Un es sāku saprast, ka viņš vēlas, lai mēs nebūtu pazīstami.
Ārā viņu gaidīja draugi. Viņam rokā joprojām bija aploksne, viņš klausījās šo zeļļu jociņos, un, kad bija jāsmejas, dzirdēju viņu zviedzam skaļāk par pārējiem.
Nebūtu tik bēdīgi, ja viņš tikai nesveicinātu, un arī tad, ja neskatītos uz manu pusi. Bet tas, ko viņš izdarīja, bija daudz sliktāk: šis vīrs redzēja mani, taču pagrieza man muguru.
Dienas aizritēja, bet viņš joprojām bija atturīgs. Sieviete sākumā tiecās pēc saskarsmes, pēc kādas tikko jaušamas zīmes, ka viņa joprojām tiek mīlēta. Laikam ejot, viņa būtu pateicīga pat par to, ja viņš ļautu noprast, ka zina, — viņa vēl pastāv. Jo likās, ka šim cilvēkam viņa kļuvusi neredzama un sveša. Viņš to pameta bez neviena paskaidrojuma vārda, bez draudzīga smaida un vienkāršām atvadām.
Viņa nedrīkstēja pieļaut, lai šim vīram kaut kas tāds tik lēti izdotos. Sieviete meklēja viņu it visur — tajās vietās, kur droši cerēja atrast, taču viņa nebija. Stundām ilgi gaidīja un vērās logā, bet šis cilvēks nekad negāja garām. Izmisumā viņa kļuva bezrūpīga — gāja garām tā mājai, novilka ar roku pār mašīnas sānu, pat blenza iekšā pa logu, lai atkal redzētu burvīgo abu saskares vietu. Taču tā nebija nekāda īpašā — parasts furgoniņš. Pie priekšējā spoguļa karājās zils stikla amulets pret ļaunu aci, uz grīdas gulēja tukša aveņu piena kārba. No tā vīrieša, par kuru viņa bija domājusi, ka tas viņu mīl, nebija nekādu pēdu.
Kad sieviete soļoja uz māju pusi, viņai aiz muguras nobremzēja auto. Irīni sirds salēcās — jausmā, ka tas ir viņš, taču šī mašīna bija pelēka, un pie stūres sēdēja Zafiridis. Cerīgi noskaņots, jo bija dzirdējis tenkas par viņas netikumību. Ja viņa padevusies vienam, noteikti būs gatava pakalpot ari viņam.
— Kāpiet iekšā! — viņš sacīja. — Es jūs aizvedīšu! Braukšu garām jūsu mājai.
Viņa elpa bija cukuraini salda no piparmētru konfektēm, bet pie smaganām zobstarpas klāja biezs aplikums.
— Es mīļuprāt pastaigājos, — sieviete attrauca. — Paldies.
— Tas nav nekāds apgrūtinājums. Kāpiet iekšā!
Vīrieša acu skatiens slīdēja pār viņas augumu, kājām — un apstājās pie krūtīm.
— Nē, — viņa atkārtoja, — es labāk iešu kājām.
Zafiridis ar patiku nolūkojās, kā viņa ejot kustina gurnus, tad apgrieza auto un aiztraucās tajā pašā virzienā, no kura bija ieradies. Sievietes atteikums viņam bija saprotams — ar zaudētu reputāciju tā nevarēja nekur rādīties kopā ar kādu vīrišķi. Taču pēc Irīni sejas viņš nosprieda, ka tā viņu vēlas, tikai šis nav īstais laiks. Šī būtne ilgojās pēc mīlestības romāna un laipnības, tādām nodarbēm piemērotāka ir nakts — viņš varētu ierasties un nozust, un neviens pat nenojaustu, ka abi bijuši kopā.
Tas bija grūtākais, ko jebkad esmu darījis. Sākumā man likās, ka tas būs viegli, jo es baidījos no atmaskošanas un nicinājuma. Raudzījos pēc izejas no labirinta, pūlēdamies noticēt, ka šī maldīšanās bijusi tikai spēle un es tikšu ārā sveikā. "Kaut tikai viņa nesaceltu troksni!"es domāju. "Kaut tikai nepadarītu visu vēl smagāku!"
Viņa to nedarīja. Biju atņēmis šai sievietei kaut ko, pats to negribēdams. Ikreiz, kad satiku viņu uz ielas, es manīju, ka viņa iekšēji saraujas, lai gan pūlējās savaldīties, izslējās un izlikās, ka neliekas zinis, jo domāja, ka man ir vienalga. Un sākumā tā arī bija. Nolēmu, ka viņa tiks tam pāri. Tā jābūt. Bet es redzēju, ka tā nenotiek, un sirds dziļumos ar mani bija tāpat. Mēs abi bijām ievainoti pārāk dziļi.
