Sieviete pasniedzās, norāva purpursārtu ziedkopu un nolika to uz plaukstas — guļot tur, atdalīta no zara, tā vairs nešķita tik skaista, pēc mirkļa burvīgais veidojums jau bija sašļucis.
— Ja runājam par Teo… — Viņa pašūpoja galvu un sakostiem zobiem nopūtās.
— Tātad Teo tomēr nebija citāds.
— Nē, bija gan. Kā izrādījās. Teo neklīda apkārt tāpat vien, lai nodrāztos. Teo bija vajadzīga mīlestība. Viss vai nekas. Es vienā reizē ierados, kad viņš raudāja, sabrucis uz virtuves galda. Šņukstēja kā meitene. Es sapratu, ka briest nepatikšanas. Tā kuce jau bija pārņēmusi viņa miesu un dvēseli. Vīrieši nemēdz kaukt par neko. Kad redzēju viņu tā elsojam, es apjautu, ka viņš Elpīdu pametīs.
Elēni virpināja nolauzto ķekaru, turot kātu starp īkšķi un rādītājpirkstu.
— Es nespētu izturēt, ja ar manu meitu tā notiktu. To kaunu. Viņa ir laba meitene, jauka. Un nav to pelnījusi. Bet es nezināju, ko iesākt. Tikai sapratu, ka ir kaut kas jādara. Tad paklīda baumas. Džordžs kafejnīcās padzirdēja runas, ka Teo redzēts kopā ar šo sievieti. Un tad es attapos. Sapratu, kur ir ienaidnieks. Arī Elpīda manīja, ka vairs nav lāgā. Viņa tikai netika skaidrībā, kas īsti notiek. Viņa mīl Teo joprojām. Bet viņš nemīl sievu. Nedomāju, ka jebkad ir mīlējis. Bet tas nebija svarīgi — tā gluži vienkārši bija. Es viņai to teicu. Tomēr tas kļuva būtiski vēlāk, kad viņš ieskatījās citā. Kurš lai turpmāk gādā par manu Elpīdu, par mūsu mazo Panajicu, ja Teo viņas pamestu? Ja es nomiršu, kas par viņām rūpēsies? Bērni ir pirmajā vietā. Paša pēcnācēji. Un, kad es izdibināju, kas šī ir, mēs devāmies brīdināt, lai turas tālāk. Gājām šo meklēt. Un aprunāties.
— Mēs?
— Es. Un mana otrā meita — Jorgija. Un mana māte. Tā ir veča ar krampi. Izskatās tik trausla kā kanārijputniņš, taču āriene viļ. Mans tēvs bija tāds pats apkārtstaigulis kā Džordžs, mūždien bāza diņķi tur, kur tam nevajadzēja būt. Bet māte bija stipra, viņa tika ar šo galā. Bija vērts.
Elēni nometa ziedu, savītušās un spīdumu zaudējušās lapiņas noplaka uz aukstajiem akmeņiem.
— Mēs zinājām, kur to sievišķi atrast. Viņai bija tāds dārziņš, tur augšā, virs ciema.
— Es to redzēju, — resnis apstiprināja.
— Visi melsa, ka viņa tur tiekoties ar Teo. Mēs cerējām abus pieķert kopā. Taču pirmajā reizē, kad uzkāpām, viņas tur nebija. Mēs gaidījām, bet viņa nenāca. Tad mēs norāvām dažas puķes, salauzām tomātu stādus, izvilkām šādas tādas saknes. Devāmies uz māju — mums bija ar viņu jānoskaidro attiecības, taču arī tur neviena nebija.
— Vai mājā jūs neiegājāt?
Elēni samirkšķināja acis.
— Nē.
— Vai esat pārliecināta?
— Mēs iegriezāmies pagalmā. Saucām viņu, bet neviens neatbildēja.
— Un ko jūs darījāt, kad noskaidrojāt, ka saimnieku nav?
— Mēs gājām projām.
— Vai pirms aiziešanas neko vairāk neuzsākāt? Piemēram, vai pamanījāt putnu būrītī?
Elēni novērsās.
— Man nepatīk skatīties uz ieslodzītiem dziedonīšiem, — viņa attrauca.
— Tātad jūs palaidāt nabaga gūstekni vaļā, vai ne?
Elēni lēni un rūgti pasmaidīja.
— Savā ziņā tā bija — jā gan. Es tam atdevu brīvību. Par vakariņu barības devu tas vairs nedziedāja, vai ne? Tas bija brīdinājums Irīni, nekas vairāk. Varbūt mēs būtu aprobežojušās ar to. Taču māte teica, ka mums jāiet atpakaļ uz dārzu un jāiedzen tai maukai šausmas. īsti nezinu, ko viņa ar to domāja, varbūt arī pati nenojauta. Un tā mēs abas nākamajā dienā devāmies turp vēlreiz. Un šī bija tur.
