Viņš nogaidoši uzlūkoja Zafiridi, un tas negribīgi atkāpās, bet resnis domīgi pielika pirkstu pie lūpām.
— Ir tikai viens jautājums, ko es jums vēl gribētu uzdot, — viņš sacīja. — Vai jums patīk putni?
— Putni?
— Putniņi būros — dziedātāji. Kanāriņi. Cīrulīši. Policijas priekšnieks viņu aizdomīgi nopētīja.
— Īstenībā, — šefs norūca, — es tos nevaru ciest. Man ir alerģija pret spalvām. Kāpēc jūs par to vaicājat?
Apalītis pasmaidīja.
— Tikai ziņkāres pēc, — viņš attrauca, veikli noskriedams pa kāpnēm.
DEVIŅPADSMITĀ NODAĻA
Kad austrumpusē debess sāka blāvot, balts gailēns izstiepa kaklu un ieķērcās. Piešķiebis galvu, tas samirkšķināja acis un it kā ieklausījās — drīz kaut kur no atstatuma atsaucās cita gailēna atbildes dziesma, pēc tam otrā un trešā.
Resnā vīra istabas logs bija vaļā, pa to iekšā plūda nakts un jūras kā no aizkapa nākošais saltums. Treknulis drebinādamies ģērbās, cik aši vien jaudāja, vilkdams mugurā drēbes, kuras bija piesūkušās ar neredzamu mitrumu. Viņš iemeta kabatā tukšo sērkociņu kastīti un vieglā solī steidzās lejā pa kāpnēm — uz tukšās ostmalas pusi. Klusumā viļņi burbulēja un šļakstinājās gar piestātni, bet tālāk selgā mirguļoja zaļas un sarkanas gaismas — to ritmā līgojās kāda zvejas laiva.
Resnis devās uz cietzemes pusi, kur kailā klintaine atklāpās, dodot vietu līdzenākiem klajumiem. Tur laiksprīdī, kamēr aukstasiņu radījumi vēl gulēja, viņš meklēja zem akmeņiem, līdz atrada vajadzīgo. Tad ar vislielāko rūpību izvilka laupījumu no tumšā midzeņa un ieslodzīja to sērkociņu kastītē.
Sāka skanēt zvani, aicinot uz agro rīta dievkalpojumu. Tie ieskandēja svētdienu visā salā, un dimdēja gan lielākie, kuru mēles raustīja virves, gan sīciņie, automātiski darbināmie.
Savas kafenion durvīs kādreiz visnotaļ izskatīgais Jakoss pieglauda ar breolīnu saziestos matus un vērās jūrā, it kā gan viņa sirds, gan domas kavētos tālu projām.
Resnis apsēdās pie galda un, piesedzis šķiltavas ar delnu, lai vēja brāzma neapdzēstu liesmu, aizdedza cigareti. Jakoss klusēdams ienāca un nostājās viņam līdzās. Tagad viņa sveicienā nemanīja ne smaidu, ne jautrību, un Jakoss neatbildēja, tikai klusēdams gaidīja, ko viesis pasūtīs.
— Kafiju! — resnais vīrs sacīja. — Un omleti, ja ir olas. Ar sieru un šķiņķi, bet bez tomātiem.
— Olas ir, — Jakoss nīgri novilka, — bet maize nav svaiga. Šodien ir svētdiena.
— Tad uzgrauzdējiet to. Un neaizmirstiet — nekādu tomātu!
Omlete likās laba, tā lieliski smaržoja un bija koši dzeltena, no pašu saimniecības vistu olām. Resnis aizdedzināja vēl vienu cigareti un palūdza Jakosam otru kafijas tasi. Jakoss, nolicis to uz galda, apsēdās viņam blakus un atkal vērās uz jūru.
Apalītis iemalkoja rūgto dzērienu.
— Es šorīt domāju par makšķerēšanas vietām, — viņš turpināja.
— Ja vien kāds varētu pateikt priekšā, kur būtu vērts to darīt.
Jakoss atrāva skatienu no selgas un uzlūkoja brokastotāju.
— Jūs šorīt esat nācis par vēlu, lai zvejotu, kaptein, — viņš norūca. — Zivis paēda brokastis jau pirms vairākām stundām.
— Tās, par kurām es domāju, svētdienās brokastis neēd, — resnis sacīja.
— Vismaz līdz brīdim, kad pārnāks no dievkalpojuma. Vienas vārds varētu būt Elēni Tsavaris.
Jakoss pakasīja aiz auss, tad ar pirkstu nogludināja ūsu līniju.
— Tas ir liels loms, draugs, — viņš noteica. — Jums būs vajadzīga pamatīga aukla, lai to izvilktu.
— Tā man ir, — resnais vīrs novilka. — Bet vēl paliek jautājums
— kur noķert šo zivi?
— Ja es būtu jūsu vietā, — Jakoss nomurmināja, — es pamēģinātu baznīcā. Ja man būtu jāuzmin, kurā, es meklētu laimi pie Svētā Leftera.
