Hermejs Diaktors nopriecājās, ieraudzīdams meklēto vīru iecirknī vienu. Seržants sēdēja pie sava pustukšā galda, viņa formas jaka bija cieši aizpogāta, iespīlējot tajā plato krūškurvi. Trīs sudrabotās uzšuves uz piedurknes bija redzamas jau no durvīm. Pāri lodīšspalvām, kuras — itin visas — nosedza vāciņi, bija izplāta avīze Ta Nea, atvērta sporta lappusē. Hadarakis lasīja, tumšās uzacis saraucis, vilkdams ar resno rādītājpirkstu pa rindiņām, un mitrās, sarkanās lūpas murmināja līdzi.
Kad resnais vīrs ienāca, seržants atrāvās no raksta. Ieraugot ienācēju, viņa sejā parādījās blēdīga gandarījuma izteiksme.
— Šefs jūs meklēja, — viņš sacīja. Aizvēris avīzi, seržants to pārlocīja uz pusēm un pārvilka roku pār liekuma vietu.
— Cita starpā, — resnis aizrādīja, — arī es lūkojos pēc kāda cilvēka. Un šķiet, ka esmu atradis, pirms jūsu priekšnieks paguvis pārtvert mani, jo tas esat jūs, seržant Hadaraki.
Tomēr Hadarakis neizrādīja ziņkāri par darīšanām, kas drukno vīru atvedušas pie viņa.
— Šefs zvanīja Metam uz Atēnām, — viņš paziņoja, — un vaicāja, kāpēc jūs interesējaties par Asimakopulas lietu. Gribēja izdibināt, kāpēc esat atsūtīts šurp. Taču Atēnās neviens par jums neesot neko dzirdējis! Tāpēc šefs medī jūs, mans draugs. — Viņš atzvēlās krēslā, sakrustodams rokas uz resnā vēdera.
— Kādas muļķības! — vīrs attrauca. — Protams, Atēnās ir ļaudis, kas mani pazīst. Tikai tie nav saistīti ar metropoles policiju. Ja jums nav nekas pretī, es apsēdīšos.
Apsvērdams ienācēja vārdus, seržants neizpratnē savilka tumšās uzacis.
Vīrs nolika ceļasomu uz grīdas, paņēma krēslu, kas stāvēja aiz milzīgā, tukšā galda, novietoja to pretī seržantam un apsēdās.
Viņš pasmaidīja.
— Un kāpēc gan, — viņš turpināja, — šejienes policijas priekšniekam būtu mani jāmedī tādēļ, ka es nestrādāju galvaspilsētas pārvaldē? Tūkstošiem ierēdņu darbojas nevis tur, bet citās iestādēs. Lielākā daļa iedzīvotāju, patiesību sakot. Vai viņš vajā ari tos?
— Jūs gan tēlojāt policijas virsnieku! — seržants iesaucās, pārtraukdams viņu un pieceldamies no galda. Viņš noņēma vāciņu vienai savai pildspalvai un atvēra atvilktni, kurā atradās veidlapas. — Tas ir likumpārkāpums.
— Atļaušos ar visu cieņu aizrādīt, ka es nevienu netēloju, — resnais virs atteica. — Vai jūs gribat sacīt, ka priekšnieks noturēja mani par policijas virsnieku? Brīnos, kāpēc gan? Nē, Hari, ceru, ka jums nav nekas pretī, ja godāšu jūs vārdā? Jūsu šefa pieņēmums, ka esmu viņa kolēģis, ir maldīgs. Kad redzēsiet viņu, lūdzu pasakiet, ka es strādāju citas instances uzdevumā. Un, cita starpā, kur tad viņš ir? Vai šopēcpusdien atgriezīsies iecirknī? Man ar viņu būtu šis tas pārrunājams. Lai gan īstenībā tas skar jūs.
— Mani? — Seržants bija kļuvis tramīgs.
— Es domāju, mans pilsoņa pienākums ir aizrādīt, ka jūs esat braucis ar policijas auto savās darīšanās.
— Kā tā?
— Un — kas ir vēl interesantāk — esat redzēts uz klints tajā vietā, kur tika atrasta Irīni Asimakopula.
Seržanta skatiens lēnām pievērsās vīra sejai, viņš piespieda zodu pie krūtīm. Viņa žokļi sažņaudzās turpat virs cieši aizpogātās formas svārku apkaklītes.
— Protams, es tur biju, — viņš piesardzīgi paziņoja. — Es piebiedrojos meklētājiem. — Skaidrs, ka es tur atrados.
— Man ir tāda informācija, — resnis atbildēja, — ka jūs apsteidzāt pārējos par veselām divām dienām.
Seržants saspringti pasmaidīja, sakniebis lūpas, un no viņa mutes kaktiņa līdz zodam notecēja tieva siekalu strūkliņa. Viņš aizslaucīja slapjumu ar rokas delmu.
