— Ja pavadīsiet te vairāk par divām naktīm, varu dot jums atlaidi. īsajās viesošanās reizēs veļas mazgāšana iznāk dārgāk. — Sieviete nosauca cenu. Tā bija ļoti augsta. — Esmu pārliecināta — tā ir daudz mazāka nekā Atēnās!
— Nav ne jausmas, — viņš attrauca. — Atēnās es neapmetos viesnīcā. Maksāšu jums pusi no šīs cenas, ja pasniegsiet arī brokastis un katru dienu mainīsiet veļu.
Viņš gaidīja tielēšanos, taču tā nesekoja. Sieviete uzsmaidīja resnajam vīram, un viņš noprata, ka tiek aptīrīts.
— Iešu pasaukt vīru, — saimniece sacīja, — viņš jūs aizvedīs uz jūsu istabu.
Tā bija auksta un bez ērtībām. Grīda bija kaila, klāta flīzēm, bez paklāja, kas sildītu kājas, mazajā vannasistabā pilēja krāni, porcelāns bija plankumains, gulta likās cieta un šaura, vienīgais spilvens zem stērķelētā apvalka — zaudējis krāsu no daudzu galvu izdalītajiem sviedriem un citiem šķidrumiem. Durvis, kas veda uz balkonu, bija nosēdušās, ziemas lietos sabriedušas — vajadzēja pamatīgi iespert, lai tās atvērtos. Izgājis ārā, pārliecies pār sarūsējušajām kaltas dzelzs margām, viņš aizdedza cigareti un ļāva skatienam brīvi klaidot no ostas līdz atklātai jūrai un tālāk — turp, kur slējās Turcijas sniegotās kalnu galotnes. Taču skaisto skatu bojāja saules trūkums un zemu slīdošie, pelēkie mākonīši, kas atgādināja zirnekļa tīmekļus un noklāja visas debesis līdz pašam apvārsnim. Viņš noskurinājās un, atgriezies istabā, nodzēsa smēķi pelnu traukā, kas atradās uz naktsgaldiņa. Tad, pacēlis savu ceļasomu, devās ārā no viesnīcas un gāja pa ostmalu uz priekšu.
Tūrisma centru mitekļu slēģi bija ciet, neslaucītās šķērsieliņas — piekaisītas vēja sanestiem gružiem. Lieldienu līksmības vēl bija pārāk tālu, vietumis sienu nolupušais balsinājums plēksnēm bira no māju sienām kā blaugznas, atklājot akmeņu un ķieģeļu klājumu.
Vīrs nonāca pie kafejnīcas, kur mazais policists bija runājies ar īpašnieku. Nelielā kafenion bija iekārtota sengrieķu stilā, uz izkārtnes virs durvīm bija rakstīts saimnieka vārds: Jakos Kipriotis. Koka galdiņus gan ārā, gan iekštelpās sedza svītraini vaskadrānas galdauti. Lai vējš neaiznestu projām, tie bija piesieti ar elastīgo saiti, savelkot mezglus apakšpusē. Starp stiklotām ledusskapju vitrīnām, kurās gozējās ievests alus, minerālūdens un fanta, pār izlietni bija nolīcis vīrs, kas agrāk neapšaubāmi bijis gana izskatīgs. Viņa mati bija saziesti ar breolīnu, bet sejas apakšdaļu rotāja Erola Flinna cienīgas ūsas. Viņš blenza ārā pa pavērtajām durvīm — pāri jūrai, it kā viņa sirds un domas būtu kaut kur tālu projām.
Viens no trijiem terases galdiņiem bija aizņemts — pie tā sēdēja tris večuki. Starp viņiem atradās puslitra pudele ar lētu vīnu, gandrīz jau iztukšota, un katram pretī stāvēja glāze ar dzeltenu šķidrumu. Resnis atvilka krēslu no blakus galdiņa un apsēdās, taču vecie viri tūlīt apklusa. Vīrs pavērās atpakaļ — uz īpašnieka pusi.
Tad viens no trijotnes pagriezās.
— Priecājos ar jums iepazīties! — viņš ar platu vientieša smaidu sacīja, jautri vicinādams pacelto roku. Resnis pieklājīgi palocījās un atkal ielūkojās kafejnīcā, kur kavējās saimnieks.
Večuks piecēlās un, pastiepis roku, grīļīgā gaitā tuvojās apalītim. Abi pārējie, palikuši pie galdiņa, šaubīgi grozīja galvu.
— Sēdi, senilais muļķi! — viens no viņiem sacīja. — Liec to cilvēku mierā!
Taču runīgais zellis smīnēdams jau sniedza roku.
— Tas ir liels prieks — ar jums tikties! — vientiesis paziņoja.
Druknais saņēma viņa roku un pakratīja to.
— Es arī priecājos, — viņš atbildēja. Naivulis starodams kluburoja atpakaļ uz savu vietu. Resnais virs pavērās pār plecu uz īpašnieku, kas stāvēja nekustīgi.
