Mūļu taka veda pāri pauguriem — uz klosteri, kura aizbildnis esot Profitis Iliass, — šīs baltās sienas gadiem slēpušas sevī mūku kopienas. Ducīgais vīrs — viņš bija ziņkārīgs! — pagrūda kaltus dzelzs vārtus, kas veda uz kapelas iekšpagalmu. Rozmarīna krūmā drūzmējās bites, ložņādamas pa zilganajiem ziediņiem. Pie garās ēdamzāles akā bija iekārts virvē piesiets kauss, un resnais vīrs, nocēlis vāku, uzvilka to augšā un iemalkoja vēso, tīro ūdeni. Viņš paklaiņoja pa krēslaino, auksto kapelu, kur nopietnais Profitis Iliass blenza lejup no apsvēpušās sienas. Gaiss bija pilns sastāvējuša vīraka, kā jau pareizticīgās baznīcas dievnamā, virs galvas karājās svečturi un grezni misiņa kvēpināmie trauki.
Resnis nišā uzmeklēja sveci, taču neiemeta ziedojumu kastītē monētu. Viņš aizdedza sveci ar savām šķiltavām un pacēla gaismeklīti pret sienu — tur, kur atradās izliektā durvju arka. Visu mūri aizpildīja viduslaiku freska, kuras spilgtās krāsas joprojām bija kā tikko klātas. Tā attēloja nolādētos ellē; pašā augšā sēdēja Kristus, kuru bija ielenkuši svētie. Neviens nesmaidīja, neiejaucās nekādās norisēs, visi blenza lejup uz mirstīgajiem (tie bija kaili, to pašu veco grēku iezīmēti — baudkāres, alkatības, lepnības, skopuma pārņemti) — tos saīdzis eņģelis raidīja atvērtā, biedējošā, zivij līdzīga briesmoņa mutē. Šis monstrs peldēja sarkanas un dzeltenas uguns ezerā, purpursārti velni bija bruņojušies ar dakšām un moku rīkiem (to lietojumu nevarēja iedomāties), tie zobgalīgi ķiķināja un bakstīja pūli, kas devās uz elli. Pāri visam slējās Kristus, gluži kā karaliska persona, kas saodusi nelabu smaku, taču izliekas neko nemanām.
Resnis nolaida sveci zemāk, lai aplūkotu grīdu — melnu un baltu oļu mozaīku, kas attēloja dziļumu radības, — lielu, biezlūpainu ūdensspļāvēju vali, astoņkāji un lēkājošu delfīnu. Vīrs pasmaidīja. Grieķi, kuri būvēja šo baznīcu, bija tikai pa pusei pievērsušies kristietībai un nebijās no elles uguns — būdami gana gudri, viņi piesedza savus agrākos uzskatus. Un šī grīda iemiesoja viņu mierinājumu senajiem dieviem — okeāna būtnes nozīmēja veltījumu Poseidonam.
Netālu no kapelas, kuras gādnieks bija Profitis Iliass, viņš atrada mazu mūra mājeli, tajā bija iekārtojies Lūkass. Vieta bija vientulīga, no loga skats pavērās uz tukšajiem kalniem un plašajām, bezgalīgajām debesīm. Jauns kazlēns — skaists dzīvnieciņš savā mīkstajā bērnības kažociņā — bija ievietots sētiņā, tādā kā putnu būrī no stieplēm. Kāja tam bija apsaitēta — viņš to nelika pie zemes un ieblējās, kad atnācējs pakasīja pinkaino galviņu.
Uz jūras pusi lēnus lokus grieza vientulīgs ērglis. Pie aizvērtajām durvīm stāvēja zili krāsots koka sols, ko rotāja uzgleznoti smalki ziediņi un sīkie kolibri. Resnis apsēdās pie puķītēm un gaidot aplūkoja ainavu.
No lejas atskanēja spalgs svilpiens un sauciens. Resnais vīrs bija aizsnaudies, un pa šo laiku viņa pulksteņa rādītāji bija pavirzījušies pusstundu uz priekšu. Garkājains suns spriņģoja starp nogāzes krūmiem, ar rudo kažoku ķerdamies aiz dzeloņkrūmiem. Tam sekoja vīrietis. Viņa gaita bija ļodzīga, tā vedināja uz domām… ne gluži par kroplumu, bet par klibumu. Ieraudzījis svešinieku, suns apstājās un, paostījis gaisu, sāka riet. Nācējs atspiedās ar nūju pret zemi un pavērās uz rešņa pusi. Tas pacēla roku sveicienam, taču gans neatbildēja, tikai apklusināja kranci un virzījās augšup pa nokalni. Viņa mati netīrās cirtās krita uz pleciem, armijas apģērbs bija izdilis un novalkāts, kareivja zābaki — noputējuši gluži balti. Vīrietis nostājās līdzās resnim — gans nelāgi oda pēc kazu muskusa un skāņiem sviedriem, tomēr šajā smakā varēja uztvert ari pļavas siena un svaiga piena maigās smaržas. Ganam uz vienas acs bija melns pārsējs, bet otra spīdēja spoži zila un skaidra. Ar to viņš pētīja savu ciemiņu.
