Kafejnīcas īpašnieks pienāca pie galdiņa bez smaida, apvaicājās par pasūtījumu, paņēma Teo tasi un aizvāca pelnu trauku kopā ar relikviju. Večuki grabināja kauliņus — sakratīja un meta uz dēļa, kamēr aiz letes saimnieks izlietnē mazgāja netīros porcelāna traukus un iesvieda izsmēķi atkritumos.
Viņa gaidīja savu kafiju ar asarām acis — šīs lāses nedrīkstēja noritēt. Kad dzēriens tika atnests, tas bija auksts un rūgts. Irlni to iemalkoja skata pēc un viena pati devās mājup pa ceļu, pa kuru allaž mēdza braukt viņš.
Andreasam tas bija mokoši — noskatīties uz sievu, kas jutās nelaimīga, viņam atlika tikai minēt tāda noskaņojuma iemeslu. Mājās Irlni atgādināja parādību — raudulīgu un ne no šīs pasaules. Vīrs neko nejautāja — nebija vajadzības, jo sirds dziļumos viņš zināja. Un baidījās dzirdēt atbildi, kas izskanētu, ja viņš vaicātu. Tāpēc Andreass to nemēģināja un necentās ari sievu mierināt. Viņš turējās iztālēm, lūkodams netrāpīties viņai ceļā.
Tad kādā rītā, iedams uz ostu, viņš pagāja garām mājai, kuras durvis bija atvērtas. Ieskatījies pa tām, viņš jutās pārsteigts. Pagalmā podos ziedēja vesels Ēdenes dārzs. Tumši sarkanas, rožainas un baltas ģerānijas, sikrozītes un slaikas lilijas auga starp plakaniem un adatainiem kaktusiem, gari grīšļi kuploja kopā ar leknām papardēm. Nelielā citronkokā karājās mazs, dzeltens auglītis, gardēnijas ar krēmkrāsas ziedlapām sadzīvoja ar smaržīgu jasmīnu, bet virs galvas bija nostiepts režģis ar zaļumu vijumiem, kas lepojās ar brīnišķām pupurkrāsas ziedu taurēm. Andreass satriekts stāvēja un apbrīnoja šo mākslas darbu — mazo, skaisto dārzu. Tas bija rūpigs mīlestības veikums.
Ostas florista veikalā viņš nopirka sēklas, trūdzemi un māla podus.
— Manai sievai vajadzīga nodarbošanās, — viņš sacīja pārdevējai. — Kaut kas, lai viņa negarlaikotos. Kamēr esmu projām, viņai ir tik vientulīgi.
Veikalniece uzlūkoja viņu ar zinošu skatienu. Viņš izsauca taksometru, lai pārvestu mājās dārzam domātos piederumus, un atstāja tos zem stīdzējošajiem mežvlniem — gan tie Irlni uzrunās paši, ja vien viņa būs gatava ieklausīties.
Andreass devās jūrā, viņš bija projām daudzas dienas, līdz kādā vakarā, kad bezdelīgas šaudījās pa ūdens virsu un sasaucās virs ielejas, sieva izdzirdēja viņa soļus sev aiz muguras. Zaļie asni no sēklām jau bija sākuši dīgt, viņa laistīja saulespuķes podos. Viņš pacēla vienu no tiem un maigi ar pirkstgalu pataustīja augu.
— Tie attīstās lieliski, — viņš sacīja.
Sieva pagriezās.
— Varbūt tev ir dotības. Zaļie pirkstiņi.
— Nedomāju vis.
Vīrs tajās dienās reti viņai pieskārās, taču šajā reizē viņš uzlika roku sievai uz pleca, un viņa Jāva tai tur palikt.
— Es priecājos, ka tu esi atradusi nodarbi, Irīni, — vīrs teica. — Gribu, lai tu atkal būtu laimīga. Un lai mēs abi tādi kļūtu.
Viņa pavērās lejup uz savām rokām un uz asniem, kas spraucās trauciņos, izdzenot lapu asmeņus, un apsvēra savus vārdus. "Laime," viņa domāja, "ir paredzēta citiem cilvēkiem."
Sieva ieskatījās viņam sejā, un, kad no Irīni acīm sāka birt asaras, vīrs viņu apskāva un pievilka sev klāt.
— Es joprojām gribu tevi, Irīni. — Viņas raudas pieņēmās spēkā, un Andreass jutās gandarīts, ka pārvērties par to plecu, uz kura viņai izraudāties.
Irīni atrada vietu dārzam virs ciema, pie Svētā Fanurisa kapelas, kur platās terases ar labības lauku pēdām vēl iezīmēja kalna aprises. Andreass atnesa viņai darbarīkus un devās līdzi uzrakt cieto zemi, izcirst sakuplojušos vīģu zarus, izraut dzeloņkrūmus un pamatīgi iesakņojušās nezāles.