Viesis izvilka maku un atstāja blakus pelnu traukam dāsnu summu.
— Liels paldies! — viņš piebilda.
— Joprojām dzenat pēdas? — Jakoss ziņkāri noprasīja. — Jums šķiet, ka tajā lietā kaut kas nav kārtībā?
— Nav gan, un kā vēl! — resnais vīrs noteica. Viņš piecēlās, uzlika labo roku uz sirds, bet kreiso pastiepa, nostādamies klasiskā aktiera pozā.
— Palūkojiet, — viņš skaitīja, — mirstīgie vaino dievus, jo stāsta, ka ļaunums nākot no mums, bet patiesībā tiem savu paša vainu ir gana, tās rodas viņu muļķības dēļ. Apmēram tā sacījis Homērs. Viņš labi pazina cilvēku dabu.
Jakoss neizpratnē blenza uz viņu, un resnis, kurš apjēdza, ka vīrs neko nav sapratis, atvadījās no viņa.
Bet Jakoss saķēra viņa roku.
— Kurš tad to izdarīja? — viņš vaicāja. — Vai jūs noskaidrojāt vainīgo?
— Jā, sev par gandarījumu, — resnais vīrs apstiprināja. — Tā
gan.
— Un kurš tas ir?
— Es nešaubos, ka jūs zināt, Jakos, — resnis attrauca, — es nedrīkstu jums atklāt šādu informāciju. Taču varat būt drošs: drīz viss būs skaidrs — tiem, kuriem tā jāsaņem.
Daudzo sveču gaismā draudzes sievas neslēpti garlaikojās. Kancelē stāvēja vīrs ar biezstiklu brillēm uz acīm un dziedāja senus tekstus no ādā iesieta, ar roku rakstīta sējuma. Priesteris amattērpā piebalsoja katram Kyrie eleison un žvadzināja kūpošā kvēpināmā trauka ķēdi. Gaiss bija biezs no vīraka un kūstoša vaska dūmiem, no sienām vērās zeltītie Svētā Leftera attēli — katrā no tiem viņa sejas izteiksme bija drūma, it kā viņš justos izmisis par patiesas dievbijības trūkumu. Bērni spēlējās ar sveču galiem, skraidīdami šurpu turpu pa ejām, bet sievietes trinās, sačukstējās un pēla kleitas, kas bija mugurā kaimiņienēm.
Telpas galā stāvēja smilšu kaste ar smiltīm un tievām svecītēm, kas drupa un bruka savā karstumā. Ziedojumu trauks bija pilns ar monētām un banknotēm, turpat blakus — skārda kārbas ar sveču saišķiem. Kāda izspūrusi veča bez vajadzības aptekāja smilšu kasti, ostīdama daktis, reizumis uzspļāva uz pirkstiem un apdzēsa kādu sveci, ērtāk izkārtodama atlikušos nodeguļus — garākos vidū, zemākos — priekšpusē.
Kādu mirkli resnais vīrs velvē klausījās liturģijas murdoņā, tad aprūpētāja, kas uzmanīja daktis, kasīdama no pirkstiem parafīna šļakatas, pacēla sauju ar slaidām, baltām svecēm un pamāja viņam.
Dievkalpojums ducināja tālāk, pieminot visus, kas izturējušies netaisni pret saviem kaimiņiem, darījuši gauži bāreņiem, izlējuši nevainīgo asinis, atmaksājuši par naidu ar to pašu, un solot Dieva atmaksu, jo to prāti un sirdis tikšot apgaismoti, apskaidrojot dvēseles ar mīlestību pat pret ienaidniekiem, lai lūdzamies… Resnais vīrs šķērsoja sarkanbalti rūtoto grīdu, pavicinot roku, lai atraidītu vecās sievietes piedāvātās sveces. Viņš nenolika naudu uz ziedojumu šķīvja, neskūpstīja svētbildes un trīsreiz nepārkrustījās. Viņš laipni saņēma veču aiz kaulainā dilba, pievilka sev klāt un iečukstēja ausī:
— Pasauciet man Elēni Tsavaris! Pasakiet viņai, ka es gaidu pagalmā.
Ārā debesis bija apmākušās, taču pēc krēslainajām iekštelpām tās likās gluži gaišas. Pie purpura ziedos plaukstošas bugenvilejas bija akmens sols, no kura resnis notrauca nobirušās lapiņas un apsēdās, lai pagaidītu. Drīz vien no baznīcas iznāca sieviete — pusmūža, maza auguma un aptaukojusies. Viņai mugurā bija sūnzaļš vilnas kostīms, kājās melnas kurpes, padusē iežņaugtu viņa nesa vecmodīgu somiņu. Mati bija ļoti īsi apgriezti, mitri, ar slapjas ķemmes pēdām, viņas āda šķita bāli pelēka, it kā saules stari to nekad nebūtu skāruši.