— Pastāstiet, ko jūs zināt!
Seržants nolika rakstāmo atpakaļ vietā.
— Nevaru, — viņš novilka.
— Kāpēc ne? Vai tad jūs nogalinājāt to sievieti?
Seržants gurdi papurināja galvu.
— Es to neizdarīju.
— Bet jums ir skaidrs, kurš tas bija, vai tad ne?
Seržants ar raižpilnu skatienu pavērās uz durvju pusi. Resnis noliecās uz priekšu un tuvināja savu seju viņējai.
— Pasakiet man, Hari! — viņš sacīja. — Mani piekodinājumi nekad nepaliek bez sekām.
Seržants ielūkojās resnajam vīram acīs, pēc tam — ārā pa logu uz jūru un pelēkajām debesīm. Viņa sejas izteiksme bija skumja un nožēlu pilna. Resnis nodzēsa cigaretes galu un gaidīja, ko seržants teiks.
— Es viņu nenogalināju, — viņš beidzot atbildēja. — Es aizvedu līķi. Tas arī viss!
— No kurienes — kurp?
— No turienes, kur tas bija, uz turieni, kur tas tika atrasts.
Druknis nokāra galvu, berzēdams deguna starpsienu, līdz kņu-
doņa pārgāja.
— Vai jūs atzīstat, — viņš noprasīja, — ka nomētāt Irīni no klints?
Seržants pārvilka roku pār seju, tad, pievēris plakstus, pakasīja pieri.
— Kāda tam nozīme? — viņš apvaicājās. — Viņa jau bija mirusi.
— Vai jums ir meita, Hari?
— Divas.
— Domāju, ka viņas ir skaistas jaunavas. Bet ja nu kāda no viņām negaidot nomirtu…
— Dievs žēlīgais! — seržants iesaucās. — Lai Dievs nedod!
— Bet ja nu tomēr kāda no viņām aizietu bojā? Ja ar kādu notiktu tāds negadījums, par kādu mēs šeit runājam? Kā, jūsuprāt, vajadzētu rīkoties ar jūsu meitu? Manuprāt, jūs gribētu, lai viņa būtu mājās pie jums, kur jūs ar sievu varētu par viņu parūpēties. Jūsu sieva, šķiet, vēlētos viņu saģērbt labākajās drānās un uzaicināt ģimenes locekļus uz vāķēšanu, pasaukt priesteri, kas lūgtu par viņu. Vai tad tā nebūtu?
Seržants klusēja.
— Tātad, ja tā būtu jūsu meita — es prasu, lai jūs būtu pret mani pilnīgi godīgs — vai būtu svarīgi, ja kāds… piemēram, policijas virsnieks, nomestu viņas mirstīgās atliekas no klints? Vai tad būtu nozīme faktam, ka viņa jau ir pagalam?
Seržants nodrebinājās, it kā atkal būtu sajutis Irīni atdzisušās miesas aukstumu.
— Vai jūs esat tik ciets vīrs, Hari, tik bezsirdīgs? Vai arī jums trūkst spējas iedziļināties un iztēles? Kā jūs varat man sacīt, ka tam nav nozīmes?
— Viņa bija mirusi! Tas nebija būtiski… Ne tik svarīgi tad, ja…
Viņš aprāvās. Un, sapratis, ka pateicis pārāk daudz, saķēra galvu
rokās.
— Tad, ja… kas, Hari? — resnis neatlaidās. — Ja ir jāpasargā kāds, kas ir vainīgs? Tagad pastāstiet man, kāpēc jums, likuma kalpam, būtu jāpiesedz kāds, kas pastrādājis slepkavību?
Seržants atkal neko nesacīja.
— Labi, ļaujiet man pašam atbildēt uz savu jautājumu. Par naudu jūs to nedaritu. Cilvēka nogalināšana ir pārāk nopietns noziegums. Kas tad atliek? —Viņš pielieca vienu pirkstu, pēc tam otru un trešo, skaitot: — Var būt runa par mīlestību, par ģimeni. Vai abām.
Seržants joprojām nerunāja.
— Sakiet, kurš ir tas, ko jūs cenšaties pasargāt, Hari? — resnais vīrs uzstāja. — Vai arī es par šo noziegumu apsūdzēšu jūs!
Seržants izslēja galvu, viņa acīs mirdzēja asaras.
— Jūs nevarat tā rīkoties! — viņš izdvesa.
— Protams, varu, — resnis smīnēdams sacīja. — Man ir liecinieks, kas jūs redzējis tajā vietā. Tāds, kuram nepatīk policisti. Un viņš būs gatavs zvērēt, ka redzējis jūs metam lejā nabaga Irīni līķi! Avīzēm tā būs aizraujoša ziņa, Hari, visā valstī! Es pats esmu spējīgs sacerēt virsrakstus — POLICISTS NOGALINA JAUNU SIEVU. Jūsu seja būs apskatāma katra mūsu zemes izdevuma pirmajā lappusē. Tas neliks jūsu meitām ar jums lepoties, vai ne? Labāk pasakiet man.
