Taču, kad izgāju no mātes mājas un mīkstām kājām devos pie mašīnas, kāds mani pasauca. Tā bija krustmāmiņa Sofija.
— Teol Teo, pagaidi! — viņa kliedza. Man nebija pacietības ņemties ar viņu. Es negribēju ne ar vienu runāt. Cerēju, ka zeme atvērsies un viņu aprīs.
— Kas ir, krustmāmiņ? — es vaicāju. Viņa pieķērās man pie rokas un ielūkojās sejā.
— Teo, paklausies, — viņa sacīja. — Es tev ko teikšu. Padomā par to, ko esi izdarījis un uz ko viņi tevi spiež.
Lepnums lika man saslieties.
— Tas nebija nekas tāds, ko es nebūtu gribējis, — atbildēju.
— Teo, paskaties uz mani! — viņa turpināja. — Es jau visu esmu nokavējusi. Bet tu vari mācīties no manām kļūdām. Par šo to ir vērts pacīnīties, dēls. Ja tu mīli to sievieti, neļauj viņiem sevi atrunāt. Aizstāvies! Aizved viņu prom no šejienes! Tikai uz priekšu, Teo! Ej ringā, puis, un kaujies par viņu!
Es pavēros krustmāmiņā. Kā rādās, dzirdēju tikai viņas vārdus, nevis to, ko viņa teica. Un tad attraucu ko briesmīgu. Tobrīd sākās nopietna melošana. Es papliķēju viņas plecu un nomurmināju: — Neraizējies, tante! Tā sieviete man neko nenozīmē.
Tad es pēkšņi iedomājos, ka viņa sāks raudāt. Tāpēc es laipni pagriezu viņu apkārt un palūdzu: — Ej atpakaļ iekšā, tante, kamēr neesi saaukstējusies un nomirusi.
Beigās gan nebija svarīgi, ko mēs nolēmām un ko biju apsolījis, kamēr tā sēdējām pie apaļā galda. Runas jau klīda apkārt. Pārāk daudzi bija uzzinājuši. Takis, protams, izpļāpājās, taču kopumā tā nebija tikai viņa vaina. Ikkatrs no viņiem — tēvs, tēvoči, garīdznieks — varēja kādam parādīt šo dārgakmeni, ko nēsāt klusējot šķita par grūtu, — no tādas nastas gribējās ātrāk atbrīvoties, uzticoties paziņām un piekodinot nestāstīt tālāk. Un Anna — Lūisa sieva — laikam jau paguvusi izplatīt baumas savā ģimenē, tāpat aiz pārprastas pienākuma izjūtas.
Sekas es manīju jau nākamajā dienā. Vīri, kurus es tik tikko pazinu, vēlēja labu rītu, nāca klāt uz ielas un kā sazvērnieki saņēma manu elkoni un čukstēja:
— Vai tas ir tiesa, draugs, ka tu esi bijis kopā ar zivju Andreasa sievu? Kāda viņa ir?
Es stūmu šos prom un smējos. Teicu visiem vienu un to pašu: lai gan man būtu tāda vēlēšanās, tā tomēr nav taisnība. Ja viņi noticēja (daži, iespējams, bija gatavi), tad izskatījās vīlušies un devās projām. Ja ne, — miedza aci un pliķēja man muguru, saukādami par vaislas runci. Viņu acīs es biju pievienojies īsto zeļļu — apkārtstaiguļu rindām, piebiedrodamies tiem, kas izmantoja sievietes tam, kam tās domātas, — brunču medniekiem, kas uzdrošinājās tādi būt, nepiesātināmiem laulības pārkāpējiem ar pārāk lielu sēklas krājumu, lai atstātu to vienai partnerei.
Mana dzīve likās nožēlojama. Gribējās no tās aizbēgt, taču nebija, kurp iet. Ikreiz, kad man bija jāieiet paša mājās vai sievasmātes namā, jutos slims no bailēm, ka jaunās ziņas jau iekļuvušas šajā citadelē un tad sāksies īstais posts un šausmas. Es nespēju uzvesties nepiespiesti, jo nejaudāju atcerēties, kāda ir nepiespiesta, bezrūpīga izturēšanās, kad nenomāc vainas izjūta. Ja Elpīda man neuzsmaidīja, kad ienācu, es urķējos un urdījos, lai noskaidrotu, kāpēc, kaitinot un sadusmojot viņu. Sieva kļuva aizdomīga. Un aizrādīja, ka man vēl nesen bija gluži vienalga, vai viņa smaida vai ne. Es diezgan nesmalkjūtīgi centos atturēt viņu no iziešanas, radu apciemošanas, pat baznīcas apmeklēšanas. Tieši katedrāles bija visbīstamākās vietas. Visas tās kulstīgās mēles, savākušās kopā vienā vietā. Taču sieva devās projām pret manu gribu, un es soļoju šurpu turpu pa māju, līdz viņa atgriezās, un vaicāju pats sev, kāda iemesla dēļ visas tās asredzīgās, viltīgās būtnes atteiktos no tāda prieka — pastāstīt Elpīdai, ko dzirdējušas. Katra varētu viņai to pačukstēt — viena vai otra aiz pārprastām draudzības jūtām, pārējās — par spīti.
