Taču bija kaut kas vēl ļaunāks. Ļautiņi bija saistījuši mūsu vārdus, un tagad tuvojās vētra. Man vajadzēja uzzināt, kādi pierādījumi tiem pret mani bija, taču neesmu tik dumjš, lai par to jautātu. Man bija jāizdibina, kurš runā. Es gribēju noskaidrot, kurš kaut ko nojautis vai domā, ka tā. Nebūtu nekādas jēgas iebilst, ka es neesmu ar viņu gulējis. Jutos vainīgs, jo biju nopietni ieskatījies svešā sievietē. Vēlējos saprast, cik dziļi mēslos esmu. Vai viņas vīrs kaut ko apjēdzis un nāks ar mani izrēķināties?
Zināju, ka mana seja droši vien runā skaidru valodu. Jutu, ka asinis atplūst man no vaigiem — gluži kā ūdens, kas iztek no spaiņa. Centos saņemties, turēdams galvu noliektu, it kā meklētu olas smirdīgajā vistu pērklī.
Kamēr tā vēros lejup, es nolēmu, ka mana atbilde būs — nekāda.
— Tā ir, vai ne? — viņš noprasīja.
— Kas ir? — Es pagriezos un ielūkojos viņam tieši acīs.
— Ar tevi un zivju Andreasa sievu?
Es iesmējos.
— Kur tu rāvi šo cūcību? — es apvaicājos. — Lasies lapās, kamēr Elpīda nav izdzirdējusi!
— Tēvs tevi gaida, lai aprunātos! — Viņš pasmīnēja, priecādamies par atnestajām sliktajām ziņām. Iespējams viņš meloja, tāpēc es nelikos dzirdam.
— Mājās, — viņš sacīja. — Tūlīt!
Es pastūmu viņu malā ar plecu, iedams garām, un šķietami bezrūpīgi devos iekšā. Pateicu Elpīdai, ka man ir kārtojamas kādas darīšanas, tāpēc īsu brītiņu būšu projām. Protams, viņa gribēja zināt, kādas, bet es izlikos jautājumu nemanām. Takis sekoja man līdz mašīnai un ierausās pasažieru sēdeklī. Es aizdedzu cigareti pirms iekāpšanas, jo negribēju, lai viņš redz, kā man dreb rokas.
Braucot uz mātes māju, mēs nesarunājāmies. Brālis nekādu padomu nedeva, un viņš būtu pēdējais cilvēks, kuram es tādu lūgtu.
Radi mani jau gaidīja. Tēvs, protams, bija klāt, tāpat krusttētiņš Jannis un tēvs Filips — garīdznieks. Man par brīnumu — arī tēvocis Lūiss. Viņi visi sēdēja pie galda, izskatījās nopietni un smēķēja. Tiem pretī stāvēja tukšas kafijas tasītes. Tēvam Filipam tā vēl bija pilna, bet tai līdzās — iesākta glāze ar viskiju, ko lēja no pudeles viņiem pa vidu. Kad mēs ar Taki ienācām, viņš iesūca pamatīgu malku. Sofijas tante sēdēja savā parastajā vietā — kaktā pie durvīm. Māte bija virtuvē, es nevarēju viņu redzēt, taču neērtības sajūtas pilnajā klusumā varēju dzirdēt trauku un katliņu šķindu. Cik vien spēju atcerēties, šī bija pirmā reize, kad viņa neiznāca apsveicināties ar mani un nesauca manu vārdu. Tas vēl vairāk lika iesmelgties manai sirdij. Es sacīju sev, ka tagad būs slikti.
Mans tēvs blenza galdā un bilda: — Nāc iekšā, dēls. Nāc un apsēdies. — Viņš negribēja lūkoties manī, bet tēvocis Jannis gan — tas paraustīja plecus, itin kā teiktu: "Labāk dari, kā viņš liek, taču tam visam nav nekāda sakara ar mani." Viņš ielēja vēl viskiju garīdznieka glāzē, tad pacēla pudeli un piedāvāja arī man. Es papurināju galvu un ierīkojos līdzās tēvam. Takis apsēdās pie loga, vīpsnādams un gaidīdams, kā turpināsies šī sanākšana. Tēvs ieklepojās un norausa pelnus no cigaretes gala. Viņš droši vien saspringti domāja, ar ko sākt. Māte mitējās grabināt šķīvjus. Virtuvē valdīja klusums.
— Kas notiek, dēls? — tēvs vaicāja. — Mēs dzirdējām, ka tu esot gulējis ar kādu sievieti. — Vārdu izvēle bija pieklājīga, gluži neraksturīga viņam — cik nopratu, aiz cieņas pret tēvu Filipu un dāmām. Ja mēs būtu divatā, viņš noteikti runātu rupjāk.
— Kurš to apgalvo? — es nošņācos. Tā bija dumja un bērnišķīga attieksme, taču viņi izturējās pret mani kā pret puiku. Un glūnēja uz mani. Jutu, ka mana seja piesarkusi, daļēji aizvainojuma un sašutuma dēļ — kā viņi drīkst tā izturēties? Taču lielākoties vainīgs bija mulsums. Iztirzāt manus iespējamos dzimumsakarus ģimenes (it īpaši mātes) un ciema priestera klātbūtnē — tas bija par daudz! Gluži kā murgs, kad cilvēks sapnī skraida apkārt kails, bet pārējie ir apģērbušies.
