Likās, ka atbildes nav, nav arī kāda risinājuma, kas nebūtu bīstams. Un es nebiju pārliecināts — vismaz droši — par to, kam vajadzētu notikt tālāk. Es ilgojos pēc paša labākā. Lai varētu paturēt savu sievu un bērnu, brīvi tiekot pie savas mīļākās. Taču es nebiju tik dumjš, lai noticētu, ka tā arī notiks. Zinu gana daudz nelādzību, kas notikušas ar laulības pārkāpējiem, kad viņu lakstošanās nākusi klajā, tāpēc sapratu, ka iekārotais nebija sasniedzamības attālumā. Man vajadzēja pieņemt lēmumu. Un izdarīt izvēli.
Tā bija robežlīnija. Nelaime tā, ka manas šaubas, neizlēmība, bailes no pieķeršanas, nespēja rīkoties un pārējās sasodītās nelādzības, kad vajadzēja būt gudrākam, nekā biju, mani atmaskoja, vēl pirms paguvu sagrēkot. Es, nabaga muļķis, nekad pilnībā neizgaršoju aizliegto augli visā tā saldumā. Nekad netiku viņu ieguvis. īstenībā nebiju vainojams nekur, ja nu vienīgi nopietnu nolūku lološanā.
Es domāju par krustmāmiņu Sofiju. Iepriekšējā naktī pirms tā vakara, kad brālis atnāca man pakaļ, es sapņoju par viņu. Redzēju ar žogu apjoztu pļavu. Bija pavasaris, brīnišķa diena, zāle pļavā — zaļa un svaiga. Varēju to saost — pat sapnī. Krustmāmiņa Sofija plūca savvaļas puķes, viņai rokā bija pušķis — ziedi purpursārtos, zilos un rozīgos toņos, smaržīgi un pasakaini. Viņa izskatījās laimīga, ne gluži tāda kā dzīvē, jo parasti viņa tāda neliekas. Viņa kaut ko dziedāja sev, un es gribēju pievienoties, arī pats noraut dažas puķes tajā spirgtajā, vilinošajā pļavā. Taču siena ap šo pļavu — akmens mūris — bija manu plecu augstumā, tāpēc es meklēju vārtus. Sāku iet apkārt un lūkoties, kā ieiet iekšā. Es visu laiku saucu Sofijas tanti: "Krustmāmiņ, krustmāmiņ, parādiet man vārtus!" Taču viņa mani nedzirdēja vai arī nepievērsa uzmanību un turpināja plūkt ziedus. Klīdu apkārt vēl un vēl, bet ieeju neatradu.
Nevaru pateikt, kāpēc, bet jutos kā murgā. Tas padarīja mani nervozu. Sofijas tante bija man prātā, kad es izmetu druskas mūsu kārnajiem cāļiem.
Krustmāmiņa Sofija agri kļuva atraitne. Neatceros, kāds bija tēvocis Stamatis — viņš nomira labu laiku pirms manas piedzimšanas.
Stāsts bija tāds, ka viņš esot pazudis Biskajas līča ūdeņos. Tas nekad netika apšaubīts — pietika pieminēt šos platuma grādus un pieredzējušu jūrnieku acīs parādījās baiļu atblāzma — viņi paši bija tur kuģojuši.
Tad — kādā vasaras naktī pirms vairākiem gadiem — mans tēvs sēdēja un dzēra kopā ar veco krusttēvu Džordžu. Un, glāzes tukšodami, viņi runājās. Tad es padzirdēju kaut ko tādu, kas lika domāt, ka mūsu ģimenes vēstījums par nabaga noslīkušo tēvocīti Stamati ir tikai mīts.
Krusttēvs Džordžs nebija nekāds īpašais dzērājs. Viņš apgalvoja, ka žūpošana tam radot galvassāpes. Taču Lieldienās viņš bija paveicis kādu darbu Svētā Vasiļa baznīcas īpašumos, un viens no garīdzniekiem tam iedeva dažas pudeles viņu izturētā vīna. Tēvocis Džordžs bija nolēmis, ka šajā vakarā varētu tās iztukšot, un tēvs, kuram bija parādīts tas gods, ielūdzot talkā, mīļuprāt pievienojās. Tur brūvē lielisku vīnu — maigu un izsmalcinātu, darot tikai mucu vai divas gadā. Tēvs un krusttēvs Džordžs to pienācīgi novērtēja, sēdēdami kopā vairākas stundas, malkojot un runājoties.
Es sēdēju pagalmā un ēdu tumšās vīģes, ko tēvocis Džordžs bija paņēmis līdzi. Abi jau bija tikuši līdz otrās pudeles pusei, un tad krusttētiņš Džordžs izmeta jociņu par tanti Sofiju. Tā esot atraitne-jaunava — tieši tādiem vārdiem viņš izteicās. Iespējams, viņš sacīja, vajadzētu panākt, lai Stavross — tas vientiesis, kuram, tā visi vīri apgalvojot — esot diņķis kā ērzelim, apstrādā Sofiju. Varbūt, viņš prātoja, Stavross tikšot galā tur, kur tēvocis Stamatis atkāpies. Kurš gan neņemtu kājas pār pleciem, viņš vaicāja, bēgot no tādas J'rigidas vecas raganas? Tad no virtuves izsteidzās māte un lika vecajam muļķim aizvērt muti, taču es jau biju dzirdējis pietiekami, lai visu saprastu.
