— Vai jūs, lūdzu, pateiksiet viņam, ka es ceru uz tikšanos prāmju pieturā, sagaidot senu viņa draugu no Patmosas, man ar viņu ir kārtojamas darīšanas. Es pieminēju Zafirida vārdu, un šis paziņa ļoti vēlas viņu redzēt. Pavaicājiet Zafirida kungam, vai viņš būtu ar mieru ieturēt vakariņas kopā ar mums pēc tam, kad kuģis pienāks?
— Es viņam pateikšu, — konstebls apsolīja.
Resnais virs kājām devās uz attālo kalnaini. Apkārt valdīja klusums, kuru pārtrauca tikai skaņas no saimniecības, kas atradās aiz mūriem, jo mājas logi bija vaļā, sētā kāds dauzīja paklāju, uz izstieptas auklas žuva sega, šļakstēja no spaiņa liets ūdens, klaudzēja kapājamais nazis uz koka dēlīša, uz bruģa akmeņiem švīkstēja zaru slota. Gar stāvajām, oļainajām takām kuploja nezāles, un tām pāri liecās mandeļkoki, granāti un mespili.
Apalītis pagāja garām kioskam, kuru sieviete bija atvērusi diezgan negribīgi un tagad sēdēja, lobīdama garas, zaļas pākstis. Pelēcīgās, nierveida pupas krita bļodā. Veikalniece gan norādīja virzienu, taču izteicās visnotaļ sarežģīti, un, ātri aizmirsis viņas stāstīto, resnais vīrs lūdza kādam jaunulim, lai parāda ceļu. Puisis veda viņu uz priekšu pa brikšņiem, līdz abi nonāca pie kaltiem dzelzs vārtiņiem mūrī.
— Šeit, — pusaudzis sacīja, — viņa dzīvo te.
Vīrs iedeva viņam dzeramnaudu un noraudzījās, kā puika nozūd, — aizelsies aiztraucas pa takām, skrejošajiem soļiem nokļūstot tālumā. Atvilcis bultu, resnis pagrūda sarūsējušās restes un ieslīdēja dārzā, kas bija pilns ziedošiem dadžiem un vējauzām, starp kurām sārtojās savvaļas magones. Cietā taka veda uz pussabrukušu māju — no jumta čukura līdz durvju aplodai stiepās dziļa plaisa, un aiz izļodzītajiem augšstāva logu slēģiem spraucās efejstīgas.
Durvis daudzus gadus nebija krāsotas, un pārpalikusī krāsa bija nolobījusies asām plēksnēm, starp rāmi un sienu zirnekļa tīklā šūpojās izžuvis mušas līķis, bet āmuriņš bija tikko jaušami nosūbējis — tas attēloja mazu, elegantu, cimdā tērptu cilvēka dūri, un to klāja nespodri, zaļgani nosēdumi. Resnais vīrs pacēla klauvēkli un ļāva tam krist, bet pēc tam trīsreiz pieklaudzināja ar pirkstu kauliņiem.
Likās, ka šī būtne lēni veic it visu — šļūkājot ar čībās tērptajām kājām, lai atvērtu, atvelkot ieķīlējušās bultas un meklējot atslēgu. Kamēr sieviete grābājās pēc tās, viņa uzsauca, ka nākot, un sāka kaut ko murmināt, klusiem soļiem mīņādamās aiz durvīm. Viņa pavēstīja, ka atradusi vajadzīgo, taču runāja pati ar sevi, nevis ar nācēju, un resnis dzirdēja metāla šķindu, kad viņa nometa atslēgu uz flīžu grīdas, bet pēc tam sūkstījās par pašas neveiklību, liekdamās to pacelt.
Nograbēja slēdzene, un viņa ielaida viesi. Viņa mazliet šķielēja un mirkšķināja acis kā nakts radījums, ko izbiedējusi dienas gaisma. Sievietes sirmie mati pakausi bija pieplacināti, it kā viņa būtu gulējusi. Zem mājās šūto svārku nelīdzenās malas rēgojās spoži balta mežģlņotu bikšu maliņa, asi iezīmēdamās uz melnā, izbalējušā sarža auduma fona. -Jā?
— Sofija? — ienācējs noprasīja. — Vai Sofija Bakasa?
Viņa pētīja viesi, seju grumbās savilkusi.
— Vai es jūs pazīstu? — Šo jautājumu viņa uzdeva sev pašai, nevis ienācējam; uzacis savilkusi, sieviete nesteidzīgi rakņājās atmiņā.
— Nē, — resnais vīrs sacīja. — Jūs nevarat mani atcerēties. Mans vārds ir Hermejs Diaktors. Esmu ieradies no Atēnām. Gribu ar jums parunāt, ja drīkstu.
— Labi, nav svarīgi, nāciet iekšā, — sieviete noteica. — Nāciet vien.
Atnācējs sekoja viņai virtuvē, kur nepārprotami oda pēc peļu midzeņiem. Šis smārds kopā ar pelējuma sporām no tumšā plankuma griestos kutināja rīkli. Viņš ieklepojās un pacēla roku pie pakrūtes.