Seržanta šaubas ilga tikai īsu bridi.
— Tas bija negadījums, — viņš sacīja. — Esmu par to pārliecināts.
Resnais virs nopūtās.
— Izstāstiet man visu, — viņš skubināja.
Kad resnis gāja ārā, viņš uz policijas ēkas kāpnēm satika priekšnieku, kas nāca iekšā.
— Labdien, šef! — viņš pieklājīgi sveicināja. — Man prieks jūs satikt.
Priekšnieks uzlūkoja viņu ar spītīgu skatienu.
— Tad nāciet atpakaļ, — viņš attrauca. Viņa elpā bija jūtama brendija smaka. — Cik noprotu, mums vēl ir šis tas apspriežams.
— Jums taisnība, — resnais virs atteica. — Bet es neredzu iemeslu, kāpēc mēs to nevarētu pārrunāt tepat. Tas ir pavisam vienkārši. Es gribu, lai jūs atdodat naudu, ko paņēmāt no Andreasa Asimakopula par viņa sievas miršanas apliecības viltošanu. Prasīt to bija ne tikai amorāli, bet ari nelikumīgi, pats zināt. Un nevajadzīgi. Kā jau teicu tūlīt pēc tam, kad atbraucu, tā nebija pašnāvība. Tāpat es vēlos, lai jūs izlaižat ārā Janni Psarosu, ja vēl neesat to izdarījis, un samaksājat parādu viņa tēvam.
Policijas priekšnieks neizdibināmi smīkņāja.
— Laimīgā kārtā, — viņš atteica, — man radās iespēja Janni šorīt atbrīvot. Es viņu atsvabināju no visām apsūdzībām, par ko viņš man bija īpaši pateicīgs. Taču jums nav tiesību dot man rīkojumus — jūs droši vien to saprotat? Manuprāt, jums būtu jāzina, ka es ievācu ziņas par jūsu amatu, un noskaidroju, ka jūs neesat tas, par ko uzdodaties. Tā ir blēdība, un es personiski parūpēšos, lai jums par to būtu jāatbild.
Ducīgais virs iesmējās.
— Seržants Hadarakis man pastāstīja, ka jūs esat maldījies, spriežot par manu identitāti, — viņš sacīja. — Nespēju noticēt, ka jūs mani noturējāt par policistu! Vai tad es pēc tāda izskatos? Ja jums licies, ka es rīkojos kā jūsu kolēģis, man būtu kauns. Es netiku neko apgalvojis par to, kas esmu. Varat izvēlēties man profesiju. Varbūt es esmu filantrops. Vai bagātnieks, kam patīk jaukties citu dzīvē, palīdzot tiem, kam nav tik ļoti veicies. Vai arī valdība izmanto manus pakalpojumus, lai apkarotu korupciju nomaļos policijas posteņos. Iespējams, ka esmu tā visa apvienojums. Vai nekas tamlīdzīgs. Jo mani tomēr sūtīja šurp augstākā pavēlniecība. Vislielākāl Nav tik viegli apjēgt, policijas šef? Var gadīties… — vīrs piemiedza vienu aci, — ka esmu te, lai izmeklētu jūsu lietu.
Smīniņš jau sen bija nozudis no policijas priekšnieka sejas. Tas saņēma kreiso dūri labajā un saspieda tā, ka nokrakstēja kauli.
— Man liekas, jums jau pirms laba laika vajadzēja aizbraukt no šīs salas, — viņš nomurmināja. Un klusi piebilda: — Draugs!
— Ja jūs mēģināt norādīt, ka man būtu no šejienes jāpazūd, — ducīgais vīrs sacīja, uzacis raukdams, — tad esat uz slidenas taciņas. Šī, vai zināt, ir brīva zeme.
— Tikai tik ilgi, kamēr es ļauju.
— Jums ir pārspīlēti uzskati par savām pilnvarām, policijas priekšniek. Atdodiet kukuli. Lai man jums nebūtu par to jāatgādina.
Resnis spēra kāju uz priekšu — uz zemāko pakāpienu, taču šefs atspieda plaukstu pret sienu, aizšķērsodams ceļu lejup.
— Uzmanieties ejot! — viņš nošņāca. — Te mēdz notikt nelaimes gadījumi.
— Patiesi, — resnis piekrita, — taču ne ar mani. Laimīgā kārtā es stingri stāvu uz kājām.
— Man vajadzēja jūs iespundēt tuptūzī. Par jaukšanos policijas darīšanās.
— Taču te tas bija nepieciešams, vai tad ne tā? — druknais vīrs saprātīgi aizrādīja. — Ja policija pati netiek ar tām galā. Un tagad atvainojiet mani, policijas priekšniek.