Gadiem ilgi nebiju pamanījis, ka krustmāmiņa Sofija ir mūsu ģimenes kraupainā avs. Man likās, ka tā ir skumja būtne, kura nāca šurp katru dienu un sēdēja mūsu mājā, neko neteikdama. Viņa bija mātes māsa, bet svešinieks būtu viņu noturējis par vecmāmiņu. Man viņa atgādināja vecu, sirmūsainu suni, kurš labi kalpojis. Lai gan tagad iznāk dārgi to uzturēt, tomēr nevienam nepietiek dūšas suni aizvest uz kādu kaktu un nošaut, lai atbrīvotu no nīkuļošanas. Šī sieviete izskatījās ta, it kā viņai tieši tas būtu nepieciešams, atsvabināšana no ciešanām, taču manas mātes pienākums bija parūpēties par viņu. Tā es domāju. Ļau tini muldēja, ka viņa esot mazliet ķerta. Dažkārt viņai uznāca "niķi" — tad viņa dienām ilgi tikai klusi raudāja. Mēs iemācījāmies nelikties zi nis, dzīvot un gaidīt, kad viņa dosies mājās. Tikai vienreiz bija runa par Lerosas patversmi. Māte atvēcinājās no šīs domas. Viņa negribēja tādu kauna traipu kā garīgu kaiti ģimenē.
Bet tad vajadzēja slēpt nelaimi, kas bija piemeklējusi Sofiju. Viņu bija pametis vīrs. Viņa nebija spējusi vīru noturēt. Tas devās projām, atstādams sievu viņas liktenim.
Un tā mana ģimene uzvilka tantei mugurā godājamas atraitnes tērpu, lai gan viņa bija pašā plaukumā. Vecākai sievai dzīves nogalē atturīgā dzīve nekādas mokas nesagādā. Jaunai meitenei bez bērniem, kāda bija Sofija, tā šķita cietsirdīga. Allaž ģērbties melnā, neiet sabiedrībā, lielākoties pavadīt laiku vienai vecajā mājā augšpus ciema un to visu paciest aiz cienības pret vīru, kas nav to pelnījis, turklāt — viņa to zināja tikpat labi kā pārējā ģimene — nemaz nav miris. Vairāk nekā trīsdesmit gadu viņa spēlēja savu lomu ar apziņu, ka vīrs kādu dienu varētu atgriezties salā un pakļaut viņu izsmieklam un kaunam. Radi lika viņai glabāt dzimtas godu, kaut gan būtu varējuši prasīt atpakaļ pūru un pasludināt laulību par nenotikušu. Būdama jaunava, Sofija būtu varējusi atrast citu precinieku, laist pasaulē bērnus, viņai piedzimtu meita, kas par viņu rūpētos, un rastos mazbērni vecumdienu priekam — kristībām un kāzām… To visu tuvinieki viņai liedza.
Laikam tas bija sestais prāts, kas man lika domāt par Sofijas tanti, jo tajā rītā brālis atnesa jauno ziņu par skandālu un manu apkaunojumu.
Viņš kādu brīdi mani vēroja ar to pārākuma pilno, nekautrīgo skatienu, kas vienmēr viņa acīs man uzdzina vēlmi viņam iekraut. Brālis uzskata sevi par augstāku, it kā stāvētu pāri tādiem pazemojošiem mājas darbiem kā cāļu barošana. Brīvais gars, vecais Ašaisvaris. Gan jau pienāks arī viņa laiks, un es jau padzirdēju, ka māte metusi aci uz kādu, ko viņam nolūkojusi, un šis to pat nenojauš. Viņš aizdedza cigareti, bet es atceros, ka man gan nepiedāvāja. Es ar viņu nerunāju, jo cerēju, ka viņš dosies projām.
Viņš izsmēķēja to un nometa galu putekļos, piemīdāms ar kāju.
— Un kas tev bija prātā? — viņš noprasīja. Brāļa ģīmis izskatījās aplam blēdīgs, taču tāds tas bija bieži.
Es sākumā nesapratu teiktā nozīmi. Nodomāju, ka viņš vaicā tāpat vien, tāpēc tikai attraucu: — Nekas daudz!
— Tu drāzi zivju Andreasa sievu, neko daudz neprātojot?
Šis jautājums nāca kā blieziens tieši pa muti. Viņa cietsirdība mani nepārsteidza, taču sadusmoja gan. Viņš ir tāds vīrietis, taču necieņa pret Irīni bija stindzinoša. Brālis ar šo teikumu pazemoja viņu līdz ātras nojāšanās līmenim, kamēr man viņa bija… viss.