Es izlikos viņu neredzam, un bez apstiprinošiem pierādījumiem tenkas pamazām aprima. Taču atgadījās kaut kas negaidīts: kad manas bailes no atklātības mitējās, man sāka viņas trūkt — vairāk, nekā es spēju izstāstīt. Manai dzīvei bija atņemts viss, kas tai nebija dots agrāk, — nepalika nekā, ko gaidīt, — tikai nebeidzama vienādu dienu virtene, trulās ikdienas darīšanas. Tajās nebija nekāda gaišuma, neviena prieka mirkļa ne sirdij, ne dvēselei, ieraugot viņas smaidu. Tā kā biju redzējis, kā tas pagaist, pats vairs nespēju smaidīt. Dažkārt, kad gāju viņai garām, seju novērsis, man šķita, ka jūtu viņas pārmetošo skatienu. Sapratu — ja pavēršos turp, tad ieraudzīšu acīs jautājumu. "Kāpēc?" Kā nopērts suns viņa satrūkās, mani pamanot, bet, roku uz krūtīm liekot, varu apliecināt — nekad neesmu izturējies pret savu kranci tā kā pret viņu.
Es, protams, gribēju to viņai paskaidrot. Vēlējos kaut kur pasēdēt kopā ar viņu un pastāstīt, kādēļ tā vajag.
Bet man bija bail runāt ar Irīni, un es tā arī nesaņēmos. Mēs netikām pārmijuši nevienu vārdu.
Ko jūs tagad domājat? Vaicājat sev, kāpēc es negāju pie viņas, lai mēs būtu kopā, bet paliku pie sievas, kuru nemīlēju? Vai jums šķiet, ka es vēl būtu to varējis un viss būtu beidzies labi? Vai liekas, ka ilgākā laikposmā tā būtu labāk mums visiem? Vai jūs sakāt — Teo, neesi muļķis, neļauj viņai aizslīdēt projām, skrien pie viņas — mīlestība spēj visu?
Ne šajā reizē, mans draugs. Šajā gadījumā tur nekas nebūtu iznācis.
Es atceros savus pienākumus pret sievu un bērnu, pret savu ģimeni. Kurš gan parūpētos par Elpīdu un Panajicu, apgādātu viņas? Vai būtu taisnīgi uzkraut atbildību par abām sievastēvam — uzlikt šādu nastu vecam vīram viņa mūža galā? Ko gan Elpīda nodarījusi, lai atmaksa būtu tāds negods un pamešana? Viņa vienmēr godprātīgi veikusi visu, ko uzņēmusies, savā veidā mīlēdama mani.
Un kurp lai mēs ar Irīni dotos? Palikt te būtu neiespējami, uz ielas ļautiņi spļautu viņai virsū un vairītos no viņas. Varbūt mēs būtu varējuši braukt uz Kosu vai Atēnām? Vai uz ārzemēm — uz Austrāliju vai Ameriku. Bet es esmu šejienietis, šī ir mana dzimtā vieta. Kā lai uz visiem laikiem pagriežu muguru tai, saviem draugiem un radiem? Zinu — šī sala nekad nelaistu mani vaļā, tā vienmēr mani vajātu un sauktu atpakaļ.
Un vai mēs ar Irīni turpinātu mīlēt viens otru arī pēc tam, kad kaut kur tālu būtu iekārtojuši kopīgu māju? Varbūt mēs nonāktu līdz naidam? Tas ir jautājums, uz kuru nav atbildes. ]o man bija bail mēģināt.
Es devu priekšroku ierastajam, nevis mīlestībai.
Vai es to nožēloju?
Kā jums šķiet?
Kādā rītā, kad viņa tā paagrāk iegāja slkpreču veikaliņā, viņš viens pats sēdēja kafejnīcas pusē pie galdiņa. Aizmirsusies viņa blenza uz vīrieti ar kārām acīm. Viņš pagriezās uz letes pusi un uzsauca, lai atnesot rēķinu. Drebēdama, nobažījusies viņa devās tālāk. Apkalpošana bija lēna, taču, kad Irlni nāca atpakaļ, viņš jau bija projām. Bet tase, no kuras viņš bija dzēris, vēl atradās turpat, un stikla pelnu traukā tai blakus bija viņa smēķētais cigaretes gals.
Vai uzdrošināties… un apsēsties viņa vietā? Noilgojusies, izmisīgi alkdama pēc sabiedrības, viņa vēlējās svētlaimīgi pieskarties priekšmetam, kuram nule bija piedūries viņš. Pieķerties krūzītei, pacelt to pie savām lūpām, izdibināt no tās kaut ko par viņu… Un sieviete zagšus ieskatījās tajā, cerēdama pēc biezumiem noskaidrot, kādu kafiju viņš dzēris, — ar pienu vai bez? Ar cukuru vai bez? Šie viņa ikdienas dzīves sīkumi Irlni nebija zināmi. Kafejnīcas īpašnieks par viņu zināja vairāk, jo bija pieņēmis pasūtījumu.
Un cigaretes gals — viņa lūpas bija to skārušas desmitiem reižu… Irlni tas būtu vērtīgs ieguvums — kāds nieks no viņa, ko paglabāt. Viņa iekāroja šo bezvērtīgo, smirdošo atkritumu kā sava svētā relikviju — tā ticīgais alktu iegūt Kristus krusta šķēpeli. Bet kā lai to paņem? Viņai aiz muguras vecie vīri jau bija uzsākuši triktraka spēli, tie noteikti pamanīs visu, ko viņa darīs.