzlika roku uz viņa pleca.
— Nāciet man līdzi! — viņš izrīkoja. — Un parādiet ceļu.
Kad durvis aiz atbraucēja un konstebla aizkrita, šefs pievilka pelnu trauku sev tuvāk un, izņēmis no saburzītas paciņas cigareti, centās to iztaisnot. Viņš paņēma sērkociņu kārbiņu, ko atēnietis bija atstājis uz viņa galda, un atvēra to.
Milzīgs prusaks ar gariem taustekļiem naski izlēca no tās un trakā ātrumā pāri policista delnai traucās uz aktu vākiem, kas gulēja viņam klēpī.
— Jēzus Kristus!
Vīrietis šausmās nogrūda pretekli uz grīdas, kur tas metās meklēt patvērumu starp datorizdrukām koši svītrotajos iesaiņojumos.
Kamēr seržants izbrīnā noskatījās, satracinātais šefs lēkādams vajāja kukaini, mīdams ar kāju tur, tur un atkal tur, līdz beidzot mūdzis izmuka pilnīgi un galīgi, nozūdot starp dokumentu vāciņu grēdām.
Mazais konstebls aizveda resno vīru uz viesnīcu "Kaija" — tā bija atvērta visu gadu un piederēja policista otrās pakāpes brālēnam. Abi kopā cieši plecu pie pleca apstaigāja ostu. Konsteblam gribējās uzdot bezgala daudzus jautājumus, tomēr viņš neuzdrīkstējās. Viņa acis bažīgi pētīja durvju ailas, balkonus, alejas un velves, lai redzētu, kas gājējus novēro. Resnis soļoja pašpārliecināti, metot līkumu tikai ap lietus ūdens pilnajām notekām, un laipni sveicinādams katru satikto cilvēku.
Pie ieejas viesnīcā resnais vīrs pateicās konsteblam un sacīja, ka viņš varot iet, bet pēc tam nolūkojās, kā uniformā tērptais policists
lēnām devās atpakaļ uz iecirkni, šur tur apstādamies, lai aprunātos: pie tirgotāja, kas pārdeva augļus un saknes, elektrotehnikas veikaliņa īpašnieka, kafejnīcu terasēs pie saimniekiem. Tērzēdams viņš norādīja uz viesnīcu, un galvas pagriezās uz resnā vīra pusi. Tas noprata, ka izvēlējies īsto pavadoni, — šis konstebls būs lielisks palīgs, visā apkaimē izplatīdams ziņas par izmeklētāja atbraukšanu.
Viesnīcas vestibilā bija tumšs, tur nebija kurināts, un sieviete aiz letes bija iepogājusies vairākās biezās ar rokām adītās vilnas jakās. Leti klāja sadzeltējusi avīze, uz kuras stāvēja četri drukni sveču gali un aizkorķēta tintes blašķe. Sieviete nopētīja viesi ar bargu skatienu cauri pusmēnešbrillēm un, atiezusies kā vilcene, uzsmaidīja ar tādu sejas izteiksmi, it kā apmierinājumā berzētu rokas. Viņas augšžoklī nebija priekšzobu, tikai ilkņi, un runājot mute nelāgi dvakoja.
— Labdien, kungs, sveicināti! — saimniece sacīja, nolikdama slaukāmo lupatu. — Vai jūs meklējat istabu? Man ir brīva viena jauka, otrajā stāvā, ļoti tīra, ar skaistu skatu pa logu. Visā Grieķijā nav burvīgāka!
Viņa pacēla avīzes malu un izvilka ādas vākos iesietu reģistra grāmatu. Ar tinti notrieptie pirksti šķīra lappuses — nedēļu pēc nedēļas — no janvāra līdz šīsdienas datumam. Visas bija tukšas.
— Vai jūs paliksiet ilgi?
Resnis paraudzījās apkārt — uz nelietoto glāžu rindām mazā bāra plauktos, uz noputējušu mākslīgu puķu vāzēm uz palodzēm un nomocītā Kristus attēlu — svētbildi virs ieejas tualetē.
— Varbūt dažas dienas, — viņš atbildēja. — Noteikti ne ilgāk par nedēļu!