— Atvainojiet! — resnis ieminējās. — Es dažu pēdējo dienu laikā ciešu no saaukstēšanās.
— Varbūt jūs vēlaties tēju? — saimniece nedroši pajautāja. — Salviju uzlējums tādās reizēs vienmēr labi der.
Viņš pasmaidīja.
— Paldies. Jūs esat ļoti laipna.
Viņa no piloša krāna piepildīja mazu katliņu un uzlika ūdeni vārīties, pēc tam lēnām devās pie bufetes, kur bija izvietota lēta porcelāna servīze. Aiz atvērtajām durtiņām atklājās nolaistiba: starp tasītēm bija izkaisīti melni peļu spiru graudiņi. Sieviete pagatavoja tēju, neteikdama ne vārda, it kā tērzēšanas māka viņai būtu aizmirsusies un ik nenozīmīgais darbiņš — karotītes noskalošana, galda noslaucīšana — iegūtu pārliecīgu svarīgumu, jo tika veikts pamazām, neļaujot sevi traucēt, — laika tai netrūka.
Viņa pasniedza dzērienu un piedāvāja ari vienkāršus biskvītus no atplēsta celofāna iepakojuma. Vīrietis smaidīdams paņēma vienu un iekodās tajā — tas bija mīksts, mitrs, ar pelējuma piegaršu.
Sofija sēdēja viesim pretī un noraudzījās, kā viņš malko tēju.
— Jūs droši vien brīnāties, kāpēc esmu šeit, — resnais virs ierunājās, lai gan bija skaidrs, ka nekāda ziņkāre namamāti nemoka.
— Vai tēja ir gana salda? — viņa pajautāja. — Varu pielikt vēl cukuru, ja gribat.
— Nē, nē, — viņš atteicās. — Sofija, man jums nododamas jaunas ziņas. Par jūsu vīru. Stamati.
Nepiespiestā izturēšanās piepeši pagaisa, viņa sadrūma un pēkšņi izskatījās noraizējusies. Viņas apakšlūpa satraukumā drebēja, it kā asaru plūdi nebūtu tālu. Lai slēptu savu noskaņojumu, sieviete pacēla roku pie zoda.
— Jaunas, — viņa nomurmināja. — Ziņas. — Un plauksta no lūpām pārceļoja pie krūtīm — itin kā sargājot, un viņa noprasīja: — Kādas gan?
— Labas vai sliktas, to es nezinu, — resnis turpināja. — Stamatis ir miris.
Sofija šaubīgi pajautāja: — Vai esat par to pārliecināts? Vai jūs nekļūdāties — tas tiešām ir viņš?
Resnulis izvilka no kabatas apbružātu tumšzilu kārbiņu, uz kuras ar zeltainiem, vītiem burtiem bija iespiests zeltkaļa vārds, un pastūma to pāri galdam uz sievietes pusi. Viņa uzmanīgi pacēla vāciņu un izņēma no baltā atlasa pamatnes riņķi, piešķiebdama to, lai izlasītu gravējumu uz iekšējās virsmas: "Stamatis — Sofija 1966". Sieviete izpleta labās rokas pirkstus un nolika uz galda laulības gredzenu, ko bija valkājusi zeltnesī. Tas bija šaurāks, taču noteikti tāds pats.
Viņa aizvēra plakstus un ļāva sejai atplaukt smaidā.
— Paldies Dievam! — Sofija izdvesa. — Beidzot! Tencinu Radītāju!
— Jūs esat brīva, Sofija.
Viņa aizsedza acis ar rokām un sāka raudāt.
Resnais virs notupās pie krēsla un, lai cik netaktiski likās šādā brīdī sievietei pieskarties, apķēra ar roku viņas sagumušos plecus. Kamēr Sofija raudāja, apalītis turēja viņu, cieši piespiedis sev klāt, līdz juta, ka ļaunākais ir garām, un pēc tam iespieda viņai saujā savu zīda mutautu.
Kad namamāte sāka slaucīt degunu un slapjās acis, viesis atgriezās savā vietā.
— Lai Dievs jūs svētī, kungs! — viņa iesaucās. — Par to, ka atnesāt tādas labas ziņas! — Viņas vaigi bija satraukumā pietvīkuši. — Ak vai, ko es saku! — viņa nočukstēja. — Ko gan jūs par mani domāsiet? Nabaga Stamatis. Nelaimīgais, nelaimīgais Stamatis!
Bet vīrietis papurināja galvu.
— Nav vajadzības izlikties, Sofija. Varu tikai minēt, cik nožēlojama bijusi jūsu ģimenes dzīve un kā jūs esat cietusi.
— Divdesmit astoņus gadus, — viņa nopūtās, — tik ilgu laiku bija jāgaida, lai tas notiktu. Ar viru, kurš neatgriezās.
— Jā, Sofij, tā ir.
Viņa saņēma mutautu aiz stūriem un sāka to locīt mazākos četrstūrlšos.