— Un kāda jums daļa par Irīni?
— Es gribu zināt, kā viņa aizgāja bojā, — resnis paskaidroja. — Un arī to, kāpēc tā notika.
Lūkass paraustīja plecus, it kā par to viss būtu skaidrs.
— Daži apgalvo, ka tas bijis nelaimes gadījums, citi — ka pašnāvība.
— Vai jūs tam ticat, Lūkas? Vai jūs domājat, ka viņa pati sev pielika rokas?
Lūkass neatbildēja.
Resnis pētīja vientulīgo ainavu.
— Dzīvojot te augšā, — viņš ieminējās, — varu derēt — cilvēks pierod pamanīt ik sīkumu. To, ko pārējie neredz.
— Man ir asas acis, — gans palielījās. — Nekad nav bijušas vajadzīgas brilles. Kā manai krustmātei. Viņai ir vāja redze. Un būtu nepieciešama operācija, bet viņa neļauj to taisīt. — Vīrs nogrieza vēl vienu maizes riku un gabalu siera.
— Vai jūs šad tad redzējāt Irīni?
Lūkass iekodās maizē.
— Pēdējā laikā reizēm ieraudzīju, — viņš atzinās. — Viņa bija sev iekopusi dārziņu te augšā, virs ciema. Es gāju tur garām, kad devos pie krustmāmiņas. Ja Irīni bija tur, piestājos parunāties. Devu dažus padomus, kā audzēt dārzeņus. Kazu mēsli, es teicu, der tomātiem. Bet saknes viņu īpaši neinteresēja. Viņa vēlējās audzēt puķes. Es gan neredzu jēgu to darīt. Tās taču nevar ēst — vai ne?
— Es saskatu loģiku jūsu viedokli, — viņa ciemiņš piebalsoja, — tur taču nav nekādas vientiesības. Kāpēc ciematnieki jūs dēvē par traku?
— Tas ir saprotami. — Suns mierīgi gulēja pie Lūkasa kājām. Saimnieks pieliecās un maigi paglaudīja tam galvu. — Tāpēc, ka esmu atšķirīgs. Viņi neapjēdz, ka cilvēks var būt citāds, tāpēc muld, ka es esot jucis. Pareizāk būtu teikt "savādnieks Lūkass". Tomēr tas droši vien nozīmētu to pašu — vai ne? Tikai norādītu uz viņu aizspriedumiem — tā taču ir? Un ļautiņiem nepatīk apcerēt savu aprobežotību. Viņi netiek skaidrībā, kāpēc es dzīvoju šeit, tālu no viņiem. Taču iemesls ir pavisam vienkāršs — viņu radītais troksnis, ķildas, sasodītie baznīcu zvani. Tie dara mani traku. Te augšā cilvēks var domāt. Es biedrojos ar dzīvniekiem. Tie lielākoties ir patīkamāki.
— Daudzi atrod sev sabiedrību apprecoties, — resnis teica.
— Tā ir otra mana dīvainība, viņuprāt, protams. Es nekad neesmu bijis precējies.
Duclgais vīrs notrauca no krūtežas maizes drupačas.
— Un kāpēc jūs neprecaties? — viņš noprasīja.
— Vai jums ir sieva? — Lūkass pajautāja. -Nē.
— Kāpēc tad vaicājat? Man šķiet, ka jūs zināt cēloni, kādēļ nevajag precēties. Un es jums pateikšu savējo. Vīrieši un sievietes nesaprotas. Viņi nedomā vienādi un nevēlas vienu un to pašu. Sievietes grib mājas un bērnus. Vīrieši — ēdienu un seksu. Te visi laulājas, lai varētu mīlēties. Cik ilgi tas turpinās? Sešus mēnešus? Gadu? Kad sieviete ir stāvokli, vīrietis tai vairs nav nepieciešams. Tā tas ir. Tad viss ir cauri. Taču viņi ir saistīti visus nākamos piecdesmit gadus. Viņiem būtu jādzīvo atsevišķi. Un jāsatiekas nedēļas nogalē, lai nokārtotu to lietu ar pārgulēšanu.
— Un kā ar mīlestību, Lūkas? — viņa viesis klusi apjautājās. — Jūsu ideālajā pasaulē tās nav daudz.
— Vai zināt, ko es domāju? — Lūkass sacīja, atlaidies krēslā un pacēlis rokas aiz galvas. — Mīlestība ir lielākais cilvēces posts. Dzīves smagākais lāsts. Es reiz biju iemīlējies. — Viņš mirkli klusēja, novērsis seju no ciemiņa. — Tagad viņa ir precējusies — ar kādu citu.
— Man žēl.
Lūkass atkal pagriezās pret resno vīru un pasmīkņāja, taču kazu gana sejas muskuļi bija savilkušies un šķietamais smaids nesaderējās ar skumjām, kas aizplīvuroja viņa acis.