— Kā varu jums līdzēt? — viņš noprasīja.
Resnais virs sniedza viņam roku.
— Esmu Hermejs Diaktors no Atēnām, — viņš sacīja.
— Es sapratu, kas jūs esat — tagad, kad redzu jūs tuvumā, — vīrs attrauca, izvairīdamies no rešņa pastieptās rokas, un uzsvilpa sunim. Tas pienāca un elsodams apsēdās pie viņa kājām.
Duclgais ciemiņš nolaida plaukstu.
— Mazā ciemā valodas izplatās ātri, — viņš teica. — Jūs jau mani pazīstat, tāpat kā es jūs, Lūkas.
Lūkass neatbildēja. Viņš uzlika roku sunim uz galvas un pakasīja tam aiz auss.
— Vai drīkstu jūs apgrūtināt, palūdzot glāzi ūdens, — apjautājās resnis, aicinot uz viesmīlību. Atteikt šādos gadījumos nebija pieņemts.
Lūkass izvilka no kabatas smagu atslēgu, pagrieza to un atvēra koka durvis. Viņš iegāja iekšā un aizcirta tās aiz sevis, bet pēc mirkļa atkal parādījās, nesot prasīto, ko pasniedza resnim. Kad viņš bija to izdzēris, Lūkass paķēra tukšo glāzi.
— Tagad ejiet! — viņš pavēlēja.
Resnais vīrs sakrustoja rokas uz krūtīm.
— Bet pirms tam, — viņš paziņoja, — mums jāaprunājas. Par Irīni Asimakopulu.
— Man nav laika pļāpāt, — Lūkass norūca. — Ir ļoti daudz darāmā. Jābaro kustoņi. — Viņš pavērās uz putnu sprosta pusi, kurā bēdīgi blēja kazlēns.
— Es negrasos jūs velli kavēt, — resnis sacīja. — Gribu uzdot tikai dažus jautājumus.
Lūkass nolaida roku un pakasīja vēdera lejasdaļu. Suns apvēlās uz sāna, pacēla vienu pakaļkāju un arī paskrāpēja turpat.
— Atvainojiet, ka esmu tik atklāts, — Lūkass turpināja. — Taču visi zina, ka es tā daru. Es nerunāju ar policistiem. Nekad. Es viņiem neuzticos. — Gans uzsauca kazlēnam, kura blējieni kļuva aizvien sērīgāki un izmisīgāki. — Es jau nāku, mīlulīt! — viņš teica. Un likās, ka lopiņš sapratis, jo bļaustīšanās mitējās. Viņš pagriezās atpakaļ un novilka: — Neapvainojieties!
— Nav īsti par ko, — resnis jautri attrauca. — Mums abiem ir daudz kopīga. Arī es nepaļaujos uz policistiem. Tieši tāpēc esmu te.
— Tur, lejā, saka — jūs esot no augstākajiem ierēdņiem. Kam prātā pārtrumpot Zafiridi.
— To varētu, ja man rastos iespēja, — resnis piekrita. — Bet es esmu izmeklētājs, nevis policists. Esmu šeit, lai noskaidrotu, kā Irīni nomira. Jūs droši vien zināt, ka policija lietu slēgusi. — Viņš ar plaukstu uzsita sev pa gurnu. — Gandrīz aizmirsu! Es jums kaut ko atnesu! — Resnais vīrs pasniedzās pēc somas un, atsprādzējis to, izvilka kraukšķīgu svaigi ceptas maizes klaipu, un iedeva to Lūkasam. — Gadījumam, ja jūs šodien nebūtu paguvis aiziet līdz veikalam.
Lūkass klusēdams uzlūkoja resni. Viņš paņēma dāvanu un iegāja mājā. Nākdams atpakaļ, viņš nesa rokā bērnu pudelīti ar pienu un iespieda to apalītim rokā.
— Ja jūs pabarotu Andželīnu, es paskatītos, ko ar to maizi kopā varētu iekost, — viņš sacīja. Resnis pasmaidīja.
Kopā ar maizes rikām viņi iebaudīja fetas sieru un olīvas. Ducīgais vīrs izturējās pacietīgi un košļāja klusēdams. Kad puse kukuļa bija nokopta, Lūkass izspļāva olīvas kauliņu un noprasīja: