Resnais vīrs piecēlās un pastiepa viņai pretī roku. Sieviete šķērsoja pagalmu un pienāca klāt, taču plaukstu nesaņēma.
— Vai jūs esat Elēni Tsavaris? — vīrietis apjautājās.
— Jūs atrāvāt mani no pienākumu pildīšanas — es lūdzu To Kungu, — viņa skarbi sacīja. — Sakiet, kas jums no manis vajadzīgs, lai šī būšana ātrāk būtu galā. Citādi ļaudis sāks melst.
Apalītis ar roku norādīja uz solu, lūdzot viņu apsēsties, taču pienācēja izlikās šo kustību neredzējusi. Lepni zodu izslējusi, lūpas sakniebusi, turēdama somu augumam priekšā kā aizšķērsi. Un resnais vīrs pieklājīgi pamāja ar galvu, likdams noprast, ka ievēros viņas vēlmi palikt stāvus.
— Mans vārds, — viņš paziņoja, — ir Hermejs Diaktors. Es gribu parunāt ar jums par Irini Asimakopulas nāvi.
Sieviete samirkšķināja acis un pārvilka mēles galiņu pār virslūpu, kur auga daži vīrišķīgi tumši matiņi.
— Kāpēc jūs mani iztaujājat tagad? — viņa noprasīja.
Tomēr sieviete apsēdās uz sola un nolika somu sev blakus. Kad viņa cieši saņēma vienas rokas plaukstu ar otru, resnais vīrs pamanīja, ka viņas pirksti dreb.
Svešais atradās viņai tieši līdzās, noliecies uz priekšu un apķēris ceļgalus, bet sieviete, uzsvērdama savu atturību, salikusi savējos cieši kopā — un potītes tāpat. Viņas kājas virs šaurajām kurpēm bija piesārtušas, apavu purngali un papēži, ilgajā valkāšanas laikā nobružājušies, blāvi spīdēja cauri biezajai ziedes kārtai, kas slēpa apdilumu. Uz viņas žaketes atloka spīdēja maza piespraude ar mākslīgām pērlēm.
— Vai jūs pazināt Irīni? — viņš pajautāja.
— Nē. Es viņu nepazinu.
— Tomēr bijāt par viņu dzirdējusi, vai ne? Un zināt, ka viņa ir mirusi?
Sieviete paraustīja plecus.
— Protams. Šis ir neliels ciems. Par to ir stāstīts visiem.
— Kā viņa aizgāja bojā?
— Kāpēc jūs to prasāt man?
— Ko jūs par to teiksiet?
— Daži apgalvo, ka tas bijis negadījums. Citi — ka pašnāvība.
— Vai jums bija nācis ausīs, ka jūsu meitas vīram esot sakars ar Irīni?
— Tas, — sieviete nikni attrauca, — ir apvainojums manai meitai un visas mūsu ģimenes godam! Jums nav tiesību man sacīt kaut ko tādu!
Elēni sakustējās, lai pieceltos, taču resnais vīrs pieskārās viņas elkonim.
— Vienu mirklīti, Elēni! — viņš teica. — Vai arī es izvilkšu Elpīdu no baznīcas. Cik noprotu, viņa bija tur kopā ar jums? Un pavēstīšu viņai visu, ko izdibināju, kopš ierados.
Elēni nošņaukājās un izrāva roku. Tagad abas viņas plaukstas atradās klēpī. Pirksta kauliņš virs laulības gredzena bija iekaisis un pietūcis, varbūt no artrīta, tāpēc šaurais zelta riņķis dziļi iegrauzās miesā.
— Pastāstiet man par Irīni Asimakopulu.
— Es jums nevaru neko par viņu pateikt. Netieku gudra, kāpēc jums šķiet, ka es to spētu.
— Varbūt tāpēc, ka es vakar pavadīju labu brīdi, tērzēdams ar jūsu brāli, ar Hari.
— Mans brālis neko nesajēdz un ir dumjš. Netērējiet laiku, klausoties viņa muldēšanā.
— Būdams likumkalps, viņš sevi ir smagi kompromitējis, — ducīgais vīrs aizrādīja, — taču nav tik liels muļķis, kā jums liekas. Viņš ir gudrs diezgan, lai apjēgtu, ka no šā nodarījuma nav kur paslēpties. Un ar jums ir tāpat.
— Es nesaprotu, ko jūs gribat teikt.
— Laikam man nevajadzēja runāt ar jums, bet ar jūsu meitu. Varbūt jūsu brālis, kā jūs sakāt, neko nezina. Jo Elpīda ir tā, kurai bija motīvs. Vai Elpīda ir vainīgā, Elēni?
— Elpīdas nemaz tur nebija!
— Kur, Elēni? — resnis neatlaidās. — Kur viņas nebija?
Sieviete neatbildēja. Viņa norāva bugenvilejas lapu un nometa
zemē.
— Ļaujiet man jūs mazliet nomierināt, — apalītis teica. — Es neesmu no policijas.
— Tad jums nav tiesību uzdot man jautājumus. Jums nav pilnvaru. Un tādā gadījumā…
— Ļaujiet man pabeigt, — resnis viņu pārtrauca. — Esmu privātdetektīvs. Lai ko jūs man sacītu, par to jums nebūs jāiet cietumā. To varu apliecināt. Taču es noskaidrošu patiesību. Ja jūs pati man pastāstīsiet — brīvprātīgi —, jo labāk jums.
— Bet jums nav pilnvaru.
-Šis zemes likumdošanā tās nav ierakstītas, jā gan. Taču, kad likums vairs nenodrošina taisnīgumu, jo virsroku ņem korupcija, muļķība, birokrātija vai bailes, lai kādi būtu iemesli, mans pienākums ir raudzīties, lai tas tiktu iedibināts.
— Vainīgo sodīšana ir Mūsu Kunga Jēzus Kristus ziņā, — Elēni atbildēja. Viņa pārmeta krustu, tad pavērās augšup, it kā atbalstu meklējot. — Un tagad, ja atļausiet, es atgriezīšos pie savām lūgšanām.
— Vēl ne, Elēni, — ducīgais virs atteica. — Ja jūs ar mani nerunāsiet, es sekošu jums baznīcā un pavēstīšu visai draudzei, kas, pēc mana slēdziena, ir noticis ar Irīni Asimakopulu. Paziņošu savas domas par to, kā un kāpēc viņa nomira un kurš tur vainojams.
Viņas smaids likās nepatīkams.
— Jums nav nekādu pierādījumu, kas mūs saistītu ar šīs sievietes nāvi, — viņa atcirta.
— Gluži otrādi. Ir jūsu brāļa liecība. Un nemēģiniet novelt visu uz viņu, Elēni. Viņš iekūlies pamatīgās sprukās. Un nevēlas atbildēt par noziegumu, kuru nav pastrādājis. Manuprāt, es zinu, kā viss notika. Es stāstīšu, bet, ja kļūdīšos, jūs izlabosiet, jo man vajadzīga pareiza aina. Un paturiet vērā — ja melosiet, būs ļaunāk jums: ja mēģināsiet, es tūlīt to pamanīšu.
Elēni neko neteica, tikai spēlējās ar viltoto pērļu piespraudi, taisnodama un atāķēdama to. Aiz baznīcas sētas klaigāja bērni, nodipēja soļi un izgaisa tālumā.
— Ar jūsu meitas laulību nav labi, vai ne? — resnais vīrs noprasīja. — Elpīda nedara Teo laimīgu — tā taču ir? Varbūt viņam ar sievu vien nepietiek. Kā jums liekas?
Apalītim šķita, ka viņa neatbildēs, taču Elēni pagriezās un sacīja: — Teo ir sapņotājs. Dažiem vienmēr šķiet, ka citur zāle ir zaļāka.
Viņš gaidīja turpinājumu, taču sieviete apklusa.
— Viņš rīkojās tāpat kā daudzi citi vīri — vai ne tā? — resnais virs ieminējās. — Aizgāja pa kreisi. Parasts gadījums, nekā nepieredzēta. Iespējams, jūsu vīrs ir darījis tāpat. — Viņas uzacis saraucās, bet sejas izteiksme liecināja par gurdu piekrišanu. — Taču beigās viņi visi pārrodas mājās pie pavarda.
— Visi vīrieši ir vienādi, — viņa novilka. — Tā allaž bijis un ari būs. Un atradīsies tādas padauzas. — Patiesībā viņa lietoja vēl stiprāku vārdu — "maukas", kā mēdz runāt kazarmās un bāros. — Ja atļausiet, es jums pastāstīšu par savu lauleni. Savu vīru. Es ar to samierinājos gadiem — ar viņa skraidīšanu pakaļ katrai ielenei, kas nomet brunčus, tikko kāds piemiedz ar aci vai pasmaida. Vecais nebija izvēlīgs. Devās līdzi katrai, kas vien ņēma pretī. Vilktos arī tagad, ja tikai kāda būtu ar mieru. Dažkārt šis tika pieķerts. Dabūja kāvienu no kādas uzdzīvotājas vīra, pārradās vienās asinis un zilumos, pēc tam nedēļu nejaudāja pasteberēt — kule bija uzpampusi, jo pa to ticis sperts. Un es? — Viņa nolieca galvu pār piespraudi, atkal sašķieba to, pēc tam atlieca atpakaļ. — Bet kauns bija man! Nosodījums pienācās sievai! "Elēni neprot savu veco noturēt mājās!" Zinu, kas tika gvelzts man aiz muguras. Taču es biju stipra. Rādīju šiem, ka man vienalga, — viņa noknikšķināja pirkstus, — lai ko šie melstu. Cīnījāmies tālāk, un es izturēju. Mums bija bērni. Un es zināju, ka vīrs vienmēr atgriezīsies. Tāpēc es biju neuzvarama. Bet Elpīda… Ar viņu ir citādi. Un Teo ir atšķirīgs. Es izvēlējos viņu savai meitai, jo viņš nelikās tāds kā visi. Viņš bija tāds kluss puisis. Nekad nebija vazājies apkārt — nešķita brunču mednieks. Negribēju, lai Elpīdai būtu jāpieredz tas, ko biju piedzīvojusi pati. Es nespētu paciest, ja viņa tiktu tik ļoti sāpināta. Es vēlējos viņu pasargāt. Taču man neizdevās. Kad uzzināju, kas notiek, tā mauka jau bija dabūjusi Teo savos nagos.