Večuks, kurš vēl nebija runājis, ar drebošu roku pacēla glāzi un iemalkoja vīnu. Viņš pieliecās tuvāk resnim.
— Jums vajadzētu uzsaukt, — viņš nošļupstēja. — Citādi šis visu dienu tur stāvēs un izliksies, ka nav jūs pamanījis. Jakos! Tev ir klients!
Saimnieks negribīgi atrāva skatienu no apvāršņa un pienāca pie durvīm. Viņš nīgri nopētīja resni un jautājoši uzrāva uzacis.
— Grieķu kafiju, lūdzu, bez cukura, — sacīja viesis. — Un pudeli vīna šiem kungiem. — Viņš norādīja uz večukiem. Saimnieks pauda nepatiku pat no mugurpuses — kad pagriezās, lai ietu iekšā. Vientiesis uzlēca kājās, ķerdamies īpašniekam piedurknē.
— Jakos, man prieks jūs satikt! Man patiešām prieks! — Vientiesis sniedza roku, bet saimnieks nelikās par to zinis — izrāvies no večuka tvēriena, viņš ar sarauktu pieri devās pie plīts.
Runīgais večuks nomākts apsēdās.
Trešais vīrs atkal iedzēra no glāzes un šķielēdams uzlūkoja pienācēju. Viņa acis grima dziļās ādas krokās, it kā viņš būtu radis tās samiegt vai ciestu no tuvredzības. Varbūt vainīgi bija dūmi, jo nule aizdegts smēķis gruzdēja tabakas notraipītajos pirkstos, kamēr aizmirstais nodegulis vēl kūpēja pelnu traukā, vai arī viņš centās uztvert resnuļa būtību, nošķirot to no divām vai trijām aprisēm, kas vairākkāršojās viņa redzeslaukā. Vīra tievais stāvs atgādināja maiksti un liecināja par ilgstošu ēdiena trūkumu, viņa pirksti, kas turēja cigareti, trīsēja.
— Tagad, kad jūs paspiedāt viņa roku, esat ieguvis draugu uz mūžu! — viņš norūca, uzsitot ar plaukstu vientiesim pa muguru. — Bet jums būs pamatīgi jānopūlas, lai no viņa kaut ko izdabūtu, — ja nu vienīgi "Man prieks jūs satikt!" Viņš ir vecs muļķis. Es to saku kā cilvēks, kas pazinis viņu gan zēna gados, gan kā pieaugušo. Jaunībā viņš bija dumjš puisis. Un nu ir padzīvojis plānprātiņš, kas krīt uz nerviem. Vēl arvien. Mēs esam tādi, kādus Dievs mūs radījis.
— Tā ir, — piekrita resnis.
— Jūs esat no Atēnām! — vecais uzvaras priekā pavēstīja, it kā būtu gatavojies pārsteigt resno apmeklētāju ar savu gaišredzību. Un tas arī savilka izbrīnītu seju, liekot večukam pasmaidīt. — Es vienreiz biju aizbraucis uz Atēnām! — viņš piebilda.
Taču trešais vīrs tūlīt sāka strīdēties pretī.
— Tu nekad neesi tur bijis, melīgā niecība! Tu neesi bijis tālāk par Svētā Vasiļa klosteri! — Tas atradās piecu jūdžu attālumā, salas tālākajā galā. Šim cilvēkam piemita pārsteidzošs fizisks trūkums — viņš bija kuprītis. Nespēdams runājot pagriezt galvu, viņš valbīja acis, kamēr ķermeņa augšdaļa palika nekustīga, sastingusi uz vietas. Šī īpatnība vērta viņu gan jocīgu, gan ērmīgu, kaut arī kādreiz tas droši vien bijis izskatīgs zellis.
— Es varēju gan pabūt Atēnās! — smēķētājs iebilda. Bet, nevēlēdamies turpināt sarunu par šo tēmu, viņš nolēma, ka pienācis īstais laiks iepazīties.
— Mans vārds ir Tāsis, — vīrs sacīja resnim. — Četrpirkstu Tāsis. — Viņš pastiepa kreiso roku uz priekšu, parādot stumbeni vietā, kur bijis rādītājpirksts.
— Un šis ir mans draugs Adonids. — Resnā vira acis zobgalīgi iepletās, dzirdot kuprīša vārdu. [1] — Adonīds Izšķērdētājs — tā viņu godā. Noslēgts kā mūķenes klēpis Lielajā piektdienā. Un tas tur, — viņš norādīja uz vientiesi, — ir Stavross. Kuram prieks tikties…
Stavross starodams pielēca kājās.
— Man prieks ar jums iepazīties, — viņš izdvesa, un resnis pakratīja viņa roku.
Saimnieks viesim pretī uz galda nolika ūdens glāzi un mazu, baltu porcelāna tasīti. Tumšā kafija bija kā darva un saldi smaržoja pēc piesviluša cukura. Viņš norāva korķi no aprasojušās vīna pudeles un novietoja to starp večukiem, tad atspiedās ar plecu pret durvju stenderi un vērās tālumā — jūrā.