— Es nesaprotu, ko jūs ar to gribat teikt, — viņš izdvesa.
— Jūs bijāt tur augšā — policijas auto, ģērbies civildrēbēs. Viens. Vismaz man šķiet, ka bijāt bez pārinieka.
— Varat domāt, ko vien gribat.
— Ir liecinieks, kas jūs tur redzējis.
Seržants Hadarakis ieķiķinājās un tēlotā izmisumā noplātīja rokas. — Kāpēc lai es tur būtu?
— Raugiet, tas, — druknais vīrs iestarpināja, — tiešām ir būtisks jautājums.
Viņa kreisā kurpe bija nošķiesta — izskatījās kā zaļš zāles traips vai nospiedums no kazas vai aitas spirām. Resnais vīrs izvilka no somas balinātāju un, noliecies zem galda, notīrīja apķērnāto vietu. No galdapakšas viņa balss skanēja neskaidri, bet seržants klausījās tik uzmanīgi, ka tvēra katru vārdu.
— Kārtīga meklēšana ar armijas un helikopteru piedalīšanos ir dārgs pasākums, — no apakšas turpināja resnis. — Jo tādu lidaparātu piesaistīšana rada lielu caurumu tādā budžetā, kāds ir jums. Naudas trūkst, esmu par to pārliecināts. — Viņš uzpūta balinātāju arī uz otras kurpes. — Tāpēc es prātoju, ko gan policijas priekšnieks teiks, kad noskaidrosies, ka helikopters nemaz nebija vajadzīgs? Ka visu naudu, kas šim nolūkam iztērēta, bija iespējams ietaupīt? Esmu drošs, ka šī nauda būtu noderējusi kaut kam citam. Varbūt pāris jauniem galdiem? Vai motociklam ar ziliem lukturiem, kas dāmām liktos varen iespaidīgs?
Ducīgais virs uzskrūvēja balinātāja flakonam vāciņu un iemeta to atpakaļ somā. Seržants vairs nesmaidīja.
— Es gribēju apjautāties, Hari, — resnis ieminējās, pagrābādamies kabatā un izvilkdams cigaretes un šķiltavas. — Vai jūs neiebildlsiet, ja uzsmēķēšu?
Seržants pakratīja galvu, vērodams resno vīru, kurš aizdedza smēķi un ar manāmu patiku ievilka dūmu.
Vīrs izņēma to no mutes un pacēla pie acīm.
— Šis un tas šajā dzīvē ir ļoti jauks, — viņš sacīja, — un tomēr nāk mums par sliktu. Es tādām nodarbēm esmu pārāk vecs, tās dažkārt kavē darāmo. Vai tad tā nav? Tēvs allaž man saka, lai atmetu. Šķiet, tā tiešām būtu jārīkojas. Kādu dienu. Bet ne tagad.
Viņš pacēla cigareti pie lūpām un atkal ievilka dūmu.
— Ko es teicu? — viņš atsāka. — Ak jā! Es gudroju, cik droši jūs jūtaties savā darbā, Hari. Zinu, ka šī ir laba vieta. Cilvēks, kas pie tādas ticis, bauda lielu cieņu. Ir gana… godājams. Ir iespēja pamatīgi nopelnīt. Pa mazai dāvaniņai šur un tur — kaut kas uz Jaungadu, kaut kas — uz Lieldienām. Lieliska pensija, ko gaidīt. Šī uniforma vien ir ko vērta! Baidos, ka to zaudēt būtu sāpīgi. Bet kas notiks, ja policijas priekšnieks uzzinās, ka esat ņēmis auto savām vajadzībām, Hari? Varbūt viņam ir draugi, kas to vien gaida, lai iesēstos jūsu krēslā? Brālēni un sievasbrāļi Patmosā, kas cer uz tādu ērtu, patīkamu vietiņu kā šī? Pietiktu ar vienu vārdu par jūsu pārkāpumu, kas nonāktu viņa ausī, un — finita la tnusical Jūs kristu nežēlastībā, Hari. Un dzīve tad vairs neliktos tik salda, vai ne tā?
Resnais vīrs atkal ievilka dūmu no cigaretes un izpūta kodīgu mākoni uz seržanta pusi. Tas divreiz lēnām samirkšķināja plakstus, lai pasargātu acis.
Resnis viņam uzsmaidīja.
— Tā ir, Hari. — Labu laiciņu viņš neko vairāk neteica. Seržants bažīgi sniedzās pēc pildspalvas.
— Runājiet ar mani, Hari! — vīrs uzstāja. — Vai arī es padarīšu jūsu dzīvi neciešamu.
— Man nav nekas jums sakāms, — seržants drūmi norūca.