Sieviete aprāvās. Cipreses galotni sašūpoja vējš, un dūja, pacēlusies spārnos, aizlaidās uz jūras pusi.
— Elēni?
— Irini saritinājās kamoliņā. Gulēja, saķērusi galvu rokās. Viņa šņukstēja — redzēju, kā raustās viņas ķermenis. Un murmināja: "Lūdzu, beidziet, nevajag!" vēl un vēl. Irini bija netīra, viņas drēbes bija asinīs. Iespēru viņai ar kāju, un viņa iesmilkstējās kā suns. Tad es teicu: "Diezgan, viņa jau ir dabūjusi mācību!" Bet māte nespēja apstāties. Viņa bija saniknota, satrakojusies. Mauka bija zemē, un māte pacēla klints bluķi. Kad tas jau bija virs paklīdenes galvas, es iekliedzos: "Nē!" Un atņēmu to viņai — izrāvu. Domāju: "Tas viņai ir par smagu, viņa to nosviedīs!" Tas bija manās rokās, es atceros tā svaru. Grasījos to nolikt, nolaist zemē kaut kur sānis, taču tad man iešāvās prātā, ka laikam esam darījušas par maz. Dažas rētas derētu par paliekošu atmiņu — tās katru dienu atgādinātu, ka jāturas tālāk no mums. Irīni seja bija pavērsta augšup, pret mani, un es prātoju, kur — pa vaigu vai zodu… Viņa saprata, ko es gudroju, un iesaucās: "Nē!" Tajā mirklī es nometu to klints gabalu. — Elēni izaicinoši uzlūkoja resni. — Kā es varēju zināt, kādu postu tas nodarīs? Mēs gribējām tikai viņu pabaidīt, tas viss.
— Jūs nomētājāt Irīni ar akmeņiem. — Resnā vira balss bija neskanīga. — Līdz nāvei.
Elēni neatbildēja. Virs piecēlās un, pagriezis sievietei muguru, aizdedza cigareti. Viņš kādu mirkli klusēja.
— Un tā jūs atrisinājāt savus sarežģījumus, — viņš beidzot sacīja.
— Tikai… bija līķis.
— Mēs nosedzām viņu ar augiem, ko bijām izrāvušas, un es devos uzmeklēt Hari. Es zināju, ka viņš palīdzēs. Brālis noteikti nevēlas traci. Un darīs visu, lai no tā izvairītos. Un nākamajā dienā pirms ausmas mēs ar viņu atnācām divatā. Par viņas pazušanu vēl nebija ziņots. Jo virs bija projām. — Resnis domāja par nabaga Andreasu, kura vienīgā sabiedrība laivā bija viskija pudele. — Mēs iesēdinājām Irlni policijas mašīnā, priekšā — un Haris uzveda viņu kalnā. Teicu — ja viņa nokritīs, tad mūsu uzdauzītie zilumi nebūs pamanāmi.
Ducīgais vīrs dziļi ievilka cigaretes dūmus un pagriezās pret sievieti.
— Elēni, — viņš sacīja. — Paskatieties uz mani. Jūs izdarījāt cietsirdīgu slepkavību.
— Nē, — viņa vēsi atteica. — Mēs negribējām viņu nogalināt. Tas bija nelaimes gadījums.
— Nekā nebija, — vīrs attrauca. — Tā vis nav. Jūs ar māti domājāt, ka jūsu nelaimīgā dzīve dod jums tiesības sodīt citus. Tomēr jūs pati nule apgalvojāt, ka šādas tiesības ir tikai Dievam. Bet jūs atriebāties par savām ciešanām.
— Es darīju tikai to, kas bija vajadzīgs, lai aizstāvētu savu bērnu. Un tāpat rīkotos atkal. Es neko nenožēloju.
— Jūs par šo noziegumu būtu jātiesā.
— Bet jums nav pierādījumu. Un nav likumīgu pilnvaru. — Piecēlusies no sola, viņa nogludināja svārkus.
Resnais vīrs skumīgi pašūpoja galvu.
— Nē. Pierādījumu nav. Ir tikai sirdsapziņa. Bet, ja jums tiešām tās trūkst un jūs neko sev nepārmetat, ko lai es jums saku? Lūdzu. Ejiet.
Vīrietis sniedza viņai somiņu, taču tik neveikli, ka nospieda slēdzi, somiņa atvērās, un viss saturs izbira uz pagalma akmeņiem. Viņš ātri pieliecās un salasīja šis mantas — mutautu, pūdernlcu, dažas monētas, mazu ercenģeļa Miķeļa svētbildīti, — un ielika to visu atpakaļ, pēc tam aizspiežot somu.
— Ejiet vien.