Mans sapīkums vērsās pret šo vīriešu liekulību, ja nu vienīgi izņemot tēvu Filipu (iespējams, nevis nešaubīgi). Viņiem visiem bija mīļākās. Manam tēvam, cik zinu, bija divas, tēvocim Jannim vairāk, nekā es spēju saskaitīt. Un tēvocis Lūiss noteikti atceras, ka esmu dzirdējis par viņa seksuālajiem piedzīvojumiem — armijas nometnē tie nebija noslēpjami. Vai viņš domā, ka esmu aizmirsis to reizi, kad pieķēru viņu ar vaļējām biksēm beķerejas palīgtelpā, no kuras iznāca jaunulis, skaitīdams naudiņu?
Bet kā es varēju viņus izaicināt, atgādinot pašu neķītrības? Mana māte virtuvē ausījās. Un tomēr — biju saīdzis. Tie visi atminējās, ka ir vainojami daudzos tādos pārkāpumos, par kuriem tiku apsūdzēts es. Kas tad manā gadījumā bija tik īpašs?
— Tēvocis Lūiss esot redzējis, ka tu viņu skūpsti! — tēvs turpināja.
Ak tā. Mašīna aiz mums uz ceļa. Es nikni pablenzu uz tēvoci Lūisu. Viņš grābstījās gar kajijas tases rokturi. Nebija jēgas liegties tālāk.
— Un tad? — es noprasīju. — Ja arī tā bija, kāpēc tu neturēji savu lielo muti ciet? Kas tev lika te muldēt? Kāds, pie velna, tam sakars ar tevi?
Viņš šķita sāpināts un aizbildnieciski noskaņots.
— Tas bija mans pienākums, — viņš nomurmināja. — Šīs ģimenes gods ir likts uz spēles.
Tik tiešām — tas nu bija par traku!
— Šīs ģimenes gods? — Es pavēros apkārt ap galdu, nopētīdams katru pēc kārtas. — Kādā veidā jūs, tikumīgie kundziņi, esat to glabājuši, drāzdamies apkārt uz visām pusēm?
Tēvs mani auksti uzlūkoja. Takis pie loga rejoši iesmējās. Tēvs krēslā apsviedās.
— Ej tu! — viņš iebļāvās. — Ārā! Laukā no šīs mājas, līdz teikšu, ka drīksti nākt atpakaļ!
Takis izlocījās no sava krēsla, vienaldzīgi smaidīdams, un slāja uz durvju pusi. Tēvs bija izrīkojies nesaprātīgi. Tagad brālis dosies pie saviem draugiem, lai pastāstītu tiem šīs jaunās ziņas.
Tēvocis Lūiss vēl nebija beidzis savu sakāmo.
— Kad es redzēju tevi kopā ar to sievieti, — viņš noburkšķēja, — es nebiju viens. Anna bija kopā ar mani.
Vairāk nebija ko piebilst. Anna — viņa sieva. Manējās māsīca.
Pēkšņi es jutos drīzāk nobijies nekā sašutis vai sadusmots — man bija bail no tā, kas būs, kad runas par notikušo sasniegs Elpīdas ausis. Mani šausmināja asaras un scēnas garajās nomoda naktīs, kad sieva šņukstēs man līdzās. Un sievastēva ķildīgums — tāpat kā sievasmātes drūmā klusēšana. Un sačukstēšanās, kad iešu ļautiņiem garām pa ielu. Un stājas zaudēšana, apkaunojums, kad nav, kur bēgt.
— Vai viņa kaut ko teica? — es noprasīju.
— Vēl ne, — tēvs atbildēja.
Es nesvārstījos.
— Ko jūs gribat, lai es daru? — apjautājos.
Tēvs bija to visu ieplānojis, viņa vārdi skanēja tik cēli kā draņķīgā lugā, kad viņš sāka savu vēstījumu.
— Zvēri, — viņš paziņoja, — pie savas meitas dzīvības un Kristus asinīm, ka nekad vairs netuvosies tai sievietei, un tad mēs tevi aizsargāsim!
Un es apzvērēju. Tas bija viegli izdarāms, tīrās gļēvulības dēļ. Tēvs Filips atrāvās no viskija glāzes un pastiepa roku, — es noskūpstīju viņa gredzenu, lai apzīmogotu vienošanos. Viņi bija mani pieķēruši un iespieduši stūrī trijās minūtēs.
Tajās pirmajās atmaskošanas stundās manas jūtas pret Irīni gluži vienkārši pagaisa. Es jutos pateicīgs, ticis no tām vaļā — un arī no tās drausmīgās miesaskāres. Bailes ir lieliska pretinde alkām pēc baudas. Es ticēju, ka viegli viņu aizmirsīšu un viņa mani tāpat. Mēs taču bijām tikai nevainīgi rotaļājušies. Tajā brīdī es vēlējos, kaut nekad nebūtu viņa vairs jāredz.