Es neieslēdzu televizoru — tas būtu pārkliedzis ielas trokšņus, balsis un soļus, ja kāds tuvotos mājai. Gribēju pārtvert ik apmeklētāju, izvadīt slikto ziņu piegādātājus, nošaut vēstnešus. Apmetos virtuvē, stādamies sardzē pie galda. Novedu Elpīdu līdz baltkvēlei. Kad viņa mēģināja kaut ko darīt, es maisījos pa kājām. Taču tā bija vienīgā iespēja mazliet atpūsties, kad varēju turēt notiekošo savās rokās. Es redzēju viņu un durvis arī.
Nedēļām ilgi nebiju kārtīgi izgulējies, bet agrāk man lika palikt nomodā kāre pēc Irīni miesas un tīkamas iztēles rotaļas par seksuālām attiecībām, turpretī tagad man uzmācās murgainas fantāzijas par traci un lamāšanos. Tomēr, kad aizmigu, bieži redzēju sapņos Irīni, taču tie man vairs nesagādāja prieku. Es vienmēr džinos viņai pakaļ, jo zināju, kur viņa ir, un biju ceļā pie viņas, taču allaž pamodos, viņu neatradis, turklāt pilnīgi iztukšots. Strādāju, bet nespēju sakopot domas, pieļāvu daudzas muļķīgas kļūdas, līdz tēvs uzsauca, lai es saņemos un dodos mājās. Es negribēju turp iet, vismaz darba laikā ne. Braucu augšā kalnos un slēpos tur, kaut gan sapratu, ka ikviens, kas mani tur ievēros, nolems — esmu norunājis tikšanos, un tad viss būs vēl ļaunāk. Reiz iegriezos pat Svētā Leftera baznīcā, iededzu sveces un no visas sirds lūdzos, lai man būtu ļauts izkļūt no šīs nejēdzības. Vai es guvu šo iespēju?
Es ēdu maz, pārāk daudz smēķēju, mans garastāvoklis svārstījās no pārspīlēti lieliskas omas līdz nelāgai un skumjai.
Elpīda ātri izdarīja vienīgo loģisko secinājumu. Kādudien viņa, asaras liedama, paziņoja mātei, ka es esot atradis citu sievieti.
SEŠPADSMITĀ NODAĻA
Šķiet, Teo izturēšanās pret mani pārvērtās vienā dienā. Visiem citiem tā likās tāda pati kā pārējās dienās, bet man iezīmējās pirmās ilgu un rūgtu beigu stundas. Viņš pagāja man garām pa ielu bez sveiciena un smaida, pat neatskatīdamies. Viņš novērsa seju — pagriezās projām! Un aizsoļoja, it kā nebūtu mani pazinis, it kā es būtu svešiniece. Un es jutos mazliet grīļīga — no bailēm, man acīs riesās asaras, es niknojos uz viņu un tomēr piedevu — drīz vien, jo atradu aizbildinājumus rupjajai attieksmei. Teicu sev, ka viņam jāuzmanās, jo spiegu acis un ausis ir visur.
Un tad kādā rītā es gaidīju pastā — stāvēju rindā, un ienāca arī viņš. Man nevajadzēja pat pavērties uz to pusi — pazinu viņa balsi, kad viņš kaut ko uzsauca darbiniekam pie lodziņa. Es to uztvēru — tā lika maniem vaigiem tumši pietvīkt un pirkstiem drebēt.
Rinda bija gara, jaunā meitene, kas strādāja nesen, vilka laiku, pļāpādama ar katru klientu pat tad, ja tas pirka tikai vienu vienīgu marku. Teo kļuva nepacietīgs, viņš no rindas beigām uzkliedza priekšniekam. Es atcerējos šo balsi un vārdus — kopš tā brīža nebiju no viņa mutes neko vairāk dzirdējusi.
— Stellios, — viņš bļāva, — atdod man aploksni, ko šorīt atnesa mana sieva. Viņa aizmirsa ielikt tajā čeku!
Pastmeistars atrāvās no saiņu svēršanas, paķēra kaudzīti ar apzīmogotām vēstulēm un šķirstīja to, līdz atrada Teo sievas sūtījumu.
Viņš sniedza to Teo.
Un Teo, stumdamies tuvāk letei, uzkāpa man uz kājas.
Likās, ka viņš nav pamanījis ne mani, ne sāpes, ko man nodarījis. Nepateica "Atvainojiet" vai "Man ļoti žēl", kā rīkotos labi audzināts cilvēks pat tad, ja es būtu svešiniece.