— Nav ko nožēlot, draugs, — viņš nomurmināja. — Atzīstos, ka man sekmīgi izdevās izbēgt. Dzīve ir vienkārša. Es ņemu to, ko varu dabūt. Tūrisma sezonas laikā izklaižu pietiek visiem. Ja man liktos, ka atkal grasos iemīlēties, es kāptu nākamajā kuģī un dotos projām no šejienes.
— Esmu vienisprātis ar jums, Lūkas, — tāda rīcība tiešām būtu sakarīga, — resnis apstiprināja. — Bet citi nav tik piesardzīgi. Es apmeklēju jūsu brālēnu Andreasu. Irīni zaudējums viņam atņēmis gandrīz visu dzīvotgribu. Viņš to pārcieš smagi. — Vīrs pašūpoja galvu. — Pat ļoti.
— Es biju izvadīšanā, — Lūkass sacīja. — Un viņu redzēju.
— Irīni ir mirusi — nabaga meitene, un jūsu brālēns ir satriekts, — resnis noteica. — Vai jums nešķiet, ka vainīgais būtu jāatrod un jāsoda?
— Protams, — Lūkass sparīgi apliecināja. — To nevēlētos tikai stulbenis.
— Tad jums man jāpalīdz.
Lūkasa rokas nošļuka uz ceļiem.
— Sasodīts, es jums neko nevaru stāstīt, — viņš atbildēja. — Ja kaut ko teikšu, mana dzīvība vairs nebūs ne nieka vērta.
— Bet jūs kaut ko redzējāt.
Lūkass saminstinājās. — Kaut ko manīju gan.
— Un kas tas bija?
Viņa krekla piedurknes aprocei vietā, kur audums izdilis, bija atiris kokvilnas diegs. Gans bija to saņēmis starp īkšķi un rādītājpirkstu, viļādams bumbiņu šurpu turpu.
— Tajā brīdī tas neko nenozīmēja, — Lūkass novilka. — Es nezināju, ka viņa ir mirusi.
Resnais vīrs uzlika roku uz Lūkasa pleca un to viegli saspieda.
Gans ielūkojās resnim tieši sejā.
— Ja es jums uzticēšos, — viņš teica, — jums būs jāzvēr nemūžam neatkārtot to, ko jums teikšu. Un nekādā ziņā nedrīkstēsiet pieminēt manu vārdu. Ja tā nedarīsiet, būs, kas parūpēsies, lai manis vairs te nebūtu un es otrreiz nevarētu savu liecību atkārtot.
— Dodu jums vārdu. Tagad pastāstiet. Ko jūs redzējāt?
— Nākamajā dienā pēc tam, kad viņa pazuda, es ievēroju policijas mašīnu — suzuki.
— Vai tā meklēja Irīni?
— Tā varētu domāt. Taču tas bija pašā agrumā, gaismai svīstot. Es biju netālu. Biju tur piesējis dažas kazas, devos tās izslaukt un padzirdīt. Ieraudzīju arī kādu, kurš iekāpa tajā mašīnā. Tas nebija tērpies uniformā, bet es viņu tik un tā pazinu. Tas bija Haris Hadarakis.
— Ak tā. — Resnais virs atsauca atmiņā šo cilvēku — tas bija vērsim līdzīgais seržants pie dežuranta galda. — Un ko tad šis Hadarakis darīja?
— Neko. Tikai ierausās iekšā, apgrieza auto un brauca projām. Es viņu aplūkoju tikpat skaidri, kā tagad redzu jūs. Mašīna bija piestūrēta pie tās klints galotnes, no kuras viņa esot nokritusi. Taču tas notika divas dienas pirms tam, kad viņa tika atrasta. Kad apjēdzu, kur šie viņu uzgāja, es pārbijos. Policijai būtu viņa jāmeklē, bet man šķita — šie visu laiku zināja, kur viņa ir. Tāpēc es turēju muti ciet. Pateicu tikai Nikam. Viņš ieteica aizmirst visu, ko noskatījos. Un, ja jūs to atklāsiet, es būšu pagalam. Bet es saprotu sava nabaga brālēna mokas, ja tie nelieši…
— Lūkas, — resnis viņu pārtrauca, — paklausieties. Es izmantošu to, ko jūs man pateicāt, taču neviens nekad neuzzinās, kur esmu dabūjis šo informāciju. To es apsolu. — Viņš pavērās pulkstenī. — Man jādodas ceļā. Atpakaļ līdz ciemam ir labs gabals, ko soļot. Bet es jums kaut ko atstāšu. Nelielu pateicību par saņemto palīdzību. — Resnis izvilka no žaketes iekškabatas pintes tilpuma pudeli ar zeltainu šķidrumu. Tai nebija etiķetes. Viņš pasniedza to Lūkasam. — Jums ir laba sirds, draugs, — apalltis sacīja, — jūs to novērtēsiet. Tas ir mazpazīstams našķis no ziemeļiem.