Niks padomāja.
— Vismaz vēl viens gadījums bija, — viņš sacīja. — To vīru, kura sievu viņš bija ieskatījis, sauc Manolis Mandrakis. Tas ir krāsotājs — ar lēnu apjēgšanu, bet labs strādnieks. Viņš pieķēra sievu kopā ar šo tipu viņas tēva veikala telpās. Drīz pēc tam bija šķiršanās. Tajā laikā neviens nesaprata, kāpēc viņa ielaidusies ar Zafiridi, un šī lieta palika noslēpumā tīta. Manuprāt, viņa pievilcība lielākoties ir paša iztēles auglis. Taču jau vairākas nedēļas klīst baumas, ka viņa tikusi piespiesta, jo tēva darījumi likti uz spēles. Varbūt tās palaidusi ģimene, lai atjaunotu meitas godu. Vai ari tā bijusi patiesība.
Rešņa cigarete bija nogruzdējusi gandrīz līdz filtram. Viņš ievilka vēl vienu dūmu un negribīgi to nodzēsa.
— Es vairākkārt sacīju Zafiridim, — Niks turpināja, — ka viņš pievērš pārāk daudz uzmanības manai Irīni. Es teicu, ka tas ir nepiedienīgi, bet viņu neietekmēja kaut kādi veca vīra brīdinājumi. — Viņš nopūtās. — Tagad tam vairs nav nozīmes. Irīni ļaunums vairs nesasniegs.
— Jā, tā ir, — ducīgais vīrs piekrita, — un mēs jau esam par soli tuvāk tam, kurš viņu tur nogādāja. Es pierunāju Lūkasu patērzēt ar mani, apsolot klusēt par to, kur ieguvu ziņas. Viņš baidījās, ka viņam kāds varētu atriebties par palīdzēšanu.
Niks sakoda zobus un izstiepa vienas rokas pirkstus, ielocīdams aukstuma sastindzinātās locītavas.
— Jūs sakāt — viņš bija noderīgs, — vecais virs ieminējās. — Un es prātoju, vai neesmu noklusējis kaut ko tādu, kas varētu jums noderēt.
— Tad pasakiet to tagad.
— Man likās — tam nav sakara ar Irlni. Cīrulis tomēr piederēja Andreasam.
— Kas?
— Andreasam bija cīrulis, kuram viņš bija ļoti pieķēries. Viņš sauca putnu par Milo. Pats bija to noķēris, notriepdams zaru ar līmi. Irlni allaž teica, ka Milo dziedot tikai Andreasam, nevis viņai. Kad Milo nomira, man likās — kāds to nogalinājis, lai sariebtu Andreasam. Kāds par kaut ko apvainojies un tik zemiski atspēlējies. Jo šejienieši tādi ir — sīkākais nieks var tikt uzpūsts līdz milzīgiem apmēriem. Taču pēdējā laikā man uzmācās doma… šajās dienās bija gana daudz iespēju paprātot… vai cilvēks, kurš nebija tuvu pazīstams ar abiem, varētu zināt, ka putns piederēja Andreasam, nevis viņa sievai?
— Kas liek jums domāt, ka to kāds pastrādājis tīšām? Būros ieslodzīti putni iet bojā katru dienu.
— Ne šādā kārtā. Tam bija apgriezts kakls. Un tas bija izdarīts ar cilvēka roku, atstājot būri vaļā. Toreiz tāda rīcība šķita riebīga… un maziska, es teiktu. Bet patlaban, kad uz to visu atskatos, tā liekas… ļaunu vēstoša.
Vakarīgā gaisma jau dzisa. Ārā pie kafejnīcas viens vienīgs ielas lukturis meta uz ceļa bālas ēnas. Pirmoreiz pēc daudzām dienām sāpes Nika kuņģī bija rimušās, viņš jutās miegains — varētu pat aizmigt, ja atgultos. Viņš nožāvājās.
Resnis piecēlās.
— Es darīšu, ko varēšu, lai Jannis tiktu cauri sveikā, — viņš sacīja. — Un arī viņa sieva. Bet jums jāatpūšas. Dažas stundas miega atjaunos jūsu spēkus.
Ducīgais vīrs pastiepa roku, Niks to saņēma. Rešņa tvēriens bija ciešs, viņa roka silta — par spīti vēsumam.
— Es vēl te ielūkošos, un drīz vien, — viņš apsolīja.
— Nešaubieties, ka jūs mani te atradīsiet, — Niks sacīja. — Nekur tālu es neeju. Un priecāšos jūs redzēt, mans draugs. Šķiet, jūsu sabiedrība man jūtami nāk par labu.
Tajā nakti — pirmoreiz pēc vairākām nedēļām — Niks mierīgi nogulēja daudzas stundas.
Viesnīcā "Kaija" viesa gulta bija cieta un auksta, viņš dzirdēja, kā pulkstenis nozvana vienpadsmit reižu, pēc tam divpadsmit, un tikai tad aizmiga.