Vīrs noskatījās, kā viņa nesteidzīgi devās projām, nozūdot atvērtajās baznīcas durvīs un iepeldot tumsā kā zivs, kas no sauszemes atgriežas ierastajos ūdeņos. Kad viņa iegāja, resnis paņēma savu nešļavu un sekoja sievietei baznīcas priekštelpā, kur apstājās un nolūkojās, kā turpinās snaudulīgā liturģija.
"Kungs, pieņem šo trīskārt svētīgo himnu no mūsu, grēcinieku, lūpām un nāc pie mums savā žēlsirdībā!"
Veča, kas aprūpēja daktis, paņēma ziedojumu šķīvi un sniedza sveču saišķi jaunai meitenei sārtā kleitā. Abas kopā apstaigāja draudzi.
"Piedod mūsu tīšos un nevilšos pārkāpumus, svēti mūsu dvēseli un miesu, ļauj mums kalpot un Tevi pielūgt Tavā svētumā visas mūsu dzīves dienas…"
Sievietes atvēra savas svētdienas somiņas un grābājās tajās, meklējot monētas, lai samaksātu par svecītēm.
Resnis gaidīja.
Atskanēja kliedziens, pēc tam vaids un murmināšana, kas beidzās ar skaļiem izsaucieniem. Dūkoņa mitējās, sākās uztrauktu sieviešu balsu sacelta kņada. Veča spiedza, bet meiča, kas bija nesusi sveces, paskrēja resnajam vīram garām.
Resnis ieslīdēja baznīcā un devās uz priekšu pa eju — turp, kur draudzes locekles pulcējās ap vaimanātāju, kas bija saķērusi roku.
Pāri klātesošo galvām viņš tai uzsauca: — Vai esat ievainota, Elēni?
Sievietes atbildēja, un viņu mirdzošās acis liecināja, ka šis dramatiskais notikums ieviesis kādu dažādību šajā vienveidībā.
— Skorpions! — viņas nobēra. — Tas bija šai dāmai somiņā! Kad viņa taustījās pēc sīknaudas, tas viņai iekoda!
— Gluži neticami! — resnis nomurmināja. — Vai jums sāp, Elēni?
Taču Elēni nelikās ne viņu dzirdam, ne pazīstam, tāpēc vīrietis uzrunāja tuvāko veču.
— Cik noprotu, tad skorpiona dzēlums sagādā negantas mokas, — viņš teica.
Tā ar gandarījumu piekrita.
— Mana tēva brālēns tā nomira, — viņa turpināja. — Viņa roka uzpampa kā balons, sākās asinssaindēšanās. Ārsts ieradās par vēlu — viņu vairs nevarēja glābt.
— Vienam tas nav nekas, tikai tāds adatas dūriens, — sacīja resnis, — otram tas var kļūt liktenīgi. Nekad nevar zināt. Taču šajā dzīvē neko nevar uzskatīt par drošu, vai ne?
Viņš ielūkojās pulkstenī.
— Man vairs nav daudz laika! — resnais vīrs noteica. — Es jūs atstāšu. Nododiet Elēni kundzei manus labākos vēlējumus.
Ārā starp mākoņiem bija parādījusies saule. Aiz baznīcas mūra vēsmiņa vēdīja agri uzziedējuša jasmīna smaržu. Vīrs izvilka no somas mandeļu šokolādes tāfelīti un, nogaršodams pirmo kvadrātiņu, devās projām.
DIVDESMITĀ NODAĻA
Teo Hacistrata mājā resnis nevienu neatrada, tāpēc uzrakstīja zīmīti, rūpīgi izvēlēdamies vārdus:
"Esiet tik laipns un atnāciet uz tikšanos ar mani Svētā Savas piestātnē rīt pulksten 10. Mums daudz kas apspriežams, un mans uzturēšanās laiks šeit ir ierobežots."
Un apakšā grezniem burtiem uzvilka — "Hermejs Diaktors — izmeklētājs", pēc tam iemeta lapiņu vēstuļkastē, kur tā noteikti tiks pamanīta.
Kuģniecības logā izliktais saraksts liecināja, ka šovakar jābūt prāmim. No telefona automāta pie pasta resnis piezvanīja uz policijas iecirkni. Atbildēja mazais konstebls. Fonā spēlēja radio.
— Labrīt! — ducīgais vīrs sacīja. — Vai es, lūdzu, varētu parunāt ar šefu Zafiridi?
— Viņa nav! — vīrelis norūca. — Mēģiniet piezvanīt rīt.
— Varbūt jūs nodosiet viņam ziņu, — resnis turpināja, — no Hermeja Diaktora, atēnieša. Jūs droši vien mani atceraties.
Sekoja īss klusumbrīdis. Radio turpināja spēlēt — sieviete dziedāja par mīlestību.
— Es to izdarīšu, — konstebls sacīja. — Ja tas ir steidzīgi.