Viņa apsēdās uz plakanās klints, kur pēdējā laikā bija pavadījusi daudzas stundas, un aplūkoja savu izpostīto dārzu. Sieviete lūkojās tālu pāri terasēm, tur kā smaili torņi slējās kalni. Aiz kapelas blēja aizmirsta kaza, piesieta pie mietiņa un cerēdama tikt brīvībā. Tālu lejā spilgti zilā jūra likās mierīga. Tur kaut kur zvejoja Andreass — viens pats, bet viņa bija te, kur visapkārt netrūka cilvēku, tomēr vēl vientuļāka nekā vīrs.
Virs galvas peldēja mākonītis un meta vēsu ēnu, aizklādams sauli. Tālāk pa ceļu, bet ne pārāk lielā atstatumā gāja divas melnās drānās tērpušās sievietes un runājās, vērdamās lejup.
Irīni nopūtās, apbrīnodama šīs vietas skaistumu — tur, viņpus līcim, uz cietzemes būtu tik daudz iespēju. Tur varētu pieņemami dzīvot kopā ar Andreasu… viņa centās izstumt no prāta to otro vīrieti, kurš likās nozīmīgāks. Tabletes, kuras tika rūpīgi slēptas aiz Svētās Elizabetes attēla, viņa bija aizmetuši projām, tagad tā būs laimes spēle. Varbūt Nikam ir taisnība, un tad, kad Irīni kļūs māte, viņa atgūs dvēseles mieru.
Viņa šķērsoja izārdīto dārzu, meklēdama kaut ko, kas palicis nesabojāts, lai to izglābtu. Sākumā šķita, ka nekā nav. Taču, kārtīgi ieskatījusies, pamanīja saknes, kas zemē nebija skartas, un stiebrus, kas vēl slējās stāvus, un bāli zilas neaizmirstulītes kādā stūrī — postītāju neievērotas, tās joprojām ziedēja.
Irīni salasīja salauztos zirņu stublājus.
Melnā tērptās sievietes, kas nāca pa ceļu, jau bija tuvu.
SEPTIŅPADSMITĀ NODAĻA
Ducīgais vīrs atrada Teo tur, kur viņa informētājs bija norādījis.
Kādu brītiņu resnis no otras pagalma puses lūkojās, kā viņš strādā. Celtnieki savu darbu jau bija beiguši, bet atstājuši gružus — žūstošu smilšu kaudzi ar pēdu nospiedumiem, salauztu ķieģeļu drumslām, putekļiem, tukšām cigarešu paciņām, mitru izsmēķu čupām. Teo bija izņēmis izpuvušo rāmi ar izsisto rūti; jaunais — no priežkoka (to viņš bija izgatavojis), atsliets stāvēja turpat pie svaigi apmestās, gludās, bet vēl mitrās sienas. Viņš turēja rokā kaltu un āmuru, ņemdamies ap raupjajiem akmeņiem, kas ietvēra tukšo logailu. Tinkšķi, metālam atsitoties pret tiem, skanēja gluži mierinoši. Tad Teo mitējās darboties, viņa plaukstas noslīga gar sāniem. Piespiedis pieri pie vēsā mūra, viņš aizvēra acis, it kā būtu pārāk noguris, lai turpinātu.
Resnais vīrs spēra soli uz priekšu, un zem viņa pēdas salūza stikla lauska, Teo pārsteigts salēcās. Viņš pagriezās. Ieraugot atnācēju, viņa pleci saspringa. Ne vārda neteicis, viņš pielika pie sienas kaltu un blieza pa to ar āmuru.
— Un tā mēs atkal tiekamies. — Resnis runāja lāga vīra tonī, lai ļautu noprast, ka agrākās pārestības laiks aizmirst. — Atnācu apskatīties, vai esat gatavs ar mani patērzēt, Teo.
Teo neatbildēja un turpināja skaldīt akmeni.
— Vai jūs strādājat viens?
Saule meta Teo sejā tumšu ēnu.
— Kā jūs izdibinājāt, kur mani var atrast? — viņš noprasīja. Joprojām stāvot ar muguru pret resni, viņš it kā vaicāja tukšajai mājai,
kur vārdi dobji atbalsojās telpā starp nekrāsotiem griestiem un kailajām dēļu grīdām.
— Jūsu brālis man pateica, — resnais virs paskaidroja. — Esmu viņam ļoti pateicīgs par palīdzību.
Teo divreiz nikni uzblieza ar āmuru pa kaltu.
— Es jūs brīdinu, — viņš gluži mierīgi sacīja. — Turieties tālāk no manas ģimenes! Jums nav tiesību nākt šurp un mani traucēt! Lai kādu darīšanu dēļ jūs esat te palicis, tās nav saistītas ar mani. Esmu laimīgi precējies.
Resnis uzrāva vienu uzaci, nicinoši pavīpsnādams.
Pagalma stūri auga olīvkoks, tā blāvi lapotie zari meta ēnu tur, kur reiz bijusi aka. Vecais koka stumbrs bija iemūrēts sienā — kaktā, kuru veidoja divas mūra plaknes. Gadu gaitā mezglainais, lēni augošais stumbrs apņēma akmeni, ar kuru saskārās, nosegdams tā aso leņķi.