Harula Psarosa bija nomodā, jo miegs viņai nenāca. Pusvienos jaunā sieviete saklausīja pie mājas apstājamies mašīnu. Tā rūca, līdz Harula izkāpa no gultas, uzvilka rītakleitu, piegāja pie loga un pavērās ārā. Kad viņa palūkojās laukā, policijas auto lukturi apdzisa un motors tika izslēgts.
Viņa priecīgi metās sagaidīt Janni. Taču, kad Harula atslēdza mājas durvis, mašīnas durvis atvērās tikai vienā pusē un pa vārtiem ienāca tumšs stāvs.
— Psarosa kundze…
Policijas priekšnieks noņēma cepuri un pasita to padusē. Viņa saeļļotie mati spīdēja dzeltenīgajā lampas gaismā, no viņa nāca spēcīga citrusu pēcskūšanās losjona smarža, it kā tas būtu nule lietots. Nopētīdams sievieti, viņš smaidīja.
Viņa ciešāk ietīstījās rītatērpā un savilka augstāk tā apkakli. ŠI būtne neatbildēja uz viņa smaidu.
— Kur ir Jannis? — viņa noprasīja.
— Vai drīkstu ienākt? — Viņš spēra soli uz namamātes pusi, un tā, sajūtot viņu pārāk tuvu, atkāpās. — Baidos, ka Jannis joprojām ir aresta telpās. Vēl kārtojami visādi dokumenti. Formalitātes. Es domāju, ka jūs saprotat.
— Kad viņš būs mājās?
Vīrieša smaids kļuva platāks.
— Tagad tas, — viņš sacīja, — ir atkarīgs tikai nojums. Pēc likuma ir tā, ka rīt man viņš jānodod cietzemes policijas spēkiem. Tur viņam tiks uzrādīta apsūdzība. Bet es domāju… Esmu pretimnākošs cilvēks, pat ļoti. Ar jūsu gādību no visām šīm nepatikšanām varētu izvairīties. Un tā — vai drīkstu ienākt?
Viņai gribējās iespļaut šim cilvēkam sejā un aizcirst durvis, taču Jannis sēdēja aukstajā kamerā, bet prāmis uz kontinentu dosies ceļa rīt no rīta.
Ja tas Janni aizvedīs, kurš varēs teikt, ka zina, kad viņš atgriezīsies.
— Es kopā ar jums braukšu uz iecirkni, — Harula sacīja, — tikai dodiet man minūti laika, lai varu apģērbties.
— Tas nebūs nepieciešams, — viņš teica.
Viņš spēra vēl vienu soli uz sievietes pusi un jau bija iekšā pa durvīm. Un ar spoži notīrītā zābaka purngalu tās aizcirta. Viņa pirksti glāstīja roku, kas turēja ciet kleitu, un virzījās tālāk — pie garajiem, izlaistajiem matiem.
Pieskāriens sievieti sadusmoja.
— Skaisti, — viņš nopūtās. — Pat ļoti. Apsēdīsimies un iekārtosimies ērtāk. Mums abiem ir daudz ko apspriest, lai Jannis rīt būtu mājās pie jums.
PIECPADSMITĀ NODAĻA
Kad mans brālis Takis ieradās man pakaļ, es biju izgājis pagalmā.
Atmiņas par to dienu nekad nezudīs man no atmiņas. Es biju sasniedzis robežu. Ik brīdi gaidīju nepatikšanas, jo sirds dziļumos zināju, ka tikt cauri sveikā nebūs iespējams un drīz vien pār manu galvu brāzīsies vētra.
Es veltīju daudz laika pārdomām, cenzdamies izprast, kas ar mani notiek, un paskatīties uz to no malas. Beidzot sapratu, par ko tiek dziedāts visu veidu mīlestības dziesmās, — tagad man bija skaidrs, kāpēc to vārdi vēstī par degšanu un liesmām. Jo es kvēloju. Man nemitīgi smeldza kājstarpe, diņķis visu laiku bija ciets, es miegā slapinājos. Un atvieglojuma nebija. To varēja sniegt tikai viena persona — Irīni. Es vadīju dienas, cīnīdamies ar vēlmi doties pie šīs sievietes, uzmeklēt viņu, lai darītu to, kas šādā gadījumā pienākas.
Taču mums nebija, kurp iet, man nebija, uz kurieni viņu vest. Visu redzošas acis vērās no ikviena kakta. Es būtu varējis doties uz viņas māju, kamēr vecais ir projām, un iekāpt pa guļamistabas logu, taču man bija bail. Un es negribēju, lai viss notiek tā. Man prātā bija romantika, sagrozītais priekšstats par godu — ka šāda aizraušanās nedrīkst būt netīra, lēta, ar vienu aci veroties pulkstenī, ar otru — uz durvīm. Es sapņoju par ilgu, nebeidzamu mīlestību ērtā vidē. Vēlējos platu, mīkstu gultu ar baltiem palagiem. Un nesteigties. Dievs zina, es būtu gaidījis — un ilgi, bet gribēju to izgaršot. Kā smalku vīnu, lieliskas pusdienas — atslābināties, izbaudīt un izjust viņu, un pēcāk aizmigt, turot šo sievieti skavās.