Viņa katru dienu gāja svētceļojumā, nesot ar spaini ūdeni no kapelas akas. Kad augi saņēmās, Irīni tos izstādīja ārā un ravēja tik ilgi, līdz atlika tikai šad tad pakaplēt starp rindām un gaidīt, kad dārzs uzziedēs.
Viņas darbošanās uzurdīja baumas, jo Irīni taču bija kritusi sieviete un viņas nolūki bija apšaubāmi.
— Tā nav viņas zeme! — burkšķēja sievas sīkpreču tirgotāja veikaliņā.
— Viņa to piesavinājusies. Uzcirtis apkārt žogu un sēdēs tur kā savā īpašumā. Pēc desmit gadiem tas tiešām piederēs viņai. Jūs redzēsiet!
Saimnieks, grābdams no maisa baltos rīsus un svērdams tos, noprasīja:
— Bet kuram tad tas gabals pieder?
To neviena nezināja. Zeme sen bija neapstrādāta, pamesta kara laikā, un vairs nebija tādu cilvēku, kas atcerētos, kurš tur strādājis, kad tajā vietā vēl auga kvieši.
Jaunie vīrieši bāros apgalvoja, ka tas esot dūmu aizsegs.
— Viņa tur ar kādu satiekas! — tie mēļoja. — Šis viņu drāž kapelā!
Taču tur nekad netika redzēts auto, tāpēc mīlnieku nevarēja nosaukt vārdā. (Ja viņai bijis viens, tad tagad ņems pretī jebkuru.) Bet viņiem bija gadījies ieraudzīt šo sievieti tikai kopā ar vīru.
Neatrodot līdzvainīgo, tie sāka apšaubīt Irīni garīgo veselību.
— Šī ir ķerta! — viņi spriedelēja. — Kurš gan, būdams pie pilna prāta, katru dienu kātotu tādu ceļa gabalu tikai tādēļ, lai izaudzētu dažus tomātus?
Bet večuki Irīni aizstāvēja.
— Jūs visi esat gļēvi un izlutuši, — viņi purpināja. — Ar saviem motocikliem, lielveikaliem un televīziju. Mūsu dienās mēs tāpat gājām jūdzēm tālu, lai nopļautu labību. Rāvāmies, līdz rokas sāka asiņot, — visos gadalaikos, jebkuros apstākļos, ja vajadzēja vākt ražu. Bija jāsoļo un jādara — vai arī nebija, ko ēst. Šī sieviete neslinko, kā jūs to darāt, lieciet viņu mierā.
Gani, kas nāca no kalniem, iegriezās pie viņas, lai aplūkotu dārzu. Kafejnīcās tie stāstīja, ko redzējuši. Irīni bija smagi strādājusi, viņai bija labi veicies — apmeklētāji teica, ka esot sajūsmā.
Teo padzirdēja, ka viņa mīlniece kļuvusi par dārzkopi. Nebija jāuzdod jautājumi, atlika tikai klausīties, un ātri vien bija skaidrs, kur zemesgabals atrodas. Viņš brauca turp, lai apskatītos. Teo baidījās no visuredzošajām acīm, tāpēc neapstājās uz ceļa, tikai pie terasēm pagausināja mašīnas gaitu. Viņš redzēja cieto augsni, kas bija labi apstrādāta, augi iestādīti taisnās rindās uzbērtā zemē, stūros daži jau ziedēja bālziliem čemiem, kurus no tālienes nebija iespējams pazīt.
Bet no pašas dārznieces nebija ne miņas.
* * *
Laika prognoze nākamajai nedēļai bija laba, vējš beidzot sāka zaudēt ziemas spīvumu, gaiss kļuva svaigs un mīlīgs, uzplauka Alpu vijolītes.
Andreass bija piekrāvis laivu ar omāru slazdiem, viņš viegli noskūpstīja sievu uz vaiga un devās jūrā, pirms saule paguva izlauzties gar apvāršņa malu.
— Droši gaidi mani atpakaļ piektdien, — virs sacīja, atsiedams eļļaino virvi, kas laivu turēja pie steķiem.
Irīni saķēra vīra roku un piespieda sausās lūpas pie viņa vaiga; ap Andreasu jau vēdīja zivju smārds, kaut gan viņš vēl nebija selgā.
— Esi piesardzīgs! — sieviete noteica. — Lai tev veicas zvejā!
Pēcāk, kad saule bija kļuvusi siltāka, Irīni paņēma jauno, sarkano
lejkannu, ko vīrs bija viņai nopircis, un lēnām devās garajā ceļā uz savu dārzu.
Kāds bija tur ieradies agrāk.
Visi vārie tomātu stādi bija aplauzti, baklažāni un saulespuķes — ar saknēm gaisā. To vīstošās lapas jau bija zaudējušas spožumu, košais zaļums pārvērties mirstošu augu pelēkumā. Vīnsarkanie salāti bija samīdīti, un vijīgie zirnīši, kas tik labi padevās, satraikšķīti un izmētāti pār dobēm, kuras Irīni bija iezīmējusi ar akmeņiem. Piparmētru pods smirdēja pēc žūstošiem mīzaliem.