Ducīgais vīrs stāvēja zem olīvas un vilka ar pirkstu pa līkumotajām gropēm koka mizā. Starp lapām vidēja daži cieti, zaļi augļi. Apalītis vienu norāva un, pacēlis to pie acīm, grozīja un pētīja tā aprises un formu.
— Tāds vecs, jauks koks, vai ne? — viņš apvaicājās, taču Teo neatbildēja. — Kaut gan es vienmēr esmu uzskatījis, ka šis ir visdumjākais augu valsts pārstāvis.
Teo uz mirkli mitējās dauzīt, un resnis juta, ka viņam gribas atcirst un aizstāvēt apvainoto koku. Tomēr Teo klusēja un atkal iezvēla pa kaltu.
— Padomājiet par apelsīnkoku, — druknais virs turpināja. — Tas saprot, cik svarīgi ir būt skaistam un apburošam. Tā ziedu smarža ir kā maiguma metafora. Un auglis ir tik pavedinošs, tas vilina un liek pastiept roku augšup, lai to satvertu. "Lūdzu, apēd mani!" tas saka. Un kāpēc? Tāpēc, ka zina — tā vajag, lai izplatītos tā sēklas. — Viņš piedūra pirkstu pie deniņiem. — Tāpēc, ka tā ir prātīgi. Tas saprot, ka palīdzīga roka reizēm ir noderīga. Jebkurā gadījumā apelsīns nokritis zemē, tas ir skaidrs. Bet vecais, gudrais koks vēlas, lai tā sēklas aizceļo tālu, un prot to panākt. Tas pūlas, lai auglis tiktu norauts, bet sēklas aiznestas projām. Tas ir izstrādājis savu taktiku lidz pilnībai. Dod un ņem. Jūs taču apjēdzat, par ko es runāju, Teo?
Teo pacēla kaltu sev virs galvas un zvēla pa to. Sitiens nobirdināja veselu strūklu javas putekļu, kas nosniga uz palodzes un viņa rokām.
— Jums derētu pasargāt acis, kad strādājat, — resnis aizrādīja. — Un, lūk, šis te, — viņš papliķēja olīvkoka stumbru, — tas ir spītīgs vecs muļķis. Nav nekā nepievilcīgāka par augļiem tā zarā. — Viņš pacēla norauto. — Šis ir tik sūrs, ka to pat kaza neaiztiks. Iekodiet tajā, un jūsu mēle sačervelēsies kā rozīne. — Druknais vīrs pārsvieda olīvu pār sētu. — Un tomēr šim nūģim ir tie paši dzīves mērķi, kas apelsīnkokam. Tas grib izplatīt savas sēklas. Un mēs vēlamies tā augļus. Varētu domāt — ja tie ir tik nebaudāmi, koks padarīs tos mīkstākus, lai tie kļūtu iekārojami. Bet nekā. Tie ir neganti cieti. Kā lai mēs tos dabūjam? Mēs sitam šo nabaga večuku ar nūjām! Apsveriet pats — tāds godājams sirmgalvis un nikna kaustīšana ik ražas laikā. Vai šim nemaz nav smadzeņu? Tas ir mums vajadzīgs, un mēs — tam. Kāpēc tik cieši turēties pie savām sēklām? Kāpēc laipni neatdot veikumu, kā to dara apelsīnkoks? Vai zināt ko, Teo? Manuprāt, jūs esat kā viens no šīs dzīves olīvkokiem. Jūs nav viegli applucināt. Vai man vajadzēs jūs sist, lai dabūtu, ko gribu?
Teo nolika darbarīkus uz palodzes.
— Pastāstiet man par sevi un par Irīni.
Teo pagriezās pret resno vīru un, lēni savācis siekalas vaigu iekšpusē, nospļāvās zemē.
— Es jau jums teicu, — viņš attrauca, — un neesmu gatavs bezgalīgi atkārtot. Es nepazinu to sievieti. Ņemiet par labu, grieziet apkārt savu trekno sievišķa pakaļu un vācieties projām!
Vīrs norāva olīvkoka lapu un ļāva tai nokrist zemē.
— Lai būtu, kā jūs vēlaties, Teo, — viņš novilka. — Pagaidām. Mēs vēl tiksimies. Un, kad tas notiks… — izgājis cauri pagalmam un nonācis uz ielas, kur lietus ūdens peļķē gulēja nomestā olīva, viņš pabeidza: — Varbūt es beidzot sapratīšu, ko viņa jūsos bija saskatījusi.
ASTOŅPADSMITĀ NODAĻA
Bija dienvidus un ostas biroji slēgti — sākusies siesta. Pie pulksteņa torņa jauns puisis bija iemetis eļļainajā ūdenī makšķeri. Mazas, mirdzošas zivteles mirkli ņudzinājās, knibinot ēsmu, pēc tam nozuda ēnā starp pietauvotajām laivām. Policijas auto neatradās tur, kur tas parasti mēdza stāvēt, — tikai sauss, četrstūrains laukumiņš veidoja gaišāku saliņu uz lietus samitrinātā krastmalas bruģa.