Augstākajos zaros cipreses galotnē ūboja dūja. Elēni pavērās turp, kur tā tupēja, tad pavērās lejup uz savām rokām un, izpletuši pirkstus, aplūkoja tos, it kā redzētu pirmoreiz.
— Izstāstiet visu, Elēni! — resnais vīrs skubināja.
— Mēs gājām turp pa ceļu. Irīni vāca nost zirņus, kurus mēs iepriekšējā dienā bijām nolauzušas. Viņa raudzījās, kā mēs tuvojamies pa taciņu. Irīni mūs nepazina, droši vien prātoja, kas mēs tādas esam. Viņa šķita gluži parasta, nepavisam ne tik skaista kā mana Elpīda. Dažkārt jābrīnās — kas vīriešiem uznāk?
Elēni uzdeva šo jautājumu tā, it kā resnais vīrs zinātu uz to atbildi, bet, kad viņš neko neteica, turpināja:
— Irīni sākumā izturējās pieklājīgi. Sacīja man "labdien". Bet tad iejaucās māte. Brīdināja, lai Irīni turas tālāk no Teo, ka viņš nav pāris tai, bet mūsu Elpkiai, nosauca šo par mauku un kuci, un vēl visādos vārdos. Tad Irīni sāka kaut ko saprast. Vaicāja, kas mēs esam, rokas sānos iespiedusi un degunu gaisā saslējusi. Prasīja, kāds, pie velna, tam visam sakars ar mums, un es atbildēju, ka esam ģimenes locekles. Ka mūsu dzimta necietīs mājas pavarda izpostīšanu. Viņa attrauca, ka neesot neko tādu izdarījusi. Sacīja, ka Teo ar viņu nemaz nerunājot un neliekoties redzam, ja kādā brīdī satiekot. Viss esot galā, pavisam. Bet es atcirtu, ka viņa ir mele un palaistuve.
— Man gan šķiet, ka viņa, visticamāk, teica patiesību, — resnis iestarpināja. — Vismaz viņai tā likās.
— Bet kā to var zināt? Kas jums liek tā domāt? Tādas vazaņķes kā viņa ir gatavas zvērēt pat pie savu bērnu dzīvības, ka melns ir balts. Taisnība tām neko nenozīmē. Vienīgi meli. — Elēni seja bija piesarkusi, sarūgtinājums to darīja neglītu. Runājot siekalas šķīda apkārt un krita uz vīrieša drēbēm. — Mēs viņai par to aizrādījām. Māte uzkliedza, ka šī esot melīga suņmātīte. Un sāka mīdīt dārzu. Un tad tā mauka sāka b|aut: "Prom no šejienes, vācieties!" Un sagrāba māti aiz rokas. Jā, māte ir kalsna, viņas kauli trausli. Viņa varēja kaut ko salauzt. Tāpēc es uzsaucu: "Neuzdrošinieties aiztikt manu māti!" Un iesitu pļauku pa seju. Ne jau stipri, bet viņai nebija patīkami. Irīni sāka iet — devās projām. Māte bija saniknota par viņai parādīto necieņu. Viņa pacēla zemes kamu. — Parādīsim šai, kā bija parasts agrākajos laikos, — lai redz, kā klājās tādām kucēm kā viņa!" Un svieda to smilšu murskuli. Metiens bija pamatīgs, trāpīja pa muguru, un tad tā mauka pa īstam apskaitās. Viņa nāca atpakaļ, saukdama: "Kura tā bija? Kura to meta?" Tad māte paķēra akmeni, ieaurojās: "Es!" un laida ar to viņai — tas ķēra roku. Viņa izskatījās satriekta, un es domāju: "Lai zina, ka mēs runājam nopietni!" Tad es ari aizlingoju akmeni. Tādu nelielu. Bet mātei jau bija plaukstā lielāks, un viņa svieda ar to šai pa pieri. Viņa sagrīļojās un ķēra pie galvas, tā bija pušu, tecēja asinis. Irīni uzlūkoja mūs un izdvesa: "Pie velna, ko jūs darāt?" Un tad māte meta nākamo. Un es arī. Ne jau ar spēku, bet akmeņi viņu ievainoja, un es par to priecājos. Mēs tos ķērām pa diviem un pa trim un metām. Viņa kliedza: "Palīgā, palīgā!" Bet tur augšā nebija neviena, kas varētu dzirdēt. Viņa sāka spiegt un mēģināja bēgt. Bet nevarēja ātri paskriet — mēs bijām trāpījušas pa ceļgaliem, viņa kliboja. Un es viņu apsteidzu. Neļāvu aizbēgt. Tad viņa sāka lūgties. "Dieva dēļ, gana!" Bet māte uzbļāva: "Nepiesauc Visaugsto — tādām kā